Vēlos uz brīdi jūs aizvest pagātnē uz kādu ziemas vakaru pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad pirmo reizi mācījos paļauties uz Dieva gudrību. Bija krietni pāri pieciem; blāvā ziemas saule jau bija norietējusi, un vientuļo kalnu ieleju apgaismoja vienīgi mēness. „Tēt, ejam slēpot!” iesaucās Metjū, tiklīdz biju atlaidies atpūtas krēslā.
Atcerieties, ko iepriekš teicu par dzīves pēkšņajām problēmām, kas tiecas novirzīt mūs no pilnīgas atkarības no Dieva? Mana miesa tajā brīdī gribēja reaģēt apmēram tā: Tu ko? Es tikko biju dušā, un pēdējā lieta pasaulē, ko tagad vēlos, ir doties ārā slēpot un atkal sasvīst. Man tepat ir labi, un es nekur neiešu.
„Metjū, es jau biju dušā...” es iesāku.
„Džim, vai tu pajautāji Man, ko tev vajadzētu darīt?” „Nu, nē, Kungs, bet...”
„Džim, tev jāiet slēpot kopā ar dēlu.”
Biju dzirdējis, ka kristīgā dzīve sastāv no izvēlēm, un es izdarīju savu izvēli. „Labi, ejam!” es teicu dēlam. Kaut jūs būtu redzējis viņa seju! Mana sākotnējā ieminēšanās par dušu viņam jau bija devusi mājienu par to, kāda būs mana izvēle, un viņš grasījās doties prom ar attieksmi es jau zināju,ka tu negribēsi. Tagad viņa seja iemirdzējās un viņš aizskrēja sagatavoties slēpošanai.
Kristīga dzīve drīzāk nozīmē dzīvot pēc principiem nekā pēc izjūtām. Tas ir labi, jo, kad Metjū slēpoja augšup pa nogāzi, mani bija pārņēmušas šaubas. Es smagi pūlējos un svīdu, un mana komfortablā zvilnēšana atpūtas krēslā tagad bija tikai atmiņas. „Kungs, vai tas ir vajadzīgs tikai tādēļ, lai darītu mani pazemīgu?” Atbildes nebija.
Beidzot mēs sākām laisties lejup, un es uzņēmos vadību. Sasnieguši skuju koku biezokni, kuru blīvajiem vainagiem mēness gaisma cauri izlauzties nespēja, mēs nonācām pilnīgā tumsā. Jutu mudinājumu apstāties kādā skrajākā vietā un pagaidīt Metjū. Kad viņš piestāja man blakus, jautāju: „Dēls, ja tu tagad atrastos šajā vietā viens pats, kā tu justos?”
Apgaismojums bija vairāk nekā trūcīgs, bet es tik un tā varēju saredzēt atbildi viņa sejā. „Paldies, Kungs,” es pie sevis noteicu. Iepriekš man par to nebija ne jausmas, bet tagad Metjū vārdi apstiprināja to, ko nupat sāku saprast.
„Tēt, es būtu nobijies līdz nāvei!”
Metjū, mans vecākais dēls, baidījās no tumsas!
Dievs to zināja visu laiku, bet es ne. Vienīgi paklausot Dievam un dodoties slēpot kopā ar dēlu, es uzzināju par šo problēmu un varēju viņam palīdzēt Dieva žēlastībā šīs bailes uzvarēt. Man tā nebija gluži sveša lieta. Es spēju viņu saprast, jo arī pats biju baidījies no tumsas visu savu dzīvi, līdz kļuvu par kristieti.
Neskaitāmi cilvēki tumsā jūtas līdzīgi Metjū, baidoties, ka viņiem uzbruks kāds nezināms briesmonis. Kristiešiem tādām bailēm nevajadzētu būt. Bailes ir daļa no ļaunuma, un, kad mēs tiekam kārdināti baidīties, mums jālūdz, lai Kungs mūs atbrīvo no tādām jūtām. Līdzīgā kārtā kristietim būtu jānodod Kungam arī citas izjūtas – aizvainojums, dusmas un rūgtums.
Es runāju par to ar Metjū un stāstīju, kā pats esmu uzveicis šīs bailes: pēc tam, kad biju nodevis tās Dievam, es meklēju iespējas skatīties acīs šiem sātana meliem un pierādīt, ka tie tiešām ir meli.
Metjū saprata ideju un dedzīgi ilgojās tikt atbrīvots no šīm nepareizajām jūtām. Drīzumā biju liecinieks tam, kā viņš īsteno šos principus praksē.
Piemēram, kādu vakaru māte viņam palūdza ko aiznest uz garāžu. Metjū sākumā vilcinājās, bet tad paņēma kabatas lukturīti un devās ārā tumsā. Atceļā viņš sadzirdēja Dieva balsi, kas viņu uzrunāja ar klusu jautājumu: „Kāpēc gan to nepamēģināt bez lukturīša?” Metjū tā arī darīja, un zēna priekam nebija gala, kad viņš beidzot saprata, ka nu var staigāt tumsā un nejust vairs nekādas bailes.
Tas prasīja vairākus mēnešus laika un daudz sīku piedzīvojumu un praktizēšanos. Soli pa solim Metjū uzvarēja savas bailes no tumsas. Lūdzu, saprotiet pareizi. Patiesībā nebija tā, ka Metjū uzvarētu bailes pats ar savu spēku vai arī ar mūsu palīdzību. Drīzāk Metjū Dieva žēlastības spēkā guva uzvaru pār sātanu, kurš viņu bija mocījis ar šīm baiļu domām. Viņš mācījās nodot savas bailes Jēzum un Viņam tās arī atstāt.
