Ap to laiku kāda pazīstama sieviete man piezvanīja un uzaicināja runāt viņas draudzē. „Džim,” viņa sacīja kā atvainodamās, „mēs tiešām vēlamies, lai tu atbrauc, bet vienīgais mums pieejamais laiks ir Ceturtā jūlija svētku dienā. Tu saproti, tas ir svētku laiks, un dievnamā nebūs vairāk kā divdesmit apmeklētāju. Es sapratīšu, ja tu negribēsi mērot ceļu tik nedaudzu klausītāju dēļ.”
Kamēr viņa runāja, arī Kungs uzrunāja manu prātu, sakot: „Šī ir tava vilna, ja tu tā vēlies, Džim.”
Es atbildēju: „Protams, būšu.”
Tad es vērsos pie Dieva lūgšanā un sacīju: „Kungs, ja Tu patiesi mani aicini par pilnas slodzes runātāju, es vēlos, lai man būtu cilvēki, kurus uzrunāt. Domāju, ka trīsdesmit vai pat četrdesmit cilvēku ierašanās nebūtu nekāds brīnums, tāpēc es lūdzu, lai Tu atved piecdesmit klausītāju – tas ir divas ar pusi reizes vairāk, nekā man sacīja.”
Tajā dienā dievnamā ierados pirmais. Es biju ieinteresēts un vēlējos redzēt, kā Dievs grasās atbildēt uz manu lūgšanu. Vai Viņš patiesi mani aicina kļūt par kalpotāju? Mēs ar Salliju sēdējām vienā no pirmajiem soliem, un pamazām dievnamā saradās cilvēki. Kad pienāca mans laiks sākt uzrunu, zālē saskaitīju astoņus klausītājus. „Labi, Kungs,” es klusībā sacīju, „šķiet, esmu saņēmis atbildi.”
Tobrīd atvērās durvis un ienāca četru cilvēku ģimene. „Tas jo projām ir tikai divpadsmit, Kungs.” Ienāca vēl trīs cilvēki. „Tagad ir piecpadsmit.” Tad vēl divi cilvēki un vēl viena četru cilvēku ģimene – kopā divdesmit viens. Drīz vien jau bija divdesmit astoņi, tad trīsdesmit četri, četrdesmit un četrdesmit trīs.
Es mēģināju sludināt, bet iekšēji biju satraukts. Centos sekot savām svētrunas piezīmēm, taču vienlaikus skaitīt un sludināt nebija viegli. Droši vien es izskatījos apjucis, un cilvēki prātoja, kas ar mani noticis.
Pie sevis domāju, ka tas nav iespējams. Tomēr tā bija īstenība. Klausītāju skaits turpināja augt: četrdesmit astoņi, piecdesmit viens, sešdesmit. Es turpināju sludināt un skaitīt. Septiņdesmit trīs, septiņdesmit astoņi. Beidzot es padevos un pie sevis izsaucos: „Kungs, es beidzu skaitīt! Tava atbilde ir skaidra.” Tomēr cilvēki turpināja nākt, līdz mazā baznīciņa bija cilvēku pilna.
Es sludināju no visas sirds. Es sludināju ar lielu dedzību, jo zināju, ka to darīt mani aicina pats Dievs. Pēc svētrunas es jautāju katram, kuram varēju: „Kāpēc jūs šodien atnācāt?”
„Mēs nebijām domājuši šodien nākt,” viens no apmeklētājiem sacīja, „mums vienkārši nebija noskaņojuma doties izbraukumā pie dabas, kā bijām plānojuši.”
„Nezinu,” teica kāds cits, „mēs vienkārši jutām, ka šodien mums šeit ir jābūt.”
„Mums bija citi plāni,” kāds pāris stāstīja, „bet mums kāds piezvanīja un teica: „Nedēļas nogalē baznīcā būs tas cilvēks. Mēs noklausījāmies viņa ierakstu, un tas bija vērtīgi! Viņš lido pie mums 1600 jūdzes un būs šeit tikai vienu dienu. Jums vajadzētu mainīt plānus un būt dievnamā!” Tā nu mēs mainījām savus plānus un esam šeit.”
Līdzīgu stāstu par pēkšņiem telefona zvaniem un plānu maiņu pēdējā brīdī bija vēl daudz. Es biju vienīgais, kurš zināja patieso iemeslu, kāpēc viņi bija atnākuši. Caur viņu rīcību Dievs bija runājis uz mani. „Džim, tu prasīji piecdesmit, bet es tev devu vairāk. Es gribu, lai tu strādā man!”
Sarunājoties ar šiem dārgajiem cilvēkiem pie baznīcas izejas, es atkal un atkal pie sevis nodomāju, kādam Dievam es kalpoju! „Kungs, Tu aicini mani doties ārā un kļūt par cilvēku zvejnieku.
Te es esmu. Mani nav sagatavojusi neviena no pasaules izglītības iestādēm, bet mani tam kalnu nošķirtībā ir gatavojis Tavs Gars. Kungs, kā Tu gribi, lai es viņus mācu?”
„Džim, es vēlos, lai tu māci praktisko evaņģēliju, to, kā dzīvot ticībā. Māci viņiem, kā palikt Manī, kā dzīvot no žēlastības un kā to izmantot praktiskajā ikdienas dzīvē: viņu laulībā, viņu ģimenē, viņu draudzē un viņu saziņā ar pasauli. Lai viņi saprot evaņģēlija pamatu, kas ir dzīvs piedzīvojums ar Mani. Lai viņi saprot, ka tam ir jābūt viņu piedzīvojumam mirkli pēc mirkļa, stundu pēc stundas, dienu pēc dienas.
Un, Džim, tā, kā ir rakstīts Atklāsmes 12:11: „Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu” – lai tava sludināšana nelīdzinās parastajai sludināšanai, kas šodien draudzēs ir tik populāra. Tev ir jāmāca, pamatojoties uz savu personīgo liecību. Katrai tavai svētrunai ir jāpaaugstina Kristus cilvēku priekšā.
Džim, tev nav jāpieķeras šai brīnišķīgajai dzīvei, kuru ar Mani esi atradis kalnu ielejā. Es vēlos, lai tu to atstāj par labu citiem. Es tevi aicinu pavadīt laiku tālu prom no sava kalnu patvēruma, daloties savā piedzīvojumā ar citiem, lai arī viņi atrod praktisko evaņģēliju un lai arī viņu dzīves varētu tikt izmainītas tā, kā ir izmainīta tava dzīve.”
Tovakar, dodoties gulēt, es zināju, ka Kungs mani aicina atstāt ienesīgo nekustamā īpašuma aģenta praksi, ar kuru Viņš mani bija tik ļoti svētījis. Bet, puspiecos no rīta piecēlies, es sēdēju ar Bībeli klēpī un šaubījos. Brīnišķais emocionālais piedzīvojums ar atbildēto lūgšanu bija beidzies, un tagad mani gaidīja skaudrā realitāte. Vai es to patiešām darīšu?
