Visbeidzot es sacīju: „Kungs, Gideonam bija otrs vilnas kušķis. Lai man nekad nebūtu jāatgriežas pie šīs izvēles, lai man nekad nebūtu jānožēlo šis lēmums, man arī ir vajadzīgs otrs vilnas kušķis. Kungs, tas ir grūts aicinājums. Domāju, ka tā ir neatgriezeniska izvēle. Tas nozīmē, ka visu savu turpmāko dzīvi man vajadzēs nodarboties ar to, uz ko Tu mani esi aicinājis, un ne ar ko citu. Līdz šim es neko tādu neesmu darījis. Es vēlos, lai Tu savā Vārdā apstiprini manu aicinājumu evaņģēlija kalpošanai.”
Tas patiesībā nav viegli izpildāms lūgums, jo Bībelē nav panta, kurā būtu teikts: „Džim Honberger, tev jākļūst par evaņģēlija kalpotāju.”
Tā nu es sēdēju ar savu Bībeli. Es lūdzu un pārmeklēju savu sirdi, lai pārliecinātos, ka nekas nestāv starp mani un Dievu. Pēc tam es sāku pārlapot Bībeli – lapu pēc lapas. Apmēram pēc stundas biju nonācis līdz Pāvila vēstules efeziešiem 3. nodaļai. Jutos tā, it kā Svētais Gars mani sapurinātu un sacītu: „Te ir tā vieta.”
„Kungs, es jūtu pamudinājumu lasīt šeit.” „Sāc lasīt sleju labajā pusē, Džim.”
Manas acis pievērsās 7. pantam: „Par šī evaņģēlija kalpu es esmu kļuvis, saņemdams Dieva žēlastības dāvanu, ko Viņš Savā lielajā spēkā man piešķīris.”
Mani pārņēma tirpas no galvas līdz kājām. Pārsteidzoši! Tagad es zināju, ka Dievs mani ir aicinājis un ka Viņa žēlastība mani uzturēs. Asarām plūstot pār vaigiem, sēdēju gultā, līdz pamodās Sallija. Es izstāstīju viņai notikušo un to, ka arī viņa, pašai nezinot, ir bijusi iesaistīta. Viņa mani atbalstīja par 100 procentiem. Kāds dārgums! Jau iepriekš paredzot, kāda būs viņas reakcija, nebiju kļūdījies ne mirkli.
Apkārtējie parasti neko nenojauš par aicinājumu, ar kuru Dievs uzrunā sirdi. Jūs varat būt vienīgais, kurš zina, uz ko Dievs jūs aicina. Pat jūsu laulātais draugs var nezināt, kāds pagrieziena punkts jūsu dzīvē ir pienācis, bet jūs to zināt. Lai kāds tas arī būtu, jums jāizvēlas. Šodien, kad lasāt šīs rindas, jūs izdarāt izvēli – pat ja jūsu izvēle ir atlikt to uz vēlāku laiku. Mums jāsaprot, ka gadījumā, ja nolemjam neizdarīt izvēli, būtībā mūsu izvēle ir noraidīt to, ko Dievs mūs aicina darīt.
„Sallij,” es sacīju, „kad atgriezīsimies mājās, vairs nebūšu nekustamo īpašumu aģents. Bet es nevaru pārdot savu praksi, jo Dievs mani mudināja to atdot citam cilvēkam.”
Šis cilvēks, arī kristietis, kopā ar ģimeni bija pārcēlies uz mūsu apvidu no Kalifornijas. Viņi bija visai trūcīgi un pašlaik pūlējās nostāties uz kājām. Savu nekustamā īpašuma aģenta praksi būtu varējis pārdot par vairākiem desmitiem tūkstošu dolāru. Tomēr Kungs man sacīja, lai vienkārši atdodu praksi šai ģimenei un lai apņemos visu turpmāko gadu strādāt ar šo vīru vienu dienu nedēļā tā, lai Dievs šai ģimenei varētu dot tādas pašas iespējas, kādas Viņš bija devis man un manai ģimenei.
Es gan biju iebildis: „Kungs, kāds cits man būtu samaksājis piecdesmit vai sešdesmit tūkstošus par šo praksi. Domāju, tas varētu būt mans ietaupījums nebaltām dienām. Ar šo naudu es varētu parūpēties par savu ģimeni dažus nākamos gadus, kamēr Tu nokārtotu manas kalpošanas jautājumus.”
Kungs sacīja: „Nē, Džim. Tev jāpaļaujas uz mani, nevis uz uzkrājumu bankā.”
Tā, pārradies mājās, izstāstīju šo stāstu ģimenei, kurai atdošu praksi. Viņi lūdza par to, un jau pēc nedēļas sāku šo vīru apmācīt nekustamā īpašuma tirdzniecībā. Apmēram pēc diviem mēnešiem viņš jau varēja sākt strādāt patstāvīgi, bet ar mani tikties reizi nedēļā, kā biju apņēmies. Kad pienāca septembris, biju gatavs sacīt: „Kungs, ko lai es daru? Te es esmu, sūti mani!”
