Pirms divdesmit gadiem mēs ar Salliju nolēmām, ka mums ir problēma. Mēs sapratām, ka, lai to atrisinātu, nepieciešama radikāla rīcība. Mēs piederējām draudzei un uzskatījām sevi par kristiešiem, bet nezinājām, kā dzīvot ar Dievu un pat kā runāt ar Viņu. Es biju draudzes vecākais, tomēr, ja es būtu varējis nodot citiem draudzes locekļiem savu reliģisko pieredzi, viņi joprojām kliegtu uz savām sievām un niknotos uz bērniem. Dziedināšana manā dzīvē nebija iespējama, iekams es nebiju atzinis sev un Dievam, ka man ir problēma.
Biju pievienojies draudzei, un draudze man teica, ka es esmu atgriezies, ka esmu garīgs, bet patiesībā es visu darīju Džima Honbergera un ne Dieva spēkā. Es visu darīju tā, kā gribēju es pats, un vairums cilvēku draudzēs ir tieši tādi paši: viņi ir patiesi, tomēr savu dzīvi kontrolē paši. Viņi iztiek ar savu zināšanu un reformu spēku, bet viņiem nav spēka, ko dod dzīva saikne ar Jēzu.
Tāpēc mums arī ir tik viegli norādīt uz citu vainām, bet tik grūti paskatīties pašiem uz savu dzīvi. Mums nepatīk atzīt, pat ne sev, ka mūsu dzīvē kas var būt nepareizs pašos pamatos. Tomēr, kad raudzījos uz sevi, biju spiests secināt, ka man ir problēma. Es sapratu, ja vien nenotiks dramatiskas pārmaiņas, es esmu un būšu pazudis cilvēks, neskatoties uz maniem amatiem draudzē, reputāciju un teoloģiju. Mēs esam kropli kristieši, tomēr domājam, ka ar mums viss ir kārtībā.
Tikai tad, kad biju aptvēris, cik kropls es patiesībā esmu un cik ļoti man ir vajadzīga dziļāka pieredze ar Dievu, manas dzīves centrā nostājās tas pats jautājums, kas Apollo XIII komandai: kā tikt atpakaļ mājās. Mēs ar Salliju nolēmām doties atpakaļ pie Dieva – lai tas maksātu, ko maksādams. Mēs pacēlām savus skatus augšup un devāmies sasniegt neiespējamo. Mēs vēlējāmies dot savai ģimenei vislabāko, un mēs vēlējāmies pēc iespējas vairāk pasargāt sevi no citām ietekmēm.
