Kāda ir jūsu attieksme? Vai jums šķiet pieņemama bojāta, kropla saikne ar Dievu? Vai jūsu dzīve ir salauzta un saskaldīta? Tā bija mana pieredze, un es ilgojos pēc kaut kā labāka – pēc kaut kā, kas mani izglābtu no manis paša.
Šīs grāmatas nodaļās esmu stāstījis par savām cīņām, savām uzvarām un arī savām sakāvēm, ko esmu piedzīvojis, cenšoties iet kopā ar Dievu. Atkal un atkal esmu pārliecinājies, ka visbīstamākais ienaidnieks sev esmu es pats. Neviens cits man nekad nav nodarījis pāri tik daudz kā es pats. Man ir izteikta tieksme pašam būt noteicējam pār savu dzīvi, un, kad tā notiek, tas ietekmē manu attieksmi. No rīta es varbūt biju pilns entuziasma ļaut Dievam vadīt savu dzīvi, bet pēcpusdienā mans entuziasms bija noplacis, kad Dievs bija atļāvis mani apņemt problēmām.
Mana attieksme mainīja visu: manu skatījumu uz dzīvi – Ak, esmu pārliecināts, ka vispirms viss kļūs sliktāk un tikai tad labāk; manu skatījumu uz savu kristīgo pieredzi – Es nekad nespēšu savaldīt savu raksturu; un pat manu skatījumu uz sievu un ģimeni – Ja vien Sallija šo vai to darītu citādi, ja vien zēni būtu apdomīgāki, es būtu laimīgāks, un man vieglāk izdotos būt kristietim.
Vai jūs ticat, ka neveiksme nav viena no izvēles iespējām, viens no variantiem jūsu dzīvei? Dievs tam tic. Bībelē Viņš saka: „Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” (Marka 10:27) Dieva attieksme ir tāda tāpēc, ka tā ir patiesība. Jesajas 42:4 par Jēzu sacīts: „Viņš nepagurs un nekritīs.”
Pirmā krīze, kas mums jāpārvar, ir mūsu attieksme. Israēla valsts pastāvēšanas sākumposmā nepārtraukts drauds bija filistieši. Israēla armija nespēja pilnībā uzveikt ienaidnieku, un pārliecinošas uzvaras vietā tai bieži vien bija jāsamierinās ar smagu neizšķirtu. Vienā no šādām sadursmēm ķēniņa dēls Jonatāns devās pret ienaidniekiem divatā ar savu ieroču nesēju. Divi vīri pret veselu armiju? Tomēr viņš bija pārliecināts, ka Dievs iejauksies viņiem par labu. Filistiešu nometne atradās augstienē – tā ir priekšrocība ikvienā konfliktā –, un Jonatāns nebija tāds muļķis, lai vienkārši iemaršētu ienaidnieku vidū.
Jonatāns lūdza, lai Dievs piepilda noteiktus nosacījumus, proti, kad filistieši ieraudzīs viņus tuvojamies, lai tie viņus uzaicina nākt augšā uz savu nometni. Ja tas tā notiktu, tā būtu zīme, ka Dievs filistiešus ir nodevis viņa rokās. Protams, kad ienaidnieki ieraudzīja divus vientuļus vīrus, viņi tos sauca pie sevis augšā, acīmredzot domādami, ka tikuši pie viegla laupījuma.
Tomēr Jonatāns un viņa ieroču nesējs nebija vis viegls laupījums. Cīņas troksnis drīz vien izsauca karalaukā visus israēliešu spēkus – notika kauja, kurā viņi guva izšķirošu uzvaru. Jonatāns bija devies pretī ienaidniekam, lai paveiktu neiespējamo, zinot, ka Dievam tas ir iespējams. Jonatāna attieksme bija viņa vissvarīgākais ierocis. (Sk. 1. Samuēla 14:4-14)
Kāda ir jūsu attieksme? Vai jūs esat starp tiem, kuri uzskata, ka neveiksme ir normāla un uzvaras gūšana pārāk grūta?
Laiks ir kritisks, mans draugs. Jo ilgāk lidojuma vadības centrs domās, ko iesākt, jo mazāk enerģijas kosmosa kuģī būs atlicis, kad pienāks laiks atrasto risinājumu izmēģināt. Cik ilgam laikam jāpaiet, lai jūs pieņemtu lēmumu par savu prioritāti dzīvot ar Dievu un visu pārējo pakārtot tai? Atlikt šī lēmuma pieņemšanu nozīmē pieņemt pretēju lēmumu.
