Vai atceries pirmo reizi, kad savās rokās turēji zīdainīti? Vai atceries pirmo reizi, kad paņēmi rokās savu mazuli? Daudzās naktis pie bērna gultiņas, vērojot viņu miegā elpojam? Sajūtas ir grūti vārdos aprakstīt, kad runājam par saviem bērniem. Pat ja viņi, izauguši un sasnieguši sarežģīto tīņu vecumu, nerīkojas tā, kā esam gaidījuši, mēs dažkārt naktī ielavāmies viņu istabā un atglaužam matus no pieres, jo, nomodā esot, viņi to vairs neļauj darīt. Bērni ir mūsu acuraugs, mūsu lielākā bagātība un mūsu lielākais prieks. Mīlot viņus, mēs varētu kāpt kalnos, šķērsot upes un pārvarēt jebkuras briesmas. Mēs domājam par saviem bērniem, esot nomodā, un naktīs sapņojam par viņiem (dažkārt sapņojam arī dienā). Viņi mums ir viss. VISS!
Kā tu justos, ja kādu dienu tavs bērns tev tiktu atņemts? Ko tu darītu, ja nolaupītājs, sastapis tavu bērnu, pārliecinātu viņu tam sekot, iestāstot, ka vecāki nerīkojas viņa interesēs un nenovēl viņam būt īsti laimīgam? Ko tu būtu ar mieru atdot, lai izglābtu viņu? Savu godu un cieņu? Savu bagātību? Savu dzīvību? Vai visu minēto?
Šī grāmata ir stāsts par Dievu un Viņa bērniem: Viņa aizrautību un mīlestību pret tiem un Viņa plānu būt kopā mūžību. Šis ir stāsts arī par Dieva bērnu nolaupīšanu un to, ko Viņš darīja un atdeva, lai viņus izglābtu. Dievs vienkārši atteicās būt mūžībā bez saviem bērniem – bez tevis un bez manis. Viņš atdeva VISU, lai varētu būt kopā ar mums!
