Ņemot vērā neatslābstošo interesi par tādām ļoti svarīgām dzīves patiesībām kā taisnošanu ticībā, attaisnošanu un svētošanu, būtu labi uzklausīt, kā tās gadiem ilgi skaidrojusi Dieva vēstnese.
Šajā izdevumā Elenas Vaitas darbu komiteja hronoloģiskā secībā ir apkopojusi astoņpadsmit autores darbus, kas tapuši laikā posmā no 1881. gada līdz 1902. gadam un kas atklāj viņas mācības. Viņas svētrunās un rakstos konsekventi izklāstītas bauslībā un evaņģēlijā atklātās pamatpatiesības par glābšanu. Svētrunas un raksti publicēti laikrakstā Review and Herald, kas paredzēts draudzei, un izdevumā „Laiku zīmes” (Signs of the Times), kas paredzēts plašam lasītāju lokam visā pasaulē. Atsevišķiem rakstiem pievienoti ievadvārdi no 36. manuskripta (1890), kas sarakstīts kritiskajā laika posmā pēc 1888. gada Ģenerālkonferences, kad, kā bija izteikusies E. Vaita, ļaudis atradās „lielās briesmās pieņemt maldu mācību” jautājumā par „ticību un darbiem” (MS 23, 1891). Savā 1890. gada manuskriptā bez nosaukuma viņa pārliecinoši skaidro šos jautājumus.
Lai gan Elena Vaita, atklādama dzīves svarīgos jautājumus dažādos laikos, ir atkārtoti norādījusi uz dažiem no tiem, mēs, lasīdami viņas svētrunas, rakstus un manuskriptus to hronoloģiskā secībā, varam iegūt daudz vērtīgu atziņu. Ikvienā ir izsvērti izskaidrots noteikts jautājums, bieži vien izceļot kādu konkrētu domu. Daudzi no lasījumiem ir publicēti pilnībā, bet daži vietas taupīšanas dēļ ir saīsināti, iekļaujot tikai to daļu – parasti pašu svarīgāko –, kas attiecas uz ticību un darbiem. Dažos gadījumos izdevēji lasījumus iesāk ar priekšvārdiem. To mērķis nav bijis pilnībā izklāstīt materiālu, kas atrodams viņas grāmatās un rakstos, kuros šīs patiesības ir aplūkotas. Ikviens rūpīgs lasītājs skaidri ieraudzīs, cik svarīgi šie jautājumi ir visiem kristiešiem. Kā arī ievēros konsekvento pozīciju, kādu bija ieņēmis Dieva vadīts cilvēks, kurš savos rakstos paudis svarīgās patiesības.
Bojā ejošās cilvēces glābšanas plāns tiek balstīts uz Kristus aizvietojošās nāves pieņemšanu vienīgi ticībā. Šī mācība tika sniegta pie Ēdenes vārtiem, kur Ādams un viņa pēcnācēji kāva upurjēru. Tā tika sniegta arī tuksnesī, kur Mozus paaugstināja vara čūsku un kur indīgo čūsku sakostie cilvēki tapa dziedināti, ticībā uzlūkojot glābjošo simbolu. Tā tika atgādināta arī caur Israēlam doto upurēšanas sistēmu. To pašu sludināja pravieši un apustuļi. Vēlreiz un vēlreiz tika mācīts, ka glābšana ir žēlastībā caur ticību. Vienlaikus ar to mums jāapzinās:
„Lai gan patiesā ticība glābšanā paļaujas vienīgi uz Kristus nopelnu, tā vada uz pilnīgu saskaņu ar Dieva likumu. Un ticība tiek atklāta darbos.” (Review and Herald, 1886. gada 5. oktobris)
Tā ir visu šajā mazajā grāmatā ievietoto materiālu galvenā doma.
Gadsimtu gaitā, sākot ar Kainu, lielais ienaidnieks ir pretojies Dieva paredzētajam labajam nodomam, liekot zemes iedzīvotājiem piekrist viedoklim, ka cilvēkam, kurš Dieva priekšā ir kļuvis par baušļu pārkāpēju, jānopelna glābšana ar saviem darbiem, pakļaujot ciešanām savu miesu, upurējot savus bērnus kādam paša roku darinātam dievam, dodoties svētceļojumos uz vietām, kuras tiek uzskatītas par svētām, izpērkot savus grēkus, maksājot naudu baznīcas kasē vai arī attaisnojot pašam sevi, pieliekot visas iespējamās pūles, lai dzīvotu labu un dievbijīgu dzīvi.
Daudziem šķiet pārāk vienkārši pieņemt glābšanu tikai caur ticību, un neizmērojams skaits to, kas sevi uzskata par Kristus sekotājiem, faktiski paliek pie pārliecības, kurā glābšanu daļēji pieņem kā ticību Kristum, kurš miris Golgātā, un daļēji kā cilvēciskas pūles.
Kad pirmie septītās dienas adventisti apzinājās Dieva bauslības nemainīgās prasības, radās bauslības tendences draudi, un kādu laiku daudzu ticīgo pieredze nebija devusi nekādus rezultātus. Tomēr zināšanas par Dieva bauslību apzināti vada pie grēka atmešanas un svētas dzīves. Šim mērķim ir paredzēti lasījumi par ticību un darbiem – materiāli par bauslību un evaņģēliju.
Gandrīz šo divu desmitgažu pašā viduspunktā, kuras aptver šī grāmata, proti, 1888. gadā, Minesotas štata Mineapolisā notika Ģenerālkonference, kuru ievadīja Kalpotāju nodaļa (Ministerial Institute). Šajās sapulcēs uzsvars tika likts uz pamatpatiesībām par taisnošanu ticībā. Elena Vaita tās raksturoja kā pagātnē nozaudēto patiesību atdzimšanu. Viņa pati par šo tematu konferencē neuzstājās. Viņas sarunu galvenā doma bija aicinājums turēt savas sirdis atvērtas, lai saņemtu gaismu no Dieva Vārda, kā to prezentēja brāļi I. Vagoners un A. Džonss. Klausītāji šo jauno vēsti uzņēma dažādi. Daži to ar prieku pilnībā pieņēma. Daži ieņēma neitrālu pozīciju, bet citi to pilnībā noraidīja. Pierakstos atzīmēts, ka daudzi no konferences devās prom ar jaunu un brīnišķīgu pieredzi Jēzū Kristū.
Ar svētrunām, tostarp E. Vaitas svētrunām, kas atskanēja draudzēs pēc šīs konferences, un ar E. Vaitas rakstiem adventistiem tika sniegta skaidrāka izpratne par taisnošanu ticībā un tās pieņemšanu. Daudzi no tiem, kuri sākotnēji noraidīja Mineapolisā izskanējušo vēsti, vēlāk tomēr tika pamudināti to pieņemt.
Pamatpatiesības, kuras ir iekļautas mācībā par taisnošanu ticībā, ir tik vienkāršas, ka to saprašanai nav nepieciešama īpaši sagatavota E. Vaitas grāmata. Šī tēma ir atrodama daudzās viņas grāmatās, un tai līdzi nāk arī autores komentāri. 1893. gadā viņa publicēja brošūru „Taisnots ticībā”. Tā iekļauta izdevuma „Izmeklētās vēstis” 1. sējumā piecdesmit lappušu nodaļā ar virsrakstu „Kristus – mūsu Taisnība”. Iesakām izlasīt visu šo nodaļu.
Var piedzīvot prieku no siltuma, pieņemot Kristus taisnošanu šodien, jo to var zaudēt jau rīt bezrūpības un pašpaļāvības dēļ. Šī personiskā pieredze, kas nāk no vienkāršās pieņemšanas un uzticēšanās, spēj būt ļoti trausla. Tā strīdu dēļ par smalkajiem teoloģiskiem jautājumiem var kļūt pat neskaidra. Elena Vaita norāda:
„Daudzi izdara kļūdu, cenšoties norādīt vissmalkākās nianses starp jēdzieniem taisnošana un svētošana. Abu šo jēdzienu skaidrošanā tie bieži vien ienes savas idejas un apsvērumus. Kādēļ censties būt vēl precīzākam par dievišķo gaismu šajā dzīvībai svarīgajā jautājumā par taisnošanu ticībā? Kādēļ censties noskaidrot vissīkākās detaļas, it kā dvēseles glābšana būtu pilnībā atkarīga no mūsu izpratnes šajās lietās? Visu nav iespējams saredzēt no viena skatpunkta vien (Manuscript 21, 1891; arī Seventh-day Adventist Bible Commentary, 6. sēj., 1072. lpp.).
Izdevēji un Elenas Vaitas darbu komiteja pauž cerību, ka dažādie pamatpatiesību skaidrojumi, kurus šajās lappusēs atklājusi Dieva vēstnese, palīdzēs izprast garīgajai dzīvei tik svarīgo jautājumu, kāds ir taisnošana ticībā – skaidru, līdzsvarotu un vienkāršu.
Elenas Vaitas darbu komiteja,
Vašingtona, Kolumbijas štats,
1978. gada 7. decembris.
