(417) Ir pēdējais laiks, lai mūsu draudžu locekļi apņēmīgi pūlētos atbalstīt un stiprināt cilvēkus, kas pasaulei sniedz pēdējo žēlastības vēsti. Lai draudzes locekļi ar reliģijas praktisku piepildīšanu dod spēku brīdinošai vēstij, ko pasaulei nes Dieva vēstneši. Izglītotus ļaudis satrauc pasaules izredzes. Ja tie, kas pazīst patiesību, Bībeles pamatlikumus īstenos dzīvē, rādot, ka patiesība tos ir svētojusi, ka tie ir patiesi lēnprātīgā un pazemīgā Pestītāja sekotāji, tad tie atstās iespaidu, kas mantos dvēseles Kristum.
Viss, kas ir mazāks par rosīgu, sirsnīgu kalpošanu Meistaram, mūsu ticības apliecību pārvērš melos. Tikai tāda kristietība, kas atklājas nopietnā, praktiskā rīcībā, atstās iespaidu uz ļaudīm, kas miruši noziegumos un grēkos. Pazemīgi, lūdzoši un ticoši kristieši, kas ar savu rīcību rāda, ka viņu vislielākās ilgas ir darīt zināmu glābjošo patiesību, kas pārbaudīs visus cilvēkus, sakrās savam Kungam bagātu dvēseļu pļauju.
Mums jāpārtrauc mūsu reliģisko pūļu vienmuļība. Mēs pasaulē darām darbu, tomēr neparādām pietiekošu rosmi un dedzību. Ja mēs būtu čaklāki un nopietnāki, tad arī ļaudis tiktu pārliecināti par mūsu vēsts patiesīgumu. Mūsu vienmuļās un neinteresantās Dievu pagodinošās sanāksmes atbaida daudzus augstāko šķiru cilvēkus, kam vajadzīgs redzēt dziļu, nopietnu un svētotu degsmi. Likumos izkopta reliģija neatbilst šim laikmetam. Mēs varam izpildīt visus kalpošanas ārējos darbus un tomēr palikt tikpat lielā mērā bez Svētā Gara dzīvinošā iespaida, kā Ģilboas kalni bija bez rasas un lietus. (418) Mums visiem vajadzīgs garīgs valgums, mums vajadzīgi arī Taisnības Saules spožie stari, kas klusinātu un darītu iejūtīgākas mūsu sirdis. Par pamatlikumiem mums vienmēr jāstāv tikpat stingri kā klintij. Ir jāmāca un jāmācās Bībeles pamatlikumi un tad jāatbalsta ar svētu, tiem atbilstošu dzīvi.
Kas iesaistījušies kalpošanā Dievam, tiem dvēseļu glābšanas darbā jāiet ar sajūsmu un stipru apņēmību. Atcerieties, ka ir ļaudis, kas aizies bojā, ja mēs kā Dieva darba rīki nestrādāsim ar tādu apņēmību, kas neļaujas iebiedēties un nesamazinās. Mums pastāvīgi jāmeklē atbalsts žēlastības tronī.
Nav nekāda atvainojuma, kāpēc mūsu draudžu ticība ir tik vāja un nespēcīga. “Atgriezieties atpakaļ uz Stipro vietu, jūs cietumnieki, kam cerība.” Cak.9,12. Mums ir spēks Kristū. Viņš ir mūsu aizstāvis pie Tēva. Viņš sūta Savus vēstnešus uz visām Savas valsts daļām darīt Saviem ļaudīm zināmu Savu gribu. Viņš staigā draudžu vidū. Viņš Savus sekotājus vēlas svētīt, pacelt un paaugstināt. To iespaids, kas patiesi tic Viņam, būs pasaulei par dzīvības smaržu. Viņš zvaigznes tur Savā labajā rokā, un Viņš ir apņēmies likt Savai gaismai caur tām spīdēt pasaulē. Tā Viņš vēlas Savus ļaudis sagatavot augstākam kalpošanas darbam augšā esošajā draudzē. Viņš mums ir uzticējis lielu darbu. Darīsim to rūpīgi un apņēmīgi. Parādīsim savā dzīvē, ko patiesība ir darījusi priekš mums.
“Kas staigā vidū starp septiņiem zelta lukturiem.” Atkl.2,l. Šī Rakstu vieta rāda Kristus attiecības pret draudzi. Viņš staigā Savu draudžu vidū visā zemes garumā un platumā. Viņš tās vēro ar spraigu interesi, lai redzētu, vai tās atrodas tādā garīgā stāvoklī, ka varētu virzīt uz priekšu Viņa valsti. (419) Kristus ir klāt katrā draudzes sanāksmē. Viņš pazīst katru, kas saistīts ar Viņa kalpošanas darbu. Viņš pazīst tos, kuru sirdi iespējams pildīt ar svētu eļļu, lai tie to sniegtu tālāk. Kas uzticīgi dara Kristus darbu mūsu pasaulē, vārdos un darbos pārstāvot Dieva raksturu un piepildot Kunga nodomu ar tiem, tie Viņa acīs ir ļoti dārgi. Kristus priecājas par tiem, kā cilvēks priecājas par labi koptu dārzu un savu stādīto puķu smaržu.
Par dažādo misijas pasākumu izveidošanu, kādus mēs tagad redzam, bija jāsamaksā ar pašaizliedzību, sevis upurēšanu, neatslābstošu enerģiju un daudzām lūgšanām. Draud briesmas, ka daži no tiem, kas tagad uznāk uz darbības skatuves, samierināsies ar savu neauglīgo darbu, domādami, ka tagad nav vajadzīga tik liela sevis aizliegšana un uzcītība, nav nepieciešams tik smagi un nepatīkami pūlēties, kā strādāja šīs vēsts darbinieki sākumā, ka laiki ir mainījušies, un ka tagad Dieva darbam ir vairāk līdzekļu, kāpēc nav vajadzīgs dzīvot tik grūtos apstākļos, kādi bija daudzu daļa vēsts pamošanās laikā.
Bet, ja uz tagadējās darbības skatuves parādītu to pašu uzcītību un pašuzupurēšanos, kādu redzējām darba sākumā, tad mēs piedzīvotu, ka tiktu padarīts simtreiz vairāk.
Lai darbs ietu uz priekšu tikpat augstā līmenī, kādā tas sākās, tad morālās stājas ziņā nedrīkst notikt nekāda atkāpšanās. Pastāvīgi jāgūst jauni morālā spēka papildinājumi. Ja ļaudis, kas tagad iziet darba laukā, domā, ka drīkst strādāt ar mazāku piepūli un mazāku pašaizliedzību un ka taupība ne tikai līdzekļu ziņā, bet arī laika ziņā tagad nav pārāk svarīga, tad šis darbs pagrims. Strādniekiem tagadējā laikā vajadzētu būt tikpat dievbijīgiem, enerģiskiem un neatlaidīgiem, kā šī darba iesācējiem. (420)
Darbs ir izvērsies tik plaši, ka tagad tas aizņem lielu teritoriju, un ir stipri pieaudzis ticīgo skaits. Tomēr vēl ir lieli trūkumi, jo varēja būt padarīts lielāks darbs, ja būtu parādīts tāds pat misijas gars kā pirmajās dienās. Bez šī gara strādnieki tikai aptraipīs un sabojās Dieva lietu. Darbs tiešām ir gājis atpakaļ, bet ne uz priekšu, kā Dievs vēlas. Mūsu tagadējais skaits un darba plašums nav salīdzināms ar stāvokli sākumā. Mums jāapsver, kas būtu padarīts, ja ikviens strādnieks būtu nodevies Dievam ar dvēseli, miesu un garu, kā tam vajadzētu būt.
Mūsu draudzēm jāsadarbojas garīgā zemes apstrādāšanas darbā, cerot uz ļoti drīzu pļauju. Ļaunas, neticīgas sirds dēļ jāsastopas ar daudzām ačgārnībām, daudziem svēto plānu un pūļu izkropļojumiem. Tomēr darbs ir jāpadara. Augsne ir nepadevīga, atmata ir jāuzplēš, un taisnības sēkla ir jāiesēj. Nevilcinieties, Dieva mīļotie skolotāji, it kā šauboties, vai darāmais darbs tiks paveikts. Neatstājiet to, kā arī nezaudējiet drosmi. Kas ar asarām sēj, ar gavilēšanu pļaus. “Mēs esam Dieva līdzstrādnieki, jūs esat Dieva tīrums, jūs esat Dieva ēka.” Atcerieties, ka jūs nedrīkstat uzticēties sev.
Mums vajadzētu lūgt kā nekad agrāk ne tikai par to, lai strādnieki tiktu izsūtīti lielajā pļaujas laukā, bet arī lai mums būtu skaidra izpratne par patiesību tā, ka, patiesības vēstnešiem atnākot, mēs varētu pieņemt vēsti un cienīt vēstnesi.
