Rīgas 1. draudze

Draudze pirms Pirmā pasaules kara

1904.-1907. g. draudzes sapulces notika dažādās īrētās telpās Vecrīgā un draudzes locekļu skaits 1907. gada beigās bija sasniedzis 124. Pirmās telpas Vecrīgā tika īrētas L. Zirgu ielā otrajā stāvā virs veikala, taču šīs telpas augošajai draudzei (39 locekļu) drīz vien kļuva par šauru. Tad 1907. g. bija telpas Kungu ielā. Draudzē sludināja Juliuss Bethers vācu valodā un viņa uzrunas tika tulkotas. Sapulces notika trīs reizes nedēļā latviešu un vācu valodās, bet krievu valodā vienu reizi nedēļā, ko tulkoja Maļinovskis.

1908. g. draudze sāka pulcēties Mazajā Ņevas (Pērses) ielā 12. Draudzē 1908. gada beigās jau bija 164 locekļu, bet 1909. gada beigās jau 196 locekļu. Šajā ēkā atradās arī draudzes vadītāju dzīvokļi un birojs līdz 1919. gadam. 

1910. g. Rīgas draudze tika sadalīta divās daļās pēc valodas un tika izveidota latviešu Rīgas I draudze (ar 180 locekļiem) un vācu Rīgas II draudze (ar 94 locekļiem). 1912. g. 13. oktobrī Rīgas I draudze tika sadalīta vēlreiz un dibināta Rīgas III draudze Pārdaugavā.

Atmiņās tiek minēts, ka sapulču zālē Mazā Ņevas ielā bijušas 150 sēdvietas, bet tās katru sestdienu visas bija aizņemtas ar klausītājiem.

1911. g. pavasarī Rīgas draudzes apmeklēja Ģenerālās konferences prezidents A. Danielss (ASV).

Draudze Pirmā pasaules kara laikā

1914. gadā daudzviet Krievijas impērijā, pareizticīgo garīdzniecības pamudinātas, notika vajāšanas pret adventistu (arī baptistu) draudzēm, sludinātāji tika arestēti un izsūtīti, draudžu sapulces slēgtas un inventārs pārdots izsolēs. Rīgā draudzes sapulces netika slēgtas, bet tajās tika atļauts sludināt vienīgi krievu valodā. Pirmā pasaules kara laikā no Rīgas daudzi draudzes locekļi bija devušies bēgļu gaitās un Rīgu pameta arī draudzes vadošie darbinieki.

1917. gada 17. janvārī tika pārskatīti noteikumi par adventistiem un baptistiem, tika aizliegtas publiskās sapulces, aizliegts apmeklēt draudzes sapulces personām, kas nepieder pie attiecīgās konfesijas. Sevišķi šis aizliegums tika attiecināts uz personām, kas iesauktas valsts dienestā un armijā. Sapulcēs aizliegts lietot jebkuru citu literatūru, izņemot Bībeli. Netika atļauta pat dziesmu grāmata. Sapulces laikā klātesošam bija jābūt policistam. Runāt sapulcē drīkstēja tikai attiecīgās draudzes vadītājs. Pārkāpuma gadījumos tika paredzēts sods – 3000 rubļu vai 3 mēnešu cietumsods. Šo ierobežojumu dēļ draudzes locekļi pulcējās pa dzīvokļiem vai mazās grupās. Tikai pēc 1917. g. februāra revolūcijas šie noteikumi tika atcelti.

Draudze Latvijas brīvvalsts laikā

Daudzi bēgļos devušies Rīgas draudzes locekļi pēc kara atgriezās savās mājās.

1919.-1921. g. Rīgas I draudze pulcējās Aleksandra ielā 35 (padomju laikā Ļeņina iela 59). 1920. g. draudzes vecākais bija Kārlis Sutta.

No 1921. gada līdz 1928. g. jūnijam sapulces notika Dzirnavu ielā 49. 1923. gadā Rīgas I draudzē jau bija 447 locekļu, taču vēlāk no Rīgas I draudzes tika atdalītas jaunās Rīgas draudzes –  5., 6., 7. un tad tās locekļu skaits vairs nebija tik liels.

1928. g. 16. jūnijā notika svarīgs notikums – savu jaunuzcelto draudzes telpu iesvētīšana Rīgā Brīvības ielā 11 (tagad Baznīcas 12a). Draudzes locekļi aktīvi izplatīja adventistu grāmatas un vāca ziedojumus uz ielām labdarības mērķiem.

Rīgas I draudzes telpās notika Latvijas draudžu savienības kongresi, ciemojās ārvalstu viesi no Lielbritānijas, ASV, Zviedrijas u.c. Citās adventistu draudzēs uzrunas parasti teica tur kalpojošais darbinieks un tikai retu reizi kāds cits, ciemos atbraukušais, sludinātājs. Rīgas I draudzē bija vērojama lielāka daudzveidība. Te uzstājās gandrīz ikviens no ārvalstīm atbraukušais adventistu darbinieks, notika plaša informācijas apmaiņa, draudzē notika koncerti, Bībeles strādnieku un kolportieru apmācības, misionāru sagatavošanas kursi, draudžu savienības un ūnijas kongresi, draudžu jauniešu kongresi, misijas skolas Sužos izlaiduma pasākumi.

1935. g. darbojās draudzes bērnu skola kopā ar Rīgas V draudzes bērniem. Skolu vadīja Lūcija Čoldere, bet palīdzēja skolotājas: H. Vikmane, K. Krieva, M. Klapere, M. Vēciņš.

1935. g. draudzes locekļu skaits sasniedza 231, bet 1936. gada sākumā draudzē bija 239 draudzes locekļi un 22 mazgadīgie. Draudze pieauga vēl par dažiem draudzes locekļiem, kad 1937. gadā tai tika pievienota nelielās Rubeņkalna draudzes 9 locekļi. Par Rubeņkalna grupas vadītāju tika ievēlēts Jānis Birziņš (Katlakalns, Šķirotava, „Birziņos)”.

1940. g. mainījās valsts vara un tika deklarēta Latvijas PSR. Pastāvēja reāli draudi, ka padomju vara atņems draudzei ēku Brīvības 11 savu iekšlietu struktūru vajadzībām. Šāda varbūtība tika izteikta mutiski, bet rakstiski tā netika apstiprināta. Draudzes vadība sapulcējās un lēma, ko šajā neskaidrajā situācijā darīt. Visbeidzot viņi izlēma sūtīt telegrammu Sarkanās Armijas štābam, lai šo lietu noskaidrotu un precizētu. Čolders šo telegrammu parakstīja un saņēma atbildi, ka draudzei nams netiks atņemts. Vismaz pagaidām.

Draudze Otrā pasaules kara laikā

Kara laikā draudzes darbība netika traucēta, lai gan tās sapulces bija jāsaskaņo ar nacistu iecelto pilsētas komendatūru.

No 1942. g. draudzē kalpoja sludinātājs Ernests Klotiņš. Vācu okupācijas varas iestādes atļāva Brīvības ielā 11 Latvijas draudžu savienības kongresu norisi – 1942., 1943. un 1944. gadā. Pēdējā kongresā 1944. g. maijā, kad tika ievēlēta draudžu savienības valde, kura funkcionēja līdz 1949. g. Padomju gados draudžu savienības kongresu noturēšana bija aizliegta.

Draudze padomju laikā

1948.g. 18. aprīlī Rīgas I, II, IV, un V draudzes apvienoja vienā Rīgas 1. apvienotajā draudzē. Krievu grupā kalpoja darbinieks D. Platonovs un J. Seņavskis.

1949. g. Rīgas draudzei tika atņemtas telpas Brīvības ielā 11 un tā vietā ierādīta baptistu baznīca Kupalas ielā (Vīlandes) 9. Draudzes namā Brīvības ielā 11 tika ierīkots Padomju milicijas klubs, kur notika miličiem veltītie koncerti un atpūtas vakari ar dejām.

1950. gadā Rīgas I apv. draudzei varas iestādes lika pievienot arī Rīgas VI draudzi.

Čolderu rūpēja Rīgas I draudzes sastāvā esošās krievu grupas apkalpošana, jo sludinātāji Platonovs un Seņavskis bija apcietināti. Rīgas I draudzes vecākais A. Skujiņš neprata krievu valodu. Tādēļ Čolders aicināja darbā Siguldas draudzes vecāko Kirilu Ziediņu. 

Draudzes sapulcēs regulāri piedalījās kāds no varas pārstāvjiem vai komjauniešiem, lai modri vērotu, kas tiek runāts draudzē. Kirils Ziediņš bieži novēroja, ka viņam kādi vīri seko. Īpaši izsekošana pastiprinājās, kad draudzes namu Kupalas ielā 9 kopā ar Ziediņu bija apskatījis Ģenerālās konferences pārstāvis Figurs, kurš bija ieradies PSRS kā tūrists.

Kopš 1964. g. Arvīds Skujiņš tika aicināts Rīgas I draudzē par sludinātāju, bet 1966. g. ordinēts par sludinātāju. Kupalas ielā 9 Skujiņa laikā tika veikti remonta darbi.

Aktīvi bija draudzes draudzkopji, kas apmeklēja draudzes locekļus un uzturēja saikni savā starpā. Daudzus gadus pēc kārtas par draudzes vecāko kalpoja Eduards Leflers.

Septiņdesmito gadu vidū iestājās zināms attiecību atkusnis starp valsti un draudzi. 1975. gadā Rīgas I apvienotajā draudzē ar uzrunu uzstājās ārzemju viesis – Ģenerālās konferences viceprezidents Nigri, 1977. gadā A. Lone un Bīčs, 1978. gadā Ģenerālās konferences vadītājs Roberts Pīrsons, 1983. g. Tompsons, 1984. g. A. Lone, 1986. gada maijā ģenerālās konferences vadītājs N. C. Vilsons. Astoņdesmitajos gados draudzē viesojās arī citi ārvalstu viesi, piemēram, daudzu grāmatu autori Moriss Vendens (1985. g. 19. martā) un Džordžs Vandemans, Ģenerālās konferences viceprezidents Harolds Otis (1988. janvāris), Etiopijas draudžu vadītāji Bekele Beri un Bekele Hai (1988. g. jūlijā) un daudzi citi.

Rīgas I draudze vēl joprojām arī padomju gados palika kā visas Latvijas adventistu garīgais centrs. Te tika rīkoti koncerti un jubilejas, ko apmeklēja daudz klausītāju, ka zālē praktiski nebija brīvu vietu. Bieži vien šie pasākumi tika sadalīti uz trīs dienām.

1989. gada 14. jūnijā Kupalas ielā 9 notika pirmais Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienības kongress kopš 1944. gada. Zāles priekšā bija novietots uzraksts „Celies, topi apgaismota”. Šajā kongresā piedalījās visi Latvijas Septītās dienas adventistu draudžu darbinieki. Zāle bija pārpildīta ar klausītājiem. Sapulcē piedalījās Reliģisko lietu pilnvarotais A. Kublinskis, kurš klātesošajiem novēlēja sekmes turpmākajā darbā, īsos vārdos raksturojot pārmaiņas, kuras bija nesusi komunistu partijas izvērstā „pārkārtošanās”. Kongresā piedalījās un klātesošos uzrunāja no Maskavas atbraukuši Eiroāzijas divīzijas vadītāji M. P. Kulakovs un N. A. Žukaljuks. Kongresā tika ievēlēta Latvijas draudžu savienības padome un izstrādāti turpmākie plāni tālākajai darbībai.

Draudze atmodas laikā

Dievs pavēra jaunas iespējas atmodas laikā.

1991. g. notika pirmais Bībeles evaņģelizācijas seminārs ASV evaņģēlista Džeka Kolona vadībā Rīgā Vīlandes ielā 9. Tas bija pirmais šāda veida lielais evaņģelizācijas pasākums pēcpadomju laikā. Pēc semināra caur kristību draudzei pievienojās daudz jaunu draudzes locekļu. Taču jau nākamajā gadā notika vislielākais Bībeles izpētes seminārs Latvijas adventistu vēsturē. 1992. g. Rīgas Kongresu namā notika Bībeles evaņģelizācijas seminārs ASV evaņģēlista Keneta Mitlaidera vadībā. Tad tas turpinājās tiem, kam interesēja Bībeles patiesības un adventes vēsts, Vīlandes ielā 9. Tur to vadīja sludinātājs Tompsons (ASV), par Bībeles tēmām, un Keneta brālis Džeikobs Mitlaiders, kurš runāja par dārzkopību. Pēc semināra notika lielas kristības un Rīgas draudzēm pievienojās ap 500 jaunu draudzes locekļu. Viena daļa kristību notika sporta baseinā Ķīpsalā, bet otra daļa karjera ezerā Rīgas piepilsētā. Lai organizēti veiktu tik lielas kristības, tajās piedalījās daudz sludinātāju arī no citām Latvijas pilsētām. Katru dienu pēc semināra nodarbībām K. Mitlaideru apstāja interesentu pulks, kurš uzdeva viņam jautājumus pārsvarā par Bībeli. Jāpiezīmē, ka šī semināra laikā radās domstarpības ar Latvijas lielo konfesiju vadītājiem, kas bija nepatīkami pārsteigti par tik plaša mēroga adventistu aktivitātēm Rīgā.

Pēc šī semināra jūlijā Rīgas I draudze pārgāja no telpām Vīlandes ielā 9 atpakaļ uz savām atgūtajām telpām Baznīcas ielā 12a (bij. Brīvības 11). Ēka Vīlandes ielā 9 tika atgriezta atpakaļ tās iepriekšējiem īpašniekiem – baptistu draudzei.

Rīgas I draudzei pievienojās vairāk nekā 100 jaunu draudzes locekļu. To skaitā draudzei pievienojās liela nedzirdīgo grupa, kas kopš tā laika regulāri piedalījās draudzes sapulcēs un sēdēja zāles labajā pusē pie paaugstinājuma, kur viņiem tika tulkotas uzrunas viņu īpašajā zīmju valodā. 1993. g. draudzē bija 476 draudzes locekļu. 

1993. g. notika Bībeles seminārs ASV evaņģēlista Bogesa vadībā Baznīcas ielā 12a.

1995. g. notika Bībeles seminārs ASV evaņģēlista Deivida Karī vadībā Baznīcas ielā 12a. Šis bija ļoti spilgts un krāšņs seminārs, ar daudziem attēliem uz trim lieliem ekrāniem. Karī izmantoja trīs jaudīgus diaprojektorus ar kuriem rādīja diapozitīvus, šādi ilustrējot savas tematiskās uzrunas. Pēc šī semināra tika kristītas mazāk personu nekā iepriekšējos semināros. Tas norādīja, ka šāda mēroga pasākumi sabiedrībā sāka zaudēt savu aktualitāti.

Turpmākajos gados draudzē bieži uzstājas dažādi ārvalstu sludinātāji, lektori, draudzes vadītāji. Notika koncerti ar ārvalstu mūziķu piedalīšanos. Rīgas I draudze pēc skaita ir lielākā septītās dienas adventistu draudze Latvijā.

Draudzes muzikālā darbība

Draudzei sākumā nebija ne klavieru, ne arī harmonijas. Reinis Irbe spēlēja uz vijoles un pārējie dziedāja. Lai gan vēl nebija savu adventistu dziesmu grāmatu, tika izmantotas luterāņu un baptistu dziesmu grāmatas. Draudzes locekļi izveidoja savu pirmo kori, kuru diriģēja arī Reinis Irbe.

Divdesmito gadu sākumā draudzes kora vadītājs bija Fricis Hūns. Latvijas brīvvalsts laikā draudzē pastāvēja koris, pūtēju orķestris un stīgu ansamblis.

1926. g. draudzes kora vadītāji: Marija Klapere un Hermanis Linde, draudzes orķestri vadīja Alfrēds Sprincis. Draudzes kopīgās dziesmas uz harmonijas pavadīja Jānis Šneiders, Vilhelms Purmalis, Karlīne Poltroka, Frederika Linde un Olga Pēsle.

1928. g. draudzes mūziķi bija: J. Šneiders, V. Purmals, A. Purmale, A. Šulce.

1929. g. kori vadīja Alfrēds Sprincis un Marija Klapere. Harmonijas spēlēja Jānis Šneiders, Vilhelms un Arvīds Purmaļi.

1934. g. kori vadīja Hermanis Ādams, bet harmonijas spēlēja Elvīne Jurkevica un Marta Vēciņš, bet 1936. g. kori vadīja Voldemārs Boča un harmonijas spēlēja Marta Vēciņš, Frederika Linde un Arvīds Purmalis. 1938. gadā par draudzes mūziku atbildēja Elvīne Jurkevica, Marta Vēciņš un Arvīds Purmalis.

Trīsdesmitajos gados pūtēju orķestri vadīja Hermanis Ādams.

Padomju laikā Rīgas draudžu muzikālajā dzīvē aktīvi darbojās arī: Kristīne Buile, Voldemārs Boča, Elita Medne, Arnolds Klotiņš, Skaidrīte Teremto, Jānis Bendža, Kārlis Kalvišķis, Olga Kuzņecova, Justs Liepiņš, Alfons Mednis, Arnis Sprūds. Kori pirms došanās no Brīvības 11 uz Kupalas 9 vadīja Voldemārs Boča. Laikā no 1965. līdz 1985. g. kora diriģents bija Edgars Reķis.

Padomju gados draudzē bieži tika rīkoti koncerti, jo draudzei mūzika praktiski bija vienīgais atļautais evaņģelizācijas un sevis izpausmes veids. Draudzē darbojās kori un regulāri tika rīkoti dziesmu svētki. Kori 1965.-1985. g. vadīja diriģents Edgars Reķis. Regulāros dievkalpojumos piektdienās un svētdienās, bez kopīgajām dziesmām ērģeļu pavadībā, uzstājās arī draudzes koris ar vismaz vienu vai divām dziesmām, bet sestdienas dievkalpojumos koris uzstājās ar trim vai četrām dziesmām. Pa nedēļu vakaros kora dalībnieki regulāri tikās Kupalas ielā 9, lai kopīgi izmēģinātu dziesmas. 

Astoņdesmitajos gados draudzē pastāvēja dombru orķestris, ko vadīja Stumbris. Vijolnieku ansamblis draudzē pastāvēja laikā no astoņdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem un to vadīja Melizanda Berga. Atmodas laikā draudzē kori diriģēja Modris Zaķis, Ausma Rituma, Anita Eglīte u.c. Periodiski draudzē darbojās ansambļi, jauniešu kori. Rīgas I draudzes telpās bieži notiek koncerti, ciemojas viesi no ārvalstīm – ne tikai sludinātāji un draudzes amatpersonas, bet arī mūziķi.

Draudzes ērģeles

Ērģeles (mazās ērģeles) Rīgas I draudzē tika uzstādītas 1948. g. beigās jau Brīvības ielā 11. To autors bija ērģeļmeistars Emīls Martins. Tās tika novietotas uz balkona. Taču drīz vien tās tika aizvietotas ar lielākām ērģelēm, jo sludinātājs Alfrēds Mednis tās novērtēja kā nepiemērotas tik lielai telpai, kādas bija Brīvības ielā 11. Mednis noskaidroja, ka Jēkabpilī ir Jēkabpils adventistu draudzes loceklis un ērģeļmeistars A. Sūnaklis (1875-1971), kuram tika uzdots izgatavot lielākas ērģeles tieši Rīgas I draudzes vajadzībām. Sūnaklis savām rokām bija būvējis ērģeles jau iepriekš – Biržu, Allažu, Vecsaules un citām baznīcām, taču lielākā daļa viņa darbu ir gājuši bojā kara laikā. 1949. g. beigās lielās ērģeles tika uzstādītas Brīvības ielas 11 lielās zāles balkonā. Tad drīz vien pēc ēkas nacionalizācijas tās tika izjauktas, lai pārvestu uz ierādītajām telpām Kupalas ielu 9, kur tās novietoja lielās zāles balkonā. Ērģelēm ir 10 reģistri, 478 stabules. Metāla stabules ir izgatavotas Vācijā, bet koka stabules izgatavoja pats Sūnaklis.

Rīgas I draudze ir vienīgā septītās dienas adventistu draudze Latvijā, kurā ir savas ērģeles. Pirmais ērģeļu spēlētājs draudzē bija Albīns Vinarts. Ērģeļu atklāšanas koncertā ērģeles spēlēja Vinarts, Jānis Liepiņš spēlēja vijoli, bet Zelma Pokule kopā ar ms. Melnbārdi dziedāja. Pēc Vinarta ērģeļu spēlētāji ir bijuši arī: Arnolds Klotiņš, Alda Medne, Elita Medne, Skaidrīte Teremto, Irma Žube, Dagnija Lapa, Irēna Muceniece, Ieviņa Bendža, Modris Zaķis.

Lielās ērģeles atradās lielajā zālē, bet mazās ērģeles tika nodotas krievu grupas rīcībā mazajā zālē. Pēc pārcelšanās atpakaļ uz Baznīcas ielu 12a, lielās ērģeles atkal tika novietotas lielajā zālē uz balkona, bet mazās tika pārdotas.

Regulāri notiek arī ērģeļu mūzikas koncerti, kur ērģeles spēlē gan draudzes mūziķi, gan uzaicinātie ērģeļu spēlētāji.