Valmieras draudze

Draudze pirmā pasaules kara laikā

Tad sekoja Pirmais pasaules karš, kad daudzi devās bēgļu gaitās, tomēr arī kara laikā notika kristības: 1914. g. draudzei pievienojās Pēteris un Kristīne Eglīši, bet 1915. g. Marija Gaile. 1916. g. draudzē kalpoja Pēteris Purmalis. Draudzē bija palikuši kādi 15 draudzes locekļi. Cara valdība dažādi ierobežoja adventistu draudžu darbību, lai panāktu sapulču slēgšanu. Kara laikā Valmierā notika kaujas, uz ielām bija redzami kritušie. Tomēr savas kalpošanas laikā Valmierā Purmalim izdevās mantot Kristum vairāk nekā 90 cilvēkus. Vecā pasaule bija sabrukusi, ārā valdīja karš un neziņa par nākotni. Ļaudis vēlējās dzirdēt skaidru vēsti, ar ko tad viss noslēgsies. Te Bībeles vēsts par Kristus drīzo atnākšanu krita auglīgā augsnē un atrada daudz klausītāju.

Pēc pirmā pasaules kara

Pēc kara stāsta, ka bijušas kristību reizes, kurās vienā reizē kristīti pat 20 cilvēki. Kristības parasti notikušas Gaujā. Ap šo laiku draudzē Valmierā nācis Ernests Grīnbergs, kurš apmeklēja Bībeles semināru ar nosaukumu „Vai pasaules gals ir tuvu?”, bet pēc semināra 1918. g. septembrī kristīts.

Pēc 1918. g. draudzē bija vairākas ģimenes ar bērniem: Jānis un Emma Eglīši, Germans un Marija Vegneri, Teodors un Vanda Ķirši, Pēteris un Kristīne Eglīši, Māris un Jūle Tomsoni, Teodors un Minna Birznieki, Jānis un Marija Grāvīši.

1919. g. maijā no Valmieras tika padzīti boļševiki un sāka valdīt nacionālie spēki. Šajā gadā Valmieras draudzē bija 107 draudzes locekļi. Tanī pat gadā draudzē kalpot ieradās Jānis Birziņš, taču Valmieras apriņķa priekšnieks nebija informēts par adventistiem un uzskatīja to par valsts nereģistrētu sektu, tādēļ Birziņu mobilizēja armijā, no kuras viņš tika atbrīvots, kad Garīgo lietu departaments atsūtīja izziņu par viņa atbrīvošanu tā paša gada beigās.

1928. g. draudzē bija 120 draudzes locekļu. Šī gada sākumā draudzē vēl kalpoja Linde, bet tad viņu nomainīja Alfrēds Mednis, kurš apmetās uz  dzīvi Valmierā Ravelīnas ielā 6.

1936. gada sākumā draudzē bija 103 draudzes locekļi un 27 mazgadīgie.

1937. g. Valmieras draudzei pēc saraksta tika pievienoti Palsmanes un Smiltenes draudzes locekļi.

1938. g. pret sludinātāju Arvīdu Čolderu tika vērsta apmelošanas kampaņa, kad divi no draudzes izslēgtie pilsoņi rakstīja sūdzības Garīgo lietu pārvaldē par Čoldera izteikumiem, nesaskaņu celšanu un draudzes naudas izlietojumu. Garīgo lietu pārvalde šīs sūdzības izmeklēja un noskaidroja, ka apsūdzības bija melīgas.

Draudzes nams

1934. g. lika pamatus draudzes namam tolaik Bīskapa (tagad Georga Apiņa) ielā 4. Nama celtniecību vadīja br. Ābramsons pēc arhitekta Skujiņa projekta. Draudzes locekļi nesa upurus šī nama celtniecībā. 1940. g. pirms padomju varas atnākšanas nams tika pabeigts un iesvētīts. Līdz tam brīdim draudze pulcējās Pēterpils ielā 6.

1944. g. septembrī Valmieras pilsēta tika bombardēta un uzbruka Padomju armija. Pilsēta zaudēja gandrīz trešo daļu vēsturiskā centra apbūves. Ap draudzes namu ēkas bija sapostītas un nodegušas, taču draudzes nams bija saudzēts, acīmredzamā veidā bija saredzama Dieva gādājošā roka.

1972. g. draudzes namā veica lielākus remonta un pārbūves darbus.

Draudze kara laikā

Draudze pulcējās bez traucējumiem. 1942. g. draudzes sludinātājs Elmārs Krievs pameta draudzi, lai gan bija rīkojis atmodas dievkalpojumus, izveidoja bērnu svētdienas skolu.

1944. g., kad pilsētā notika kaujas, sapulces pilsētā uz brīdi tika pārtrauktas.

Kara laikā draudzes sludinātājs Pāvils Pokulis saņēma no Valmieras draudzes locekļa, kurš bija iesaukts leģionā, vēstuli, kurā viņš rakstīja, kā viņam leģionā izdevās dabūt brīvus sabatus un neņemt rokās ieročus. Pokulis šo vēstuli nolasīja draudzei priekšā. Kāds par šo lietu pasūdzējās vācu varas iestādēm un vācu slepenpolicija Gestapo Pokuli arestēja. Viņu aizsūtīja uz koncentrācijas nometni. Brīnumainā kārtā viņš izbēga no bojā ejas Štuthofas nāves nometnē un pēc kara atgriezās Valmierā.

Draudze pēc kara

Draudze vēlējās, lai Pokulis turpinātu kalpošanas darbu Valmierā, kuru viņš pārtrauca pēc apcietinājuma. 1946. g. pēc Auziņa traģiskās bojā ejas E. Grīnbergu pārcēla uz Cēsu draudzi un P. Pokulis turpināja savu kalpošanu Valmieras draudzē.

Iespēju robežās padomju laikā draudze veica misijas darbu, draudzes namā tika rīkoti koncerti.

Piecdesmitajos gados dievkalpojums adventistu baznīcā G. Apiņa ielā 4 sāka noturēt Valmieras baptistu draudze. Kad padomju varas iestādes pārvērta ev. luterāņu Sv. Sīmaņa baznīcu par muzeju, arī luterāņu draudzei tika ierādītas telpas adventistu draudzes namā. Tās dievkalpojumu laikā draudzes priekšā aiz katedras tika novietota altārglezna. Ar neatkarības atgūšanu luterāņu draudze atguva savu baznīcu. Starp draudzēm pastāvēja sapratne un mierīga līdzās pastāvēšana.

Draudze atmodas laikā

Sākoties atmodas laikam, draudzes locekļi aktīvi veica misijas darbību, izplatīja adventistu literatūru, organizēja Bībeles izpētes seminārus. Tika organizēta arī virtuve, bērnu centrs un labdarības centrs ar apģērbu vākšanu mazturīgajiem pilsētas iedzīvotājiem. Draudze auga.

2003. g. jūnijā, sadarbojoties adventistu Valmieras draudzei ar kristīgās labdarības centru „Pārdaugava” un Zilākalna pašvaldību tika izveidots bērnu rehabilitācijas centrs „Zilaiskalns”. Centrā bērni no trūcīgajām ģimenēm saņem ēdienu un tā personāls palīdz risināt problēmas ar bērniem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, kurus līdz šim veda uz krīzes centru Valmierā.

Draudzes muzikālā darbība

1928. g. pastāvēja apvienotais Valmieras un Cēsu draudžu koris.

Par draudzes muzikālo darbību zināms maz, taču arhīva dati vēsta, ka 1928. g. kora vadītājs bija Konrāds Putniņš, bet harmoniju spēlēja O. Grīnbergs. 1932. g. kora vadītāji bija Konrāds Putniņš un Jānis Vegners, bet 1934. g. kora vadītājs bija Jānis Ore. Harmoniju laikā no 1932. līdz 1934. g. spēlēja Katrīne Audringa un Minna Sietniece. 1935.-1936. g. kori vadīja Konrāds Putniņš, bet harmoniju spēlēja Konrāds Putniņš, Jānis Ore un Minna Sietniece.

Draudzes sapulces vietas

Atsevišķu draudzes lietoto telpu secība, precīzas to adreses un lietošanu laiki nav zināmi: Dzirnavu ielā, Peldu ielā māsas Skujas namā, Aleksandra ielā pie baznīcas.

Kauguru lauksaimniecības biedrības zālē Diakona ielā 1.

Pāvulāna namā iepretim Valmieras drāmas teātrim.

Draudzes nams pie Ezeriņa. Rīgas ielā uz stūra ar Miera ielu.

1928. g. Miera ielā 7.

1935.-1936. g. sapulces notika Pēterpils ielā 6. Telpas bija ļoti šauras.

Pēc tam sapulces notika Lāčplēša ielā 6. Sabatos sapulces 10, svētdienās 17, trešdienās 19, bet piektdienās 17.

Pēc draudzes nama uzcelšanas kopš 1940. g. Bīskapa (Georga Apiņa) ielā 4.

No 1997. g. adventistu draudze pamazām veic draudzes nama remontēšanas darbus. Ar ziedojumiem jaunu solu izgatavošanā palīdzēja arī baptistu draudze, pateicībā par savā laikā tai izīrētajām sapulču telpām.