Svētruna uz kalna ir Debesu svētība pasaulei, tā ir balss no Dieva troņa. Tā tika dota cilvēcei, lai būtu tai par pienākuma likumu un Debesu gaismu, par cerību un mierinājumu izmisuma brīžos. šeit sludinātāju Valdnieks, vislielākais Skolotājs izsaka vārdus, ko runāt Viņam ir licis Tēvs. (269)
šie svētību vārdi ir Kristus sveiciens, ne tikai ticīgiem, bet arī visai cilvēces ģimenei. Liekas, ka Viņš uz mirkli ir aizmirsis, ka atrodas pasaulē, bet ne Debesīs; un Viņš lieto gaismas pasaulē parasto sveicināšanu. No Viņa lūpām plūst svētību vārdi līdzīgi ilgi aizzīmogotas bagātas dzīvības straumes izvirdumam.
Kristus mums neatstāj nekādas šaubas par tiem rakstura vilcieniem, kādus Viņš vienmēr atzīs un svētīs. No godkārajiem pasaules mīluļiem Viņš pievēršas ļaudīm, ko tie atstumj, paziņodams, ka svētīgi visi, kas pieņem Viņa gaismu un dzīvi. Garā nabadzīgajiem, lēnprātīgajiem, pazemīgajiem, bēdīgajiem, nicinātajiem un vajātajiem Viņš izplēš Savas sargājošās rokas, sacīdams: “Nāciet šurp pie Manis, ... un Es jums došu dusu.” (Mat.11:28).
Kristus var raudzīties uz pasaules postu bez vismazākās skumju ēnas par to, ka ir radījis cilvēku. Cilvēcīgajā sirdī Viņš redz vairāk nekā grēku, vairāk nekā postu. Savā bezgalīgajā gudrībā un mīlestībā Viņš redz cilvēka iespējas, augstumus, kādus tas var aizsniegt. Viņš zina, ka, ja arī cilvēcīgās būtnes ļaunprātīgi izlietojušas žēlastības dāvanas un izpostījušas tām no Dieva doto cieņu, tomēr Radītājs ir slavējams par viņu atpestīšanu.
Kalna svētruna ir paraugs, kā mums jāmāca. Kā Kristus ir pūlējies, lai noslēpumi vairs ilgāk nepaliktu noslēpumi, bet kļūtu par vienkāršām, skaidrām patiesībām! Viņa pamācībās nav nekā neskaidra, nekā grūti saprotama.
“Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja.” (Mat.5:2). Savus vārdus Viņš neizteica čukstošā tonī. Viņa izruna nebija skarba un nepatīkama. Viņš runāja skaidri un ar uzsvaru, ar svinīgu, pārliecinošu spēku. (270)
“Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis, tad ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību. Jo Viņš tos mācīja kā pats varenais un ne kā rakstu mācītāji.” (Mat.7:28,29).
Lūgšanu pavadīta, nopietna kalna svētrunas studija sagatavos mūs patiesības pasludināšanai, saņemtās gaismas pasniegšanai citiem. Vispirms mums jāņem vērā pašiem sevi, ar pazemīgu sirdi pieņemot patiesības pamatlikumus un liekot tiem parādīties pilnīgas paklausības darbos. Tas sniegs prieku un mieru. Tā mēs ēdam Dieva Dēla miesu
un dzeram Viņa asinis un kļūstam stipri Viņa spēkā. Mūsu dzīve pielīdzinās Viņa dzīvei. Mūsu gars, mūsu tieksmes, mūsu ieradumi saskaņojas ar Viņa gribu, par Kuru Dievs ir sacījis: “šis ir Mans mīļais Dēls, pie Kā Man labs prāts.” (Mat.3:17).
No Svētību Kalna teiktie Kristus vārdi saglabās savu spēku visos laikos. Katrs teikums ir dārgakmens no patiesības mantu nama. šajā svētrunā svinīgi paziņotie pamatlikumi ir priekš visiem laikmetiem un visām ļaužu šķirām. Kristus ar dievišķu spēku izteica Savu ticību un cerību, norādot kā svētīgas vienu šķiru pēc otras, kas izveidojušas taisnīgus raksturus. Dzīvojot Dzīvības Devēja dzīvi, caur ticību Viņā katrs var aizsniegt Viņa Vārdos izcelto standartu. Vai tāds ieguvums nav visas dzīves laika nenogurstošo pūļu vērts?
