Kungs ar skumjām skatījās uz šo visnožēlojamāko no visiem skatiem - verdzībā esošo krāsaino cilvēci. Viņš vēlas, lai, strādājot priekš tiem, mēs atcerētos, ka Viņa tālredzība tos atbrīvoja no politiskās verdzības; mums jāatceras, ka krāsainie ir saistīti ar mums caur radīšanu un atpestīšanu un ka viņiem ir pilnas tiesības uz brīvības svētību.
Pirms kāda laika, naktī, es it kā atrados kādā sanāksmē, kurā runāja par darbu Dienvidu laukā. Kāda inteliģenta krāsaino ļaužu grupa jautāja: “Vai Dievam nav nekādas vēsts priekš Dienvidu krāsainajiem ļaudīm? Vai tie nav dvēseles, kas jāglābj? Vai tie nav ietverti jaunajā derībā? Ja Kungam drīz jānāk, vai nav jau laiks kaut ko darīt Dienvidu lauka labā?” (224)
Atskanēja vārdi: “Mēs neapšaubām misijas vajadzību citās zemēs. Bet mēs apšaubām to cilvēku tiesības, kas saka, ka tiem ir tagadējā patiesība, bet pašu zemē iet garām miljoniem cilvēcīgo būtņu, no kurām daudzas ir tikpat nezinošas kā pagāni. Kāpēc tik maz ir darīts priekš krāsainajiem ļaudīm Dienvidos, starp kuriem daudzi ir nezinoši un trūcīgi, kurus vajag mācīt, ka Kristus ir viņu Radītājs un Glābējs? Kā viņi var ticēt Kristum,
par Ko nav dzirdējuši? Kā viņi var dzirdēt bez sludinātāja? Un kā var sludināt, ja netiek sūtīts?
Mēs to darām zināmu ļaudīm, kas sakās ticam šim laikam dotajai patiesībai. Ko jūs darāt neapgaismotās krāsainās rases labā? Kāpēc jūs dziļāk neizprotat Dienvidu lauka vajadzības? Vai par tādu plānu radīšanu un īstenošanu, ar kuru palīdzību šie ļaudis varētu tikt apmācīti, nav atbildīgi evaņģēlija sludinātāji? Vai tas nav ietverts Glābēja uzdevumā? Vai tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, ir tiesības turēties savrup no šī darba, ļaujot nastu nest tikai nedaudziem? Vai visos jūsu ārstnieciskās misijas un ārējās misijas darba plānos Dievs jums nav devis nekādu vēsti priekš mums?”
Tad Viņš, Kam ir autoritāte, piecēlās un aicināja visus pievērst uzmanību norādījumiem, ko devis Kungs par darbu Dienvidos. Viņš sacīja: “Dienvidos vajadzētu darīt daudz lielāku evaņģelizācijas darbu. Kur tagad ir tikai viens strādnieks, tur vajadzētu būt simtam.
Lai Dieva ļaudis uzmostas. Vai domājat, ka Kungs svētīs tos, kas nav izjutuši nekādu atbildības nastu par šo darbu un kas ļauj aizšķērsot šī darba tālāko attīstību?” (225)
Kad šie vārdi tika izteikti, bija jūtams dziļš aizkustinājums. Daži piedāvājās iet par misionāriem, kamēr citi sēdēja klusēdami, par šo lietu neinteresēdamies.
Tad tika teikti vārdi: “Dienvidi ir visneapsološākais lauks; bet cik savādāks tas būtu salīdzinot ar to, kāds tas ir tagad, ja pēc krāsaino ļaužu atbrīvošanas no verdzības, vīri un sievas būtu strādājuši to labā, kā kristiešiem jāstrādā, mācot viņus rūpēties pašiem par sevi!”
Krāsaino ļaužu stāvoklis Dienvidos nav bezcerīgāks par stāvokli, kāds valdīja pasaulē, kad Kristus atstāja Debesis, lai nāktu tai palīgā. Viņš redzēja cilvēci iegrimušu grēkos un nelaimē. Viņš zināja, ka vīri un sievas bija samaitāti un pazemoti, un ka tie piekops visriebīgākos netikumus. Eņģeļi brīnījās, ka Kristum jāuzņemas darbs, kas viņiem likās bezcerīgs. Viņi brīnījās, ka Dievs var paciest tik grēcīgu cilvēci. Viņi nemaz neredzēja vietu mīlestībai. Tomēr “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, lai visi tie, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” (Jāņa 3:16).
Kristus nāca uz šo pasauli ar žēlastības un piedošanas vēsti. Viņš lika pamatus reliģijai, kas jūdus un pagānus, baltus un melnus, brīvus un saistītus savieno kopā vienā vispārējā brālībā, kurā visi Dieva acīs tiek atzīti kā vienlīdzīgi. Glābējs bezgalīgi mīl katru cilvēcīgo būtni. Visos Viņš redz tālākas attīstības iespējas. Ar dievišķu spēku un cerību Viņš iet pretī tiem, par kuriem Viņš atdeva Savu dzīvību. Viņa spēkā tie var dzīvot labiem darbiem bagātu dzīvi, kas piepildīta ar Gara spēku.
