(235) Aizgādības stūres rats griežas lēnām, bet noteikti. Mēs nezinām, cik drīz mūsu Kungs teiks: “Ir padarīts.” Viņa atnākšana tuvojas. Drīz mūsu izdevības strādāt būs uz visiem laikiem aizgājušas. Tikai mazu brīdi vēl mums atļauts strādāt. Mani brāļi, vai jūs dedzīgi necentīsities uzcelt Dievam pieminekļus visos Dienvidu štatos? Vajag organizēt draudzes, celt lūgšanas namus, atvērt nelielas skolas un sanatorijas un nostiprināt izdevniecību darbu.
Darba nozarēm, kas jāizveido dažādās vietās Dienvidos, būs vajadzīgi gudri un lūdzoši vīri un sievas, kas veselīgi, saprātīgi virzīs darbu uz priekšu no vienas pakāpes uz otru - pūloties, lūdzot un taupīgi strādājot kā Dieva izraudzīti darbinieki. Apstākļi prasa personīgas, nenogurstošas un vienotas pūles.
“Viens ķieģelis virs otra, un uzcelta tiek visaugstākā siena;
Viena pārsla virs otras, un sanesti tiek dziļākie sniegi.”
Pacietīgi turpināt darīt labu - tam jābūt mūsu moto. Mums neatlaidīgi jāpūlas, soli pa solim ejot uz priekšu, līdz sacensības skrējiens ir nobeigts un gūta uzvara.
Kad Nešvillē sāka izdevniecības darbu, strādnieki atklāti apņēmās sargāties no parādiem; bet izmisīgi pūloties izveidot ķieģeļus bez salmiem, mūsu brāļi tika ierosināti atteikties no šī nodoma, un rezultātā darbs ir nonācis grūtībās. (236)
Tomēr Dieva strādniekiem Nešvillē tāpēc nevajadzētu zaudēt drosmi. Darbs nedrīkst apstāties. Lai visi tagad visnopietnākā veidā cenšas izvairīties no pagātnes kļūdām. Lai viņi sevi sargā kā ar dzeloņstiepļu žogu no tieksmes kaut ko darīt uz parāda. Lai viņi stingri saka: “Turpmāk mēs neiesim uz priekšu ātrāk, kā Kungs rādīs un kā atļaus mūsu rokās esošie līdzekļi, pat ja labam darbam tāpēc vajadzētu uz īsu brīdi pagaidīt. Sākumā jaunās vietās mēs labāk strādāsim šaurās telpās, nekā pieļausim Kunga lietas iestigšanu parādos.”
Lai nezaudē drosmi tie, kas tik dedzīgi ir pūlējušies, lai nostādītu darbu Dienvidu laukā tā tagadējā paaugstinātajā stāvoklī. Lai visi tagad dara savu vislabāko, darbu Nešvillē nostiprinot uz drošiem pamatiem. Kungs rūpējas par tiem, kas ir drosmīgi centušies darīt to, ko tik ļoti vajadzēja darīt. Savā līdzjūtībā, laipnībā un mīlestībā Kungs tos žēlo. Viņš joprojām tos atzīst par Saviem līdzstrādniekiem. Viņš zina visu par ikvienu no tiem. Strādājot celmlaužu darbu, tiem bija jāiet cauri bēdu ugunīm. Dievs pagodināsies cilvēkos, kas bijuši Viņa līdzstrādniekim uzplēšot zemi laukos, kas nekad vēl nav bijuši apstrādāti.
Brāļi, Dienvidu laukā mūsu priekšā ir liels darbs, ko līdz šim mēs esam tikai iesākuši. Mēs nedrīkstam palikt stāvam, kā mēs esam stāvējuši gadiem ilgi, baidoties no šī darba. Te ir ļaudis, kas darījuši grūtu un smagu darbu, un Kungs atzīst un uzteic viņu pašuzupurīgās pūles. Viņš tos ir svētījis. Viņi ir saņēmuši savu atalgojumu, redzot ļaudis, kam viņi palīdzēja, liekam savas kājas uz Laikmetu Klints un savukārt palīdzot citiem. (237)
Mani brāļi Dienvidu laukā, es jūs lūdzu Israēla Dieva un Kunga vārdā, rīkojieties kā vīri. Viņš saviem kalpiem dos žēlastību un gudrību. Dieva nodoms ir, lai ļaudis, kam
uzticētas atbildības, kopā apspriestos un lūgtu kristīgā vienprātībā. Vienprātībā ir dzīvība un spēks, ko nevar iegūt nekādā citā veidā. Draudzē būs milzīgs spēks, kad tās locekļu enerģija apvienosies Gara vadībā. Tad Dievs spēs vareni strādāt caur Saviem ļaudīm, atgriežot grēciniekus.
Dievs dzīvo un valda. Viņš atvērs ceļu, lai novārtā atstāto Dienvidu lauku apstrādātu priekš Viņa. Lai darbinieki tur iziet palīgā Kungam un līksmi pasludina patiesību. Kungs nāks drīz. Runājiet par to, lūdziet par to, ticiet tam. Dariet to par daļu no dzīves. Jums būs jāsastopas ar šaubīgu, iebildumus ceļošu garu, bet tas atkāpsies, ja tam pretī stāsies stingra, nesatricināma uzticēšanās Dievam. Rodoties sarežģījumiem un kavēkļiem, pateicības dziesmās paceliet dvēseli pretī Dievam. Apjoziet kristiešu apbruņojumu un pārliecinieties, ka jūsu kājas ir “apautas ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam.” Pasludiniet patiesību drosmīgi un dedzīgi. Pieminiet, ka Kungs līdzjūtībā raugās uz šo lauku un ka Viņš pazīst tā navadzību un tā vajadzības. Jūsu pūles nebūs veltīgas.
Mūsu draudzēm Dienvidos vajadzīga garīga augšāmcelšanās. Liels un svinīgs darbs gaida visu draudžu locekļus. Tiem jānāk tuvu pie Kristus sevis aizliegšanā un sevis upurēšanā, kalpojot vienam mērķim - sniegt saviem līdzcilvēkiem žēlastības vēsti. Lai tie strādā uzmanīgi un pazemīgi, ikviens cienot citu darbu. Daži var strādāt vienā veidā, citi otrā, kā Kungs tos aicinās un vadīs. Bet lai neviens nesūdzas, ka nevar pagodināt Dievu, lietojot spējas, ko Viņš nav uzticējis to pārziņā. Kungs no mums prasa atbildību (238)
tikai par to darbu, ko Viņš ir ielicis mūsu rokās. Vienu visi var darīt: viņi var izvairīties no citu darba nevajadzīgas apgrūtināšanas, kritizējot to pūles un liekot akmeņus priekšā ratiem, ko viņu brāļi cenšas uzstumt kalnā. Ja kāds negrib pielikt plecu pie ratiem, tad lai viņš vismaz atturas no to kavēšanas, kas strādā. Dievs aicina strādniekus, kas atteiksies mazināt drosmi saviem līdzstrādniekiem.
Kad Dieva ļaudis strādās nopietni, pazemīgi un pašuzupurīgi, tie sev iegūs bagātu atalgojumu, par ko runā Ījabs: “Kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu... Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.. Nabagiem es biju par tēvu un nezināma sūdzību es izvaicāju.” (Īj.29:11-16).
Tiem, kas sava Glābēja dēļ aizliedz sevi, mūžīgajā pasaulē ies līdzi labo darbu svētība. Kad atpestītie nostāsies ap Dieva troni, tad ļaudis, kas būs izglābti no grēka un pagrimuma, nāks pie tiem, kas strādāja viņu labā, ar apsveikuma vārdiem: “Es biju bez Dieva un bez cerības pasaulē. Es gāju bojā samaitātībā un grēkos. Es miru badā, trūkstot fiziskai un garīgai barībai. Tu nāci pie manis mīlestībā un līdzjūtībā un mani pabaroji un apģērbi. Tu man norādīji uz Dieva Jēru, Kas nes pasaules grēkus.”
Mani brāļi Dienvidos, esiet stipri, tiešām esiet stipri. Apspiedēja un laupītāja roka neapbēdinās jūs, ja jūs paaugstināsiet Dieva bauslības svētos pamatlikumus. Ja ienaidnieks nāks kā plūdi, Kunga Gars pacels karogu pret viņu jūsu labā. Jūs esat iesaistījušies svarīgā darbā, un jums jābūt uzmanīgiem, modriem un jālūdz, lai darītu taisnas tekas savām kājām, ka klibais nenomaldās no ceļa. Strādājiet, domādami tikai par Dieva godu, apzinoties, ka esat personīgi atbildīgi. Pieminiet, ka vienīgi Kungs var padarīt jūsu pūles sekmīgas. (239)
Darbiniekiem Dienvidos jāsasniedz visaugstākās garīgās spējas, lai viņu darbs šajā laukā varētu būt sekmīgs. Personīgas lūgšanas, ģimenes lūgšanas, lūgšanas atklātās Dievu pagodinošās sanāksmēs - viss ir svarīgi. Un mums jādzīvo tā, kā mēs lūdzam. Mums jāsadarbojas ar Kristu Viņa darbā.
Mūsu vienīgā drošība ir vienotība ar Kristu un vienotība savā starpā. Nepieļausim, ka sātanam rodas iespēja norādīt uz mūsu draudzēm un sacīt: “Redziet, kā šie ļaudis, stāvot zem Kristus karoga, viens otru ienīst. Mums nemaz nav jābaidās no viņiem, kamēr tie vairāk laika izlieto, cīnīdamies savā starpā, nekā karodami pret maniem spēkiem.”
No pagātnes piedzīvojumiem mums jāmācās, kā izvairīties no neveiksmēm. Mēs lūdzam mūsu Debesu Tēvu: “Neieved mūs kārdināšanā,” un, pārāk bieži, nesargājam savas kājas, lai tās mūs nevadītu kārdināšanās. Mums jāturas prom no kārdināšanām, kas mūs viegli pārvar. Savus panākumus mēs gūstam, pateicoties Kristus žēlastībai. Mums jānoveļ no ceļa piedauzīšanās akmeņi, kas izsaukuši tik daudz skumju mums pašiem un citiem.
Dibinot darbu jaunās vietās, taupiet visos iespējamos veidos.Salasiet druskas, lai nekas nepazūd. Dvēseļu glābšanas darbs jādara tādā veidā, kādu Kristus ir norādījis. (240) Viņš saka: “Ja kas Man grib sekot, tam būs sevi pašu aizliegt, savu krustu uz sevi ņemt un Man sekot.” (Mat.16:24). Tikai paklausot šiem vārdiem, mēs varam būt Viņa mācekļi. Mēs tuvojamies šīs zemes vēstures noslēgumam, un dažādās Dieva darba nozares ir jāvirza uz priekšu ar daudz lielāku pašuzupurēšanos, kā līdz šim ir darīts.
Mēs esam šinī pasaulē, lai viens otram palīdzētu. Kristus darbā nebija teritoriālu iedalījumu, un, kas šodien Viņa darbā mēģina radīt tādas robežas, tiem labāk vajadzētu lūgt: “Kungs, dod man jaunu sirdi.” Ja viņiem būtu Kristus prāts, tad tie ieraudzītu daudzas Kunga vīna dārza daļas, kas vēl nav apstrādātas. Tie nekad nesacīs: “Mūsu līdzekļi mums vajadzīgi mūsu rokās esošo interešu tālākai virzīšanai uz priekšu. Veltīgi ir prasīt līdzekļus no mums.”
Dienu pēc dienas cilvēcīgas būtnes izšķir dzīvības vai nāves jautājumu, izšķiras par mūžīgas dzīvības vai mūžīgas iznīcības iegūšanu. Un tomēr daudzi no tiem, kas sakās kalpojam Kungam, ir ar mieru veltīt savu uzmanību un laiku mazsvarīgām lietām. Viņi jūtas apmierināti, strīdoties viens ar otru. Ja viņi būtu nodevušies Kunga darbam, tad tie neķildotos kā kāda nepaklausīgu bērnu ģimene. Ikviens stāvētu savā pienākuma postenī, strādādams ar sirdi un dvēseli kā Kristus krusta misionārs. Svētais Gars mājotu darbinieku sirdīs, un tiktu darīti taisnības darbi. Darbinieki savās kalpošanas gaitās ņemtu līdzi atmodušās draudzes lūgšanas un simpātijas. Pavēles viņi saņemtu no kristus, un viņiem nemaz nebūtu laika strīdiem. Vēsts nāktu no lūpām, kuras skārusi degoša ogle no dievišķa altāra. Tiktu runāti sirsnīgi un šķīsti vārdi. Uz Debesīm paceltos pazemīgas, sirdi plosošas ticības lūgšanas. Strādnieki, ar vienu roku pieķērušies Kristum, ar otru satvertu grēciniekus un tos vilktu pie Glābēja.
“Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. (241)
Vai arī - kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo
es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lūk.15:4-10).
