Mūsu Dievs pavēl debesīm un zemei, un Viņš zina, kas mums tieši vajadzīgs. Mēs savā priekšā spējam saskatīt tikai mazu ceļa gabalu; "bet visas lietas ir atklātas /273/ un redzamas Tā acīm, par ko mēs runājam". (Ebr. 4:13.) Pāri šīs zemes sajukumam atrodas Viņa valdības tronis; Viņa dievišķajam skatam atklātas visas lietas; un no Savas lielās un mierīgās mūžības Viņš kārto visu tā, kā Viņa aizgādība to atzīst par vislabāko.
Bez Tēva ziņas nekrīt zemē pat zvirbulis. Sātana ienaids pret Dievu liek tam priecāties pat par mēmo radījumu iznīcināšanu. Vienīgi pateicoties Dieva aizsargājošajām rūpēm, ir saglabāti putni, lai mūs iepriecinātu ar savām līksmajām dziesmām. Viņš neaizmirst pat zvirbuļus. "Tāpēc nebīstieties: jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļu." (Mat. l0,31.)
"Teici, Kungu, mana dvēsele!
Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels;
Ar augstību un godību aptērpies:
Tu ģērbies gaišumā kā apģērbā;
Tu izklāj debesis kā telti;
Tu ūdeņus augstībā Sev liec par grīdu;
Tu dari padebešus par Saviem ratiem;
Tu staigā uz vēja spārniem;
Tu dari vējus par Saviem vēstnešiem
Un uguns liesmas par Saviem kalpiem.
Zemi Tu esi dibinājis uz tās pamatiem.
Ka tā nešaubās nemūžam.
Ar jūras dziļumiem Tu to apsedzis;
Ūdeņi stāvēja pār kalniem.
No Taviem draudiem tie bēga;
No Tava pērkona tie steidzās prom
(Kalni cēlās un lejas nogrima)
Tai vietā, ko Tu tiem biji licis.
Tu esi licis robežas, tās tie nepārkāps
Un zemi vairs neapklās.
Tu izvadi avotus pa lejām. Ka tie tek starp kalniem; Tie dzirdina visus lauka zvērus; Tur atdzeras meža ēzeļi. Pie tiem mīt debesu putni. Zaros tie dzied.
Tu (slapini) aplaisti kalnus no augšienes. /274/
Ar augļiem, ko Tu radi, zeme top piepildīta. Tu liec zālei augt priekš lopiem Un sējai cilvēkam par labu;
Lai nāk barība no zemes
Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi,
Un eļļa, kas viņa vaigu dara skaistāku,
Un maize, kas spēcina cilvēka sirdi.
Kunga koki top papilnam slacināti.
Ciedra koki Libānā, ko Viņš ir dēstījis;
Tur putni dara ligzdas,
Un stārķi dzīvo uz priedēm .
Augstie kalni ir priekš mežu kazām,
Klintis kalna āpšiem par patvērumu.
Tu esi darījis mēnesi laikmetiem:
Saule zina savu noiešanu.
Tu dari tumsu, ka nakts metas;
Tad kustas visi meža zvēri.
Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma,
Meklēdami savu barību no Dieva.
Un, kad saule lec, tad tie atkal aizbēg,
Un apguļas savās alās.
Tad cilvēks iziet pie sava darba. Pie sava lauka darba līdz vakaram.
Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Tos visus Tu esi darījis ar gudrību. Zeme ir Tava padoma pilna. Redzi, jūra, liela un plata. Tur mudžēt mudž neskaitāmā pulkā
Visādi zvēri, lieli un mazi. Tur iet lielas laivas;
Un leviatāns, ko Tu esi radījis tur dzīvot.
Tie visi uz Tevi gaida,
Ka Tu tiem barību dod savā laikā.
Kad Tu tiem dod, tad tie salasa;
Kad Tu Javu roku atver.
Tad tie ar labumu top pieēdināti.
Tu apslēp Savu vaigu,
Tad tie iztrūkstas;
Tu atņem viņiem dvašu.
Tad tie mirst
Un kļūst atkal par pīšļiem. Tu sūti Savu Garu, Tad tie top radīti;
Un Tu atjauno zemes seju. /275/
Kunga godība paliek mūžīgi;
Kungs priecājas par Saviem darbiem.
Viņš uzlūko zemi, tad tā dreb;
Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp.
Es dziedāšu Kungam, kamēr es dzīvoju;
Es slavēšu savu Dievu ar dziesmām, kamēr šeit esmu.
Manas domas Viņam lai patīk;
Es priecāšos Kungā." (Ps. l04,1.-34.)
"Tu patvērums visām zemes robežām Un tiem, kas tālu pie jūras dzīvo. Tu stiprini kalnus ar Savu spēku. Tu apjozies ar varu; Tu klusini jūras kaukšanu, ... Un ļaužu troksni," - "Tu iepriecini ar rītu un vakaru. ... Tu pušķo gadu ar Savu labumu;
Un Tavas pēdas pil no taukumiem." (Ps. 65,6.-9.12.)
"Kungs ir atspaids visiem, kas krīt, Un uzceļ visus nospiestos. Visas acis gaida uz Tevi; Un Tu tiem dod viņu barību savā laikā. Tu atver Savu roku
Un pieēdini visus, kas dzīvo." (Ps. 145,14.-16.)
