Cilvēka lielākās briesmas atrodas sevis pievilšanā, jūtoties pašam ar sevi apmierinātam, un tādā veidā šķiroties no Dieva, sava spēka Avota. Mūsu dabīgās tieksmes, /316/ Dieva Svētā Gara nelabotas, sevī satur tikumīgas nāves sēklu. Ja neatradīsim dzīvu savienību ar Dievu, tad mēs nespēsim pretoties nesvētajām pašmīlības, savu iegribu apmierināšanas tieksmēm un kārdinājumam grēkot.
Lai saņemtu palīdzību no Kristus, tad mums jāsaprot mūsu vajadzība. Mums jāiegūst par sevi pareiza atziņa.
Kristus var glābt vienīgi to, kas pats sevi pazīst kā grēcinieku. Vienīgi ieraugot savu pilnīgo bezpalīdzību un atsakoties no visas uzticēšanās sev, mēs varēsim satvert dievišķo spēku.
Ne tikai kristīgās dzīves iesākumā ir jāatsakās no sava es. Ar ikkatru Debesīm tuvāk sperto soli šis darbs jādara no jauna. Visi mūsu labie darbi ir atkarīgi no ārpus mums esoša spēka; tāpēc sirdij pastāvīgi jātiecas pēc Dieva, nepārtraukti nopietni jāatzīst grēki un dvēselei jāpazemojas Viņa priekšā. Mūs apņem briesmas; un mēs esam droši tikai tad, kad sajūtam savu vājumu un ticībā pieķeramies mūsu varenajam Glābējam.
