Par Enoku ir rakstīts, ka viņš dzīvoja 65 gadus un dzemdināja dēlu; pēc tam viņš staigāja ar Dievu 300 gadu. Visus savas dzīves agros gadus Enoks bija mīlējis un bijies Dievu un turējis Viņa baušļus, bet pēc pirmā dēla piedzimšanas viņš guva augstākus piedzīvojumus; viņa attiecības ar Dievu kļuva ļoti tuvas. Redzot bērna mīlestību uz tēvu un vienkāršo uzticēšanos viņa aizsardzībai, sajūtot savas sirds dziļo, ilgu pilno maigumu pret pirmdzimušo dēlu, viņš mācījās dārgu mācību par Dieva brīnišķīgo mīlestību uz cilvēku, kas atklājas Viņa
Dēla dāvināšanā, un uzticību, ar kādu Dieva bērni var paļauties uz savu Debesu Tēvu. Bezgalīgā, neizmērojamā Dieva mīlestība caur Kristu kļuva par viņa pārdomu priekšmetu kā dienās, tā naktīs. Ar visu savas dvēseles kvēli viņš šo mīlestību centās atklāt ļaudīm, starp kuriem viņš dzīvoja,
Enoka staigāšana ar Dievu nenotika transā vai parādīšanā, bet ikdienas dzīves pienākumos. Viņš nekļuva vientuļnieks, pilnīgi noslēdzoties no pasaules; jo viņam /330/ pasaulē bija priekš Dieva darāms darbs, ģimenē un satiksmē ar cilvēkiem, kā vīrs un tēvs, draugs un pilsonis viņš bija nelokāms, nesvārstīgs Dieva kalps.
Aizejot gadsimtiem, viņa ticība pieauga spēkā, un mīlestība kļuva vēl karstāka. Lūgšana viņam bija kā dvēseles elpošana, Viņš dzīvoja Debesu atmosfērā.
Tā kā viņa skatam bija atvērtas nākotnes ainas, Enoks kļuva par taisnības sludinātāju, sniedzot Dieva vēsti visiem, kas gribēja dzirdēt šos brīdinājuma vārdus. Zemē, kur Kains bija centies izbēgt no dievišķās klātbūtnes, Dieva pravietis stāstīja par brīnišķīgām ainām, ko viņš bija redzējis atklāsmē, "Redzi," viņš sacīja, "Kungs nāks ar Saviem daudz tūkstošiem svētiem tiesu turēt par visiem viņu bezdievīgajiem darbiem," (Jūdas 14.15.)
Tie, kas to dzirdēja, sajuta Dieva spēku darbojamies caur Viņa kalpu. Daži ņēma vērā brīdinājumu un atsacījās no saviem grēkiem; bet lielais pūlis zobojās par svēto vēsti, Dieva kalpiem pēdējās dienās jānes pasaulei līdzīga vēsts, un to tāpat uzņems ar neticību un izsmieklu.
Aizejot gadam pēc gada, dziļāka un dziļāka veidojās cilvēku noziegumu jūra, tumšāki un tumšāki savilkās dievišķās sodības mākoni. Bet ticības liecinieks Enoks turpināja iet pa iesākto ceļu, brīdinot, lūdzot un mācot ļaudis un cenšoties pagriezt atpakaļ noziegumu straumi un apturēt atriebības zibeņus.
Tās paaudzes cilvēki izsmēja Enoka neprātu, tāpēc ka viņš nekrāja zeltu un sudrabu un necentās sev iegūt īpašumus, Bet Enoka sirdi saistīja mūžīgas bagātības. Viņš /331/ bija skatījis Debesu pilsētu. Viņš bija redzējis Ķēniņu Viņa godībā Ciānas vidū, Jo lielāka bija valdoša netaisnība, jo dedzīgāk viņš ilgojās pēc Dieva mājām. Kaut arī būdams vēl uz zemes, ticībā viņš jau dzīvoja gaismas valstībā,
"Svētīgi sirds skaidrie, jo viņi Dievu redzēs,” (Mat. 5. 8,) Trīs gadsimtus Enoks bija meklējis sirdsskaidrību, lai varētu būt saskaņā ar Debesīm, Trīs gadsimtus viņā bija staigājis ar Dievu. Dienu pēc dienas viņš bija ilgojies pēc lielākas savienības ar Dievu, tā bija kļuvusi arvien ciešāka un ciešāka, līdz Dievs viņu paņēma pie Sevis, Viņš bija stāvējis uz mūžīgās pasaules sliekšņa, un tikai solis viņu vairs šķīra no svētlaimīgās zemes; un tagad vārti atvērās, staigāšana ar Dievu; kas tik ilgi tika kopta virs zemes, tagad turpinājās tālāk, un viņš iegāja caur svētās pilsētas vārtiem, - pirmais no cilvēkiem, kam tur bija atļauts ieiet.
Ticībā Enoks "ir aizņemts, tā kā nāvi neredzēja; ... jo, pirms viņš tapa aizņemts, viņa liecību ir dabūjis, ka viņš Dievam paticis", (Ebr, 11,5,) Uz tādu savienību Dievs aicina mūs. To raksturam, kas tiks izglābti pie Kunga otrās nākšanas, jābūt tikpat svētam kā Enoka raksturam,
