Dzīvojot tuksnesī, Jāni Kristītāju mācīja Dievs, Viņš pētīja Dieva atklāsmes dabā. Dievišķā Gara vadībā viņš studēja praviešu rakstu ruļļus. Dienu un nakti viņš mācījās un domāja par Kristu, līdz prātu, sirdi un dvēseli pildīja godības pilnas ainas.
Viņš uzlūkoja Ķēniņu Viņa skaistumā, un savs es pazuda viņa skatam. Viņš raudzījās uz svētuma lielisko varenību /332/ un atzina savu nespēcību un necienīgumu. Viņam bija jāatklāj Dieva vēsts. Viņam bija jāstāv Dieva spēkā un Dieva taisnībā, Viņš bija sagatavots iziet kā Debesu vēstnesis, cilvēku neietekmēts, tāpēc ka viņš bija aplūkojis Dievību. Viņš spēja bezbailīgi stāvēt laicīgo valdnieku klātbūtnē, tāpēc ka ar drebēšanu bija zemojies ķēniņu ķēniņa priekšā.
Savu vēsti Jānis nesniedza ar rūpīgi izstrādātiem pierādījumiem un izsmalcinātām teorijām. Satraucoša un stingra, tomēr pilna cerības, no tuksneša skanēja viņa balss: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi," (Mat, 3:2,) Ar jaunu, savādu spēku tā aizkustināja ļaudis. Tika satraukta visa tauta. Tuksnesī pulcējās cilvēku pulki.
Neizglītoti zemnieki un zvejnieki no apkārtējām vietām, romiešu kareivji no Eroda kazarmām; virsnieki ar zobeniem pie sāniem, gatavi cīnīties pret visu, kas liktos pēc sacelšanās; mantrausīgie nodokļu savācēji no savām muitas badām un augstās tiesas (Sanhedrin) priesteri - visi klausījās it kā apburti, un visi, pat farizeji un saduceji, aukstie, nejūtīgie smējēji, aizgāja prom klusēdami, ar dziestošu smīnu uz lūpām, ar griezošu grēka apziņu sirdī, Erods savā pilī dzirdēja vēsti, un lepnais, grēkos nocietinātais valdnieks drebēja, uzklausot aicinājumu atgriezties no grēkiem.
šajā laikmetā, kam tieši sekos Kristus otrā nākšana debess padebešos, ir darāms tieši tāds darbs, kādu darīja Jānis, Dievam vajadzīgi cilvēki, kas sagatavotu ļaudis, kuri pastāvētu Kunga lielajā dienā. Vēsts, kas skanēja pirms Kristus atklātās kalpošanas, bija: "Atgriezieties no grēkiem, muitnieki un grēcinieki, atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi," (Mat, 3,2.) Kā ļaudīm, kas tic Kristus drīzai atnākšanai, mums /333/ jānes vēsts: "Sagatavojies sastapt savu Dievu.” (Amosa 4, 12.) Mūsu vēstij jābūt tikpat tiešai, kāda bija Jāņa vēsts. Viņš norāja ķēniņus par viņu netaisnībām. Neskatoties uz to, ka viņa dzīvībai draudēja briesmas, viņš nekavējās darīt zināmu Dieva Vārdu. Un mūsu darbs šai gadsimtā jādara tikpat uzticīgi.
Lai sniegtu tādu vēsti, kādu sludināja Jānis, mums vajadzīgi viņam līdzīgi piedzīvojumi. Mūsos jātiek padarītam tādam pat darbam. Mums jāraugās uz Dievu un, skatoties uz Viņu, jāpazaudē no skata pašiem savs es.
Jānim bija visai cilvēcei piemītošās kļūdas un vājības; bet dievišķās mīlestības pieskāriens bija viņu pārveidojis. Pēc tam, kad Kristus bija iesācis sludināt, Jāņa mācekļi griezās pie viņa ar sūdzību, ka visi cilvēki seko jaunajam Skolotājam. Jānis tad parādīja, cik skaidri viņš saprata savas attiecības pret Mesiju un cik priecīgi viņš apsveica To, Kuram pats bija sagatavojis ceļu,
"Cilvēks nekā nevar ņemt," viņš sacīja, "ja tas viņam nav dots no Debesīm, Jūs paši esat Mani liecinieki, ka es esmu sacījis - es neesmu Kristus, bet sūtīts Viņa priekšā. Kam līgava, tas ir līgavainis, bet līgavaiņa draugs, kas stāv un viņu dzird, priecājas ļoti par līgavaiņa balsi. Tad nu šis mans prieks ir piepildīts. Viņam jāiet lielumā, bet man mazumā," (Jāņa 3,27.-39.)
Ticībā skatoties uz Pestītāju, Jānis pacēlās līdz pašaizliedzības augstumiem. Viņš necentās pievilkt cilvēkus sev, bet centās pacelt viņu domas augstāk un augstāk, līdz viņi iemācītos paļauties uz Dieva Jēru. Viņš pats bija tikai saucēja balss tuksnesī. Tagad ar prieku viņš apklusa un apslēpās, lai visu acis varētu pievērsties dzīvības Gaismai.
Kas ir uzticīgi savam aicinājumam būt par Dieva /334/ vēstnešiem, tie nemeklēs godu sev. Mīlestībā uz Kristu izzudīs mīlestība uz sevi. Viņi sapratīs, ka viņu darbs ir liecināt, tāpat kā to darīja Jānis Kristītājs: "Redzi, Dieva Jērs, Kas atņem pasaules grēkus." (Jāņa 1,29.) Viņi paaugstinās Jēzu, un līdz ar Viņu paaugstināta tiks arī visa cilvēce; "Tā saka Augstais un Varenais, Kas dzīvo mūžīgi un Kā Vārds ir svēts» Es dzīvoju augstībā un svētā vietā un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem." (Jes, 57,15.)
Pravieša dvēseli, kas bija iztukšota no sevis, pildīja Dievības gaisma. Vārdos, kas gandrīz līdzinājās Kristus vārdiem, viņš liecināja par Pestītāja godību: "Kas nāk no augšienes," viņš sacīja, "Tas ir pār visiem; kas ir no zemes, tas ir no zemes un runā no zemes. Kas nāk no Debesīm, tas ir pār visiem,... Jo, ko Dievs ir sūtījis, tas runā Dieva Vārdus; jo Dievs nedod Garu ar mēru.” (Jāņa 3,31,-34. )
Visiem Kristus sekotājiem jābūt šīs Viņa godības dalībniekiem. Pestītājs varēja sacīt: "Es nemeklēju Savu prātu, bet Tēva prātu, Kas Mani sūtījis." (Jāņa 6,3o.) "Un," Jānis sacīja, "Dievs Viņam nedod Garu ar mēru." Tāpat ir ar Kristus sekotājiem. Mēs varam saņemt Debesu gaismu tikai tad, kad esam labprātīgi iztukšoties no sevis, Mēs spējam ieraudzīt Dieva raksturu un pieņemt ticībā Kristu tikai tad, ja esam ar mieru padot paklausībā Kristum katru savu domu. Visiem, kas tā dara, Svētais Gars tiek dots bez mēra, Kristū "mājo visa Dievības pilnība cilvēka miesās, Un jās esat pilnīgi Viņā." ( Kol, 3,9.10.)
