/20l/ Sent Helensā, Kal., 1903. gada 30. okt.
Ārstnieciskajiem misionāriem -
Kristus, Lielais Ārstnieciskais Misionārs, nāca uz mūsu pasauli kā visas patiesības ideāls. Patiesības vērtība nekad nesamazinājās uz Viņa lūpām, nekad necieta Viņa rokās. Ar jaunas atklāsmes svaigumu un spēku no Viņa lūpām atskanēja patiesības vārdi. Viņš atvēra Debesu valstības noslēpumus, sniedzot vienu patiesības dārgakmeni pēc otra.
Kristus runāja ar spēku (autoritāti). Katru patiesību, ko ļaudīm bija svarīgi zināt, Viņš pasludināja nešaubīgā pārliecībā, ka tiešām tas tā ir. Viņš nerunāja neko nereālu vai sentimentālu. Viņš nesludināja cilvēku gudrību (sofistiku) un viņu uzskatus. No Viņa lūpām nenāca tukši stāsti, maldīgas, skaistā valodā ietērptas teorijas. Viņa izteiktie apgalvojumi bija patiesības, kas balstījās uz personīgām atziņām. Viņš paredzēja viltīgās mācības, kas piepildīs pasauli, bet Viņš tās neizklāstīja. Savās mācībās Viņš kavējās pie Dieva Vārda nemainīgajiem pamatlikumiem. Viņš paaugstināja skaidrās praktiskās patiesības, lai vienkāršā tauta tās saprastu un ieviestu ikdienas dzīvē.
Kristus būtu varējis cilvēkiem atklāt visdziļākās zinātnes patiesības. Viņš būtu varējis atslēgt noslēpumus, kuru izprašana ir prasījusi gadsimtiem ilgu smagu darbu un pētīšanu. Viņš būtu varējis sniegt norādījumus zinātnē, kas dotu barību domām un ierosinājumus izgudrojumiem līdz pat laika noslēgumam. Bet Viņš to nedarīja. Viņš nesacīja neko, kas apmierinātu ziņkārību vai cilvēka godkāri, atverot durvis uz pasaulīgu lielumu. Visās Savās mācībās Kristus cilvēka prātu vadīja saskarē ar Bezgalīgā prātu. Viņš nepavēlēja ļaudīm pētīt cilvēku teorijas par /202/ Dievu, Viņa Vārdu vai Viņa darbiem. Viņš tos mācīja ieraudzīt Dievu atklājamies Viņa darbos, Viņa Vārdā un Viņa aizgādībā.
