/206/ Sent Helensā, Kal., 1903. gada 30. oktobrī.
Ārstnieciskajiem misionāriem -
Ārstnieciskajiem misijas darbiniekiem pāri par visu vajadzīga Kunga Gara vadība. Tiem, kas strādā, kā strādāja Kristus, Lielais Ārstnieciskais Misionārs, jābūt garīgiem cilvēkiem. Bet ne visi, kas strādā ārstnieciskajā misijas darbā, paaugstina Dievu un Viņa patiesību. Ne visi pakļaujas Svētā Gara vadībai. Daži liek uz pamata kokus, sienu un salmus, - materiālu, kas neizturēs uguns pārbaudi.
Es lūdzu, kaut Dievs man dotu gudrību un spēku, lai jums parādītu, kas ir evaņģēlija ārstnieciskais misijas darbs. Tas veido mūsu ticības darba lielu un svarīgu nozari. Bet daudzi no sava skata pazaudējuši šķīstos, skaidros pamatlikumus, kas atrodas pareiza ārstnieciskā misijas darba pamatā.
Savās piezīmēs atrodu sekojošus pirms gada rakstītus vārdus: -1902. gada 29. oktobrī. šai rītā es pamodos agri. Vislielākajā nopietnībā izlūgusies gudrību un prāta skaidrību, lai varētu pareizi izteikt tās lietas, kas saistīja manu uzmanību, es uzrakstīju apmēram l0 lappuses ar norādījumiem. Es zinu, ka Kungs man palīdzēja uzrakstīt uz papīra šīs svarīgās lietas, ar kurām Viņa ļaudīm būs jāsastopas.
Rakstīšanas laikā es jutos ļoti nospiesta, bet pēc norādījumu uzrakstīšanas saņēmu atvieglojumu, jo es zinu, ka šis man atklātais jautājums vairs nevar pazust, pat ja es to aizmirstu.
Vienīgi tie, kas saprot, ka Krusts ir cilvēces cerības viduspunkts, spēj arī aptvert Kristus mācīto evaņģēliju. Nākot uz šo pasauli, Viņam nebija cita mērķa, kā tikai nostādīt cilvēku labvēlīgākā stāvoklī pasaules un Debesu /207/ Universa priekšā. Viņš nāca, lai liecinātu, ka ticībā Viņa kā Dieva Dēla spēkam kritušās cilvēcīgās būtnes var kļūt dievišķās dabas līdzdalībnieces. Vienīgi Viņš spēja salīdzināt grēciniekus un kritušajai cilvēcei atvērt paradīzes vārtus. Viņš nepieņēma eņģeļu dabu, bet cilvēka dabu un šai pasaulē dzīvoja grēka neaptraipītu dzīvi. "Vārds kļuva miesa un dzīvoja mūsu starpā (un mēs redzējām Viņa godību, tādu godību kā vienpiedzimušā Dēla no Tēva), pilns žēlastības un patiesības." "Cik Viņu uzņēma- tiem Viņš deva spēku kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam." (Jāņa 1,14.12.)
Ar Savu dzīvi un nāvi Kristus mācīja, ka, vienīgi paklausot Dieva baušļiem, cilvēks var atrast drošību un patiesu lielumu. "Kunga bauslība ir pilnīga un atspirdzina dvēseli." (Ps. 19,8.) Dieva likums ir Viņa rakstura noraksts. Tas iesākumā dots cilvēkam kā paklausības norma. Sekojošajos gadsimtos šo likumu pazaudēja no acīm. Vairākus gadsimtus pēc plūdiem aicināja Ābrahamu un viņam deva apsolījumu, ka viņa pēcnācējiem vajadzēs izcelt Dieva likumus. Laika gaita izraēlieši aizgāja uz Ēģipti, kur viņi daudzus gadus zem ēģiptiešu rokas tika briesmīgi apspiesti. Gandrīz pēc 400 verdzības gadiem Dievs viņus atbrīvoja, brīnišķīgi atklājot Savu spēku. Viņš parādījās ēģiptiešiem kā Universa Valdnieks, kā Tāds, Kas lielāks par visām pagānu dievībām.
Otro reizi bauslību deva Sinaja kalnā. Godbijību iedvesošā varenībā Kungs izteica Savus priekšrakstus un Pats ar Saviem pirkstiem ierakstīja desmit baušļus akmens galdiņos.
Aizritot gadsimtiem, mēs redzam, ka pienāca laiks, kad atkal vajadzēja nepārprotami parādīt Dieva likumus kā paklausības normu. Kristus nāca aizstāvēt likuma svētās prasības. Viņš nāca, lai paklausītu likumu prasībām un /208/ tā pierādītu, ka sātana apsūdzība, it kā cilvēkam nav iespējams ievērot Dieva likumu, ir nepareiza. Kā, Cilvēks, Viņš tika kārdināts un uzvarēja Dieva dotajā spēkā. Ejot apkārt, labu darīdams un dziedinot visus sātana sasistos.
Viņš cilvēkiem skaidri parādīja Dieva likuma raksturu un Savas kalpošanas dabu. Viņa dzīve liecina, ka arī mums ir iespējams paklausīt Dieva likumam.
Nekad Kristus nepalika neuzticīgs Dieva bauslības pamatlikumiem. Viņš nekad neko nedarīja pretī Sava Tēva gribai. Eņģeļu, cilvēku un dēmonu priekšā Viņš varēja sacīt vārdus, kas no kāda cita lūpām būtu bijusi zaimošana: "Es vienmēr daru, kas Viņam patīk." (Jāņa 8,29.) Trīs gadus dienu pēc dienas Viņa ienaidnieki sekoja Viņam, cenšoties Viņa raksturā atrast kādu traipu. Sātans ar visiem saviem ļaunajiem sabiedrotajiem centās Viņu uzvarēt, bet viņi Kristū neatrada nenieka, ar ko varētu iegūt sev kādu priekšrocību. Pat velni bija spiesti atzīt: "Tu esi Dieva Svētais.”
