Dievs vēlējās, lai pēc ūdens plūdiem, piepildot Ādamam doto pavēli, cilvēki izklīstu virs zemes, to no jauna piepildītu un pārvaldītu.
Bet, Noasa pēcnācējiem pieaugot skaitā, parādījās atkrišana. Tie, kas vēlējas atmest Dieva likuma ierobežojamus, nolēma atšķirties no Jehovas pielūdzējiem. Viņi apņēmās saglabāt savu kopību, vienotu organizāciju, un nodibināt monarhiju, kas kādreiz varbūt aptvertu visu pasauli. Viņi nolēma Sinearas līdzenumā uzcelt pilsētu un tajā torni, ko apbrīnotu visa pasaule, šim tornim vajadzēja būt tik augstam, ka nekādi plūdi neaizsniegtu tā virsotni, tik izturīgam, ka nekas to nespētu aizskalot. Tā viņi cerēja sevi nodrošināt un darīt neatkarīgus no Dieva.
Sacelšanās pret Dievu radīja šo sazvērestību. Sinearas līdzenuma iedzīvotāji dibināja savu valsti, lai paaugstinātu sevi, bet ne lai pagodinātu Dievu. Ja viņiem būtu sekmējies, varens spēks būtu guvis virsroku, kas atmestu /214/ taisnību un svinīgi nodibinātu jaunu reliģiju. Pasaule būtu demoralizējusies. Maldīgas teorijas būtu novērsušas prātu no dievišķajiem norādījumiem, un Jehovas tikums tiktu atmests un aizmirsts. Tomēr Dievs nekad nav atstājis pasauli, nedodot liecību par Sevi. šai laikā bija cilvēki, kas pazemojās Dieva priekšā un sauca uz Viņu. "Ak Dievs," viņi lūdza, "atšķir Tu Savu lietu no cilvēku plāniem un metodēm." "Un Kungs nonāca zemē apraudzīt pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla." (1. Mozus 11,5.) Tika sūtīti eņģeļi, lai iznīcinātu celtnieku plānus.
Tornis jau bija sasniedzis ievērojamu augstumu, un strādnieki virsotnē nevarēja tieši sazināties ar tiem, kas atradās pie pamatnes; tāpēc dažādās vietās bija izvietoti cilvēki, un katrs no tiem saņēma un ziņoja tālāk zemāk esošajam pavēles par vajadzīgajiem materiāliem vai citus kādus norādījumus attiecībā uz darbu. Vēstīm ejot no viena uz otru, sajuka valoda, tā kā nosaukti tika nevajadzīgi materiāli un saņemti norādījumi tieši pretēji dotajiem.
Sekoja vispārējs sajukums an nekārtība. Apstājās viss darbs. Tālāk vairs nebija iespējama kaut kāda saskaņa vai sadarbība. Celtnieki nespēja izskaidrot savādo nesaprašanu savā starpā, un dusmās un vīlušies viņi vainu uzkrāva viens otram. Juceklis beidzās ar strīdiem un asins izliešanu. Debesu zibeņi nolauza torņa virsējo daļu un nogāza to zemē. Cilvēkiem bija jāsaprot, ka ir viens Dievs, Kas valda Debesīs, un ka Viņš ir spējīgs radīt un vairot sajukumu, lai cilvēki atzītu, ka viņi ir tikai cilvēki.
Dievs ilgi pacieš cilvēku stūrgalvību, sniedzot /215/ viņiem bagātīgi izdevības atgriezties un nožēlot savus grēkus, tomēr Viņš atzīmē vlsus viņu nodomus pretoties Viņa taisnā un svētā likuma autoritātei.
Līdz tam laikam visi bija runājuši vienā valodā; tagad tie, kas varēja viens otru saprast, apvienojās grupās; daži devās vienā virzienā un citi otrā. "No turienes Kungs viņus izklīdināja pa visu ze es virsu." (1. Mozus 11,9.)
Mūsu dienās Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis izklīstu pa visu zemi. Viņi nedrīkst nodibināt kaut kādas kolonijas. Jēzus ir sacījis: "Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai." (Marka 16,15.) Kad mācekļi, sekojot savām tieksmēm, lielā skaitā palika Jeruzalemē, pār viņiem pieļāva nākt vajāšanām, kas viņus izklīdināja pa visām apdzīvotās pasaules daļām.
Jau vairākus gadus mūsu ļaudis saņēmuši brīdinājumu un lūgumu vēstis, kas viņus steidzina iziet Kunga lielajā pļaujas laukā un nesavtīgi strādāt priekš dvēselēm.
No 1895. un 1899. gada uzrakstītām liecībām es citēšu sekojošus izvilkumus: -
"Patiesi misijas strādnieki neapmetīsies uz dzīvi, apvienojušies kolonijās. Dieva ļaudis virs zemes ir ceļinieki un svešinieki. Lielu naudas summu ieguldīšana, attīstot un stiprinot darbu vienā vietā, nesaskan ar Dieva norādījumiem. Mūsu iestādes jāceļ daudzās vietās. Skolas un sanatorijas jādibina vietās, kur tagad nav nekā, kas pārstāvētu patiesību, šo iestāžu mērķis nedrīkst būt naudas pelnīšana, bet gan patiesības izplatīšana. Zeme jāiegūst attiecīgā attālumā no pilsētām, lai tur uzceltu skolas, kurās jaunatni būtu iespējams apmācīt lauksaimniecībā un tehniskās zināšanās.
Tagadējās patiesības pamatlikumiem jāizplatās daudz /216/ lielākā apjomā. Ir cilvēki, kuri spriež, raugoties no nepareiza redzes viedokļa. Tāpēc ka daudz ērtāk darbu koncentrēt vienā vietā, viņi atbalsta visa sakopošanu vienā apvidū. Sekas ir ļoti ļaunas. Vietas, kurām vajadzēja palīdzēt, atstātas tukšas.
Ko es varu sacīt mūsu ļaudīm, kas viņus ierosinātu rīkoties tā, lai gūtu labumu šeit un nākotnē? Vai Betlkrīkā dzīvojošie neņems vērā viņiem Dieva doto gaismu? Vai viņi neaizliegs sevi, un pacels krustu un nesekos Jēzum? Vai viņi nepaklausīs sava Lielā Vadoņa aicinājumam atstāt Betlkrīku, lai izvērstu mūsu darbu citās vietās? Vai viņi neizies tumšajās zemes vietās, lai stāstītu par Kristus mīlestību, uzticoties Dievam, ka Viņš viņiem piešķirs sekmes?
Tas nav Dieva plāns, ka mūsu ļaudīm jāsablīvējas Betlkrīkā. Jēzus saka: "Izejiet šodien Manā vīna kalnā, Aizejiet no vietām, kur jūs neesat vajadzīgi. Paceliet patiesības karogu ciemos un pilsētās, kas vēsti vēl nav dzirdējuši. Sagatavojiet ceļa Manai nākšanai. Uz lielceļiem un sētmalēs dzīvojošajiem cilvēkiem jādzird aicinājums.
Kungs darīs tuksnesi par svētu vietu, kur Viņa ļaudis, pildīti ar misijas garu, izies un veidos Viņa darbam centrus un dibinās sanatorijas, kur varētu rūpēties par slimiem un cietējiem; dibinās skolas, kur pareizi audzinātu un izglītotu jauniešus.
Ir ticis apgalvots, ka, cieši savienojot daudzas iestādes, iegūstamas lielākas priekšrocības; ka tās viena otru stiprinās un sniegs atbalstu tiem, kas meklēs izglītību un darbu. Tas atbilst cilvēcīgam spriedumam; no cilvēcīgā redzes viedokļa varētu pieņemt, ka, sablīvējot tik daudz /217/ atbildību Betlkrīkā, būs iegūtas daudzas priekšrocības; bet redzes apvārsni vajag paplašināt.
Neņemot vērā bieži sniegtos pretējos padomus, cilvēki turpinājuši plānot par spēku centralizāciju, par daudzu interešu savienošanu zem vienas vadības. Sākās šis darbs "Review and Herald" kantori. Virsroku ņēma vispirms viens, tad otrs veids. Tas bija mūsu darba ienaidnieks, kas pamudināja apvienot izdevniecības darbu zem vienas pārvaldošas varas Betlkrīkā.
Tad par labu atzina domu, ka ārstnieciskais misijas darbs vareni ietu uz priekšu, ja visas mūsu ārstnieciskās iestādes un citus ārstnieciskās misijas darba veidus sasaistītu zem ārstnieciskās misijas biedrības pārvaldības Betlkrīkā.
Es teicu, ka man jāpaceļ balss, brīdinot pret to. Mums nebija jāpakļaujas cilvēkiem, kas nespēja pārvaldīt paši sevi un kas negribēja padoties Dievam. Mēs nedrīkstējām ļauties tādu cilvēku vadībai, kuri gribēja, lai viņu vārds būtu visu noteicošais spēks. Ļoti iezīmējies valdītkāres pieaugums, un Dievs sūtījis brīdinājumu pēc brīdinājuma, aizliegdams tāda veida savienības un apvienības. Viņš mūs brīdinājis pret apņemšanos pildīt tāda veida līgumus, ko liek priekšā cilvēki, kas cenšas vadīt savu brāļu darbību.
