Kristus priekštecis Jānis Kristītājs savu pirmo audzināšanu saņēma no vecākiem. Lielākā daļa viņa dzīves pagāja tuksnesī, tā kā viņu nevarēja ietekmēt priesteru un rabīnu nepilnvērtīgā dievbijība, ne arī viņu izdomājumu un tradīciju mācīšanās, kas sagrozīja un noniecināja pareizos pamatlikumus. Reliģijas mācītāji bija kļuvuši garīgi tik akli, ka viņi tikko spēja pazīt no Debesīm nākušās tikumības normas. Tik ilgi viņi bija kopuši lepnumu, skaudību un greizsirdību, ka Vecās Derības Rakstus viņi izskaidroja tādā veidā, kas iznīcināja to patieso nozīmi. Pilsētas dzīves prieka un greznības vietā Jānis izvēlējās tuksneša stingro audzināšana. šeit viņa apkārtne veicināja vienkāršības un pašaizliedzības ieradumu izveidošanos. Pasaules trokšņa netraucēts, viņš šeit varēja pētīt dabas, atklāsmes un Aizgādības sniegtās mācības. Cakarijam teiktos eņģeļa vārdus Jāņa dievbijīgie vecāki bija bieži atkārtojusi. No bērnības viņam pastāvīgi rādīja viņa uzdevumu, un viņš pieņēma svēto uzdevumu. Tuksneša vientulība viņu glāba no sabiedrības, kurā gandrīz vai visur valdīja ļaunas aizdomas, neticība un nešķīstība. Viņš neuzticējās savam spēkam pretoties kārdināšanām un tāpēc izvairījās no pastāvīgas saskares ar grēku, lai nezaudētu izjūtu par tā ārkārtīgo grēcīgumu.
Tomēr Jāņa dzīve netika pavadīta slinkumā, askētiskā grūtsirdībā vai savtīgā noslēgtībā. Laiku pa laikam viņš aizgāja, lai sastaptos ar cilvēkiem. Vienmēr viņš ar /222/ interesi vēroja visu, kas notika pasaulē. No sava klusā patvēruma viņš modri vēroja notikumu attīstību. Ar Dievišķā Gara apgaismotu skatu viņš pētīja cilvēku raksturus, lai saprastu, kā ar Debesu vēsti aizsniegt viņu sirdis.
-----------
Kristus dzīvoja patiesa ārstnieciska misionāra dzīvi. Viņš vēlas, lai mēs rūpīgi pētītu Viņa dzīvi, lai iemācītos strādāt, kā Viņš strādāja.
Māte Viņam bija pirmais cilvēcīgais skolotājs. No viņas lūpām un no praviešu rakstu ruļļiem Viņš mācījās pazīt Debesu lietas. Viņš dzīvoja zemnieka mājā un uzticīgi un priecīgi darīja savu daļu ģimenes nastu nešanā. Viņš bija bijis Debesu Pavēlnieks, un eņģeļi priecājās pildīt Viņa pavēles; tagad Viņš bija izpalīdzīgs kalps, mīļš, paklausīgs dēls. Ar Savām rokām Viņš strādāja namdara darbnīcā kopā ar Jāzepu. Vienkāršā strādnieka apģērbā Viņš staigāja pa mazās pilsētiņas ielām, ejot uz darbu un atgriežoties no tā.
Dotā laikmeta ļaudis lietas vērtēja pēc to ārējā izskata. Zaudējot savu spēku, reliģiju izrotāja ar arvien lielāku greznumu. Tā laika audzinātāji centās iegūt cieņu ar ārišķībām un lielīšanos. Tam visam krasā pretstatā bija Jēzus dzīve. Viņa dzīve liecināja par to lietu nevērtību, ko cilvēki šai dzīvē uzskatīja par galveno un svarīgāko. Viņš nemeklēja sava laika skolas, kas paaugstināja mazās lietas un noniecināja lielās. Izglītību Viņš ieguva no Debesu norādītajiem avotiem, no derīga darba, no Rakstu un no dabas studijām, un no dzīves piedzīvojumiem, kas ir /223/ Dieva mācību grāmatas, pilnas ar norādījumiem priekš visiem, kas pie tām pieiet ar labu prātu, redzošam acīm un saprātīgu sirdi.
"Bērns auga un kļuva stiprs garā, pilns gudrības; un Dieva žēlastība bija pie Viņa." (Lūkas 2,40.)
Tā sagatavojies, Viņš izgāja pildīt Savu uzdevumu, un ikkatrā saskaršanās mirklī ar cilvēkiem no Viņa izgāja svētījošs iespaids un tāds pārveidojošs spēks, kādu pasaule nekad nebija pieredzējusi.
