[722] Pat vistumšākajās dienās ilgās cīņas laikā ar ļaunumu Dieva draudze ir saņēmusi atklāsmes par Jehovas mūžīgo nodomu. Viņa ļaudis ir drīkstējuši skatīties pāri grūtībām uz nākotnes uzvaras gavilēm, kad cīņa būs beigusies un atpirktie ieies Apsolītajā zemē. Un šodien, kad laikmetu cīņa strauji tuvojas noslēgumam un apsolītās svētības drīz visā pilnībā kļūs par Dieva draudzes daļu, nākamās godības skati, ko gleznojusi Dieva roka, ir tikpat dārgi.
Senatnē pravieši draudzei snieguši daudzas mierinošas vēstis. Jesaja no Dieva saņēma uzdevumu: “Ieprieciniet, ieprieciniet Manus ļaudis”, un līdz ar to tika atklātas brīnišķīgas ainas, kas visos nākamajos gadsimtos bija uzticīgo cerība un prieks. Cilvēku nicināti, vajāti un atstāti, Dieva bērni tomēr visos laikmetos [723] varēja sev smelt spēku Viņa drošajos apsolījumos. Ticībā tie skatījās uz laiku, kad Kungs piepildīs savai draudzei teiktos vārdus: “Es tevi izveidošu par mūžīgu greznumu, par prieku nākošām paaudzēm.” (Jes. 60:15)
Cīnoties draudzei bieži jāpārdzīvo bēdas un grūtības, jo bez asiem konfliktiem tai nav iespējams kļūt par draudzi uzvarētāju. “Bēdu maize” un “ūdens sēru nomāktai sirdij” (Jes. 30:20) ir visu ticīgo parastā daļa. Bet ienaidnieks nevar pārspēt nevienu, kas paļaujas uz Visuvareno Glābēju. Tāpēc “tagad saka tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Etiopiju un Sabu Es dodu par tevi. Tādēļ ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli.”(Jes. 43:1-4)
Pie Dieva ir piedošana, pilnīga un brīva pieņemšana, pateicoties Jēzum, mūsu dēļ krusta nāvē nodotajam un no kapa iznākušajam Kungam. Jesaja dzirdēja, kā Viņš par saviem izredzētajiem saka: “Es, Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus. Atgādini Man notikušo, tiesāsimies; saki, kā tu domā taisnoties? “ (Jes. 43:25,26)
[724] “Un tu atzīsi, ka Es, tas Kungs, esmu tavs Glābējs un Pestītājs, Jēkaba Varenais.” (Jes. 60:16)
“Viņš (..) liks izzust savas tautas negodam,” vēstīja pravietis, “un tos sauks svēta tauta, Kunga atpestītie,” jo Kungs ir apsolījis “dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas tā Kunga dēstīti Viņam par godu.”
“Celies, celies un apjoz savu spēku, Ciāna! Tērpies savās svētku drēbēs, Jeruzāleme, svētā pilsēta! Jo turpmāk tevī vairs nespers kāju neviens, kas neapgraizīts un nešķīsts!
Nokrati pīšļus! Celies augšā, tu Jeruzālemes gūstekņu bars! Atraisies no savām kakla važām, tu, sagūstītā Ciānas meita!”
“Tu saliektā, dzīves vētru daudz mētātā, tu nekad neiepriecinātā! Redzi, Es likšu tavus akmeņus zināmas rotas rakstā un safīrus tev pamatos. Es celšu tavus torņus no kristāla un tavus vārtus no rubīniem un iezīmēšu visas tavas robežas ar dārgakmeņiem. Visi tavi dēli būs tā Kunga mācīti, un liels būs tavu dēlu miers. Tu spēcīgi balstīsies savā taisnīgumā. Atraisies no bailēm, jo tev vairs ne no kā nav jābīstas; esi tālu projām no šausmām un briesmām, jo tās tev neuzbruks! Zini, ja pret tevi kāds vērš uzbrukumu, tas nenāk no Manis; kas saceļas pret tevi, tas kritīs tevis dēļ. (..) Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt, un ikvienu mēli, kas uzstāsies tiesā pret tevi, tu noraidīsi kā netaisnu liecību. [725] Tas ir tā Kunga kalpu mantojums un Mana svētība, kas tos pavadīs,” saka tas Kungs.” (Jes. 25:8; 62:12; 61:3; 52:1,2; 54:11-17)
Tērpta Kristus taisnības bruņās, draudze ir izgājusi pēdējā cīņā. “Skaista kā mēness, starojoša kā saule, briesmīga kā naidīga karaspēka bari” (Augstā dz. 6:10) tā iet pa visu pasauli uzvarēdama un lai uzvarētu.
Draudzes vistumšākā stunda cīņā ar ļaunā spēkiem būs tieši pirms tās galīgās atpestīšanas dienas. Bet nevienam, kas paļaujas uz Kungu, nav jābaidās, jo “varmāku dusmu šņākoņa ir kā negaisa straume pret mūri”. Dievs būs savai draudzei “pajumte negaisā”. (Jes. 25:4)
Tajā dienā glābšana ir apsolīta vienīgi taisnajiem. “Tad bailes pārņem grēciniekus Ciānā un izbailēs dreb atkritēji: kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var pastāvēt mūžīgās liesmās?
Kas taisnībā staigā un patiesību runā, kas noraida izspiestu mantu, kura rokas nepieņem dāvanas, kas aizbāž savas ausis, lai nedzirdētu runas par asinsdarbiem, kas aizdara savas ausis, lai tās neraudzītos uz ļaunu, tas dzīvos augstumos, kalnu pilis būs tam par patvērumu, tam būs sava maize, ūdens tam netrūks.” (Jes. 33:14-16) [726]
Kungs uzrunā uzticīgos: “Ej, Mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis – paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas! Jo tas Kungs drīz izies no sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ. Tad būs redzamas zemē izlietās asinis, un tā vairs neapsegs savus nokautos.” (Jes. 26:20,21)
Atklāsmēs par lielo tiesas dienu Jehovas iedvesmotie vēstneši redzēja to ļaužu apjukumu, kas nebija sagatavojušies, lai ar mieru ietu pretī savam Kungam:
“Redzi, tas Kungs izposta zemi un padara to tukšu; Viņš pārvērš tās seju un izklīdina tās iedzīvotājus. (..) Zeme ir iedzīvotāju negodā likta, jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību. Tādēļ lāsts grauž un māc zemi, un tās iedzīvotājiem jācieš par saviem grēkiem; tādēļ iznīkst zemes iedzīvotāji, tik maz to ir atlicis. (..) Apklusis jautrais bungu prieks, izbeigušās ļaužu gaviles, neskan vairs priecīgi cītara.” (Jes. 24:1-8)
“Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati tā Kunga diena (..). Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam. Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo nav viņiem kur ganīties, avis izģinst un panīkst.” “Vīnakoks ir nokaltis, vīģes koks neglābjami novītis; tāpat arī granātābeles, palmas un ābeles, visi koki laukā nokaltuši; viss prieks cilvēku bērniem ir zudis.” (Joēla 1:15-18,12)
“Ak, manas krūtis, mana iekšējā pasaule! Man ir tik baigi, tik baigi! Ak, jūs, manas sirds audi! Mana iekšiene ir šausmīgi satraukta, es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kara troksnis. Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme.” (Jer. 4:19,20) [727]
“Tad cilvēku lepnība tiks pazemota un vīru augstprātība lauzta, vienīgi tas Kungs augsti stāvēs tanī dienā. Bet elka dieviem būs beigas. Cilvēki paslēpsies klints alās un zemes plaisumos aiz bailēm no tā Kunga un Viņa varenās godības, kad Viņš celsies, lai iztrūcinātu zemi. Tanī dienā cilvēki atmetīs savus sudraba un zelta elka dievus, ko viņi bija darinājuši pielūgsmei, aizmetīs tos projām žurkām un sikspārņiem un paslēpsies klinšu aizās un klinšu alās bailēs no tā Kunga un Viņa varenās godības, kad Viņš celsies, lai zemei iedvestu bijību.” (Jes. 2:17-21)
Par šo pārmaiņu laiku, kad tiks gāzta cilvēku lepnība, liecina arī Jeremija: “Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis, un tur vairs nebija gaismas! Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, visi pakalni šķobās! Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši! Es raugos visapkārt, un redzi, auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi! Un visas tā pilsētas ir sagrautas pēc tā Kunga prāta Viņa dusmu karstumā!” “Ak vai! Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas! Tas ir Jēkaba bēdu laiks, bet viņš izies sveikā no tā!” (Jer. 4:23-26; 30:7)
Dusmu izliešanas diena pār Dieva ienaidniekiem ir galīgas atpestīšanas diena Viņa draudzei. Pravietis ziņo: “Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus! Sakiet izmisušām sirdīm: “Esiet stipras, nebīstieties! Redzi, te ir jūsu Dievs! Atriebība nāk un Dieva atmaksa! Viņš pats nāk un jūs izglābs!”
“Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust savas tautas negodam visā zemes virsū, jo tas Kungs to ir runājis.” (Jes. 35:3,4; 25:8) Un skatoties, kā no debesīm nāk Godības Kungs ar visiem svētiem eņģeļiem, lai no visām tautām sapulcinātu savu atlikušo draudzi, pravietis dzird, ka gaidītāju balsis apvienojas gaviļu saucienā:
“Redzi, tas ir mūsu Dievs,
Mēs paļāvāmies uz Viņu,
Ka Viņš mūs izglābs!
Tas ir mūsu Kungs,
Uz Viņu mēs cerējām!
Priecāsimies un līksmosimies
Par Viņa žēlastību!”
(Jes. 25:9)
Dieva Dēla balss aicina gulošos svētos, un
pravietis, redzēdams tos iznākam no nāves cietuma, izsaucas: “Vai Tavi
mirušie dzīvos, arī manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā!
Mostieties un gavilējiet, jūs, kas dusat pīšļos! Jo Tava rasa ir kā
zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.”
“Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies.
Tad klibais lēkās kā briedis
Un mēmo mēle gavilēs (..).”
(Jes. 26:19; 35:5,6)
[729] Pravietim rādītajā skatā tie, kas uzvarējuši grēku un kapu, ir
redzami līksmojamies sava Radītāja klātbūtnē, brīvi ar Viņu
sarunājoties, tā, kā cilvēks ar Dievu satikās iesākumā. “Bet
priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu, jo redzi, Es
pārradīšu Jeruzālemi priekam un tās tautu līksmībai. Un Es pats
priecāšos par Jeruzālemi un līksmošu par savu tautu. Tur vairs nedzirdēs
raudāšanu, nedz sāpju kliedzienus.”
