[703] Pasludinot mūžīgā Evaņģēlija patiesību visām tautām, ciltīm, valodām un ļaudīm, Dieva draudze šodien uz Zemes piepilda seno pravietojumu: “Israēls zaļos un ziedēs, un tie pildīs zemes virsu ar augļiem un labklājību.”(Jes. 27:6) Jēzus sekotāji sadarbībā ar Debesu garīgajām būtnēm ātri ieņem zemes tumšās vietas, un viņu darbs augļojas ar dārgām dvēselēm mūžībai. Kunga svētītajai draudzei izplatot Bībeles patiesības tagad kā vēl nekad agrāk, piepildās Ābrahāmam, visam Israēlam un Dieva draudzei virs zemes visos laikmetos dotais apsolījums: “Es tevi svētīšu un (..) tu būsi par svētību.” (1. Moz. 12:2)
Šim svētību apsolījumam lielā mērā vajadzēja īstenoties gadsimtos pēc Israēla bērnu atgriešanās no gūstniecības. [704] Dievs vēlējās, lai visa Zeme tiktu sagatavota uz Kristus pirmo nākšanu, tāpat kā šodien, kad jāsagatavo ceļš Viņa otrai atnākšanai. Pēc pazemojošiem gūsta gadiem Kungs Israēla tautai ar pravieti Cahariju deva žēlastības pilnu apsolījumu: “Es atgriezīšos atkal Ciānā un dzīvošu Jeruzālemē. Jeruzālemei būs saukties par uzticīgo pilsētu un tā Kunga Cebaota kalnam par svēto kalnu.” Un par saviem ļaudīm Viņš teica: “Es būšu viņu Dievs patiesībā un taisnībā.” (Cah. 8:3,7,8)
Šo apsolījumu piepildīšanās nosacījums bija paklausība. Grēkus, kas raksturoja Israēla dzīvi pirms gūstniecības, nedrīkstēja atkārtot. “Spriediet taisnu tiesu,” Kungs paskubināja tos, kas piedalījās atjaunošanas darbā, “un lai ikviens parāda pret savu brāli mīlestību un žēlsirdību! Un nedariet pāri atraitnēm, bāriņiem, svešiniekiem un nabagiem, un neturiet ļauna savā sirdī cits pret citu!” “Runājiet patiesību cits ar citu, spriediet taisnu un miera pilnu tiesu savos vārtos!” (Cah. 7:9,10; 8:16)
Un tiem, kas dzīvos saskaņā ar šiem taisnības pamatlikumiem, solīja bagātīgu gan laicīgu, gan garīgu atalgojumu. “Vīnakoks dos savus augļus, un zeme izdos savu ražu, un debess savu rasu; Es ļaušu, lai pāri palikušajiem no šīs tautas viss tas piederētu! Un kaut gan jūs, Jūdas un Israēla nams, līdz šim esat uzskatīti par lāstu svešu tautu starpā, tagad notiks tā, ka Es jūs no tā atsvabināšu, lai jums būtu sava svētība; nebīstieties un dariet stipras savas rokas!” (Cah. 8:12,13)
Ar Babilonijas gūstu Israēls bija efektīvi izārstēts no elku tēlu [705] pielūgšanas. Atgriezušies mājās, tie lielu uzmanību pievērsa reliģiskām pamācībām un pētīja, kas bauslībā un praviešos rakstīts par dzīvā Dieva pielūgšanu. Tempļa atjaunošana deva iespēju izpildīt visus svētnīcas kalpošanas noteikumus. Zerubabela, Ezras un Nehemijas vadībā tie atkārtoti apsolījās turēt visus Jehovas baušļus un norādījumus. Turpmākie labklājības gadi deva pietiekošus pierādījumus, ka Dievs ir labprātīgs pieņemt un piedot, un tomēr tie liktenīgi atkal un atkal novērsās no sava krāšņā uzdevuma un savtīgi, tikai savā labā izlietoja to, kas būtu devis dziedināšanu un garīgu dzīvību neskaitāmiem ļaužu pulkiem.
Dievišķā nodoma ignorēšana sevišķi spilgti izpaudās Maleahijas dienās. Kunga vēstnesis stingri pretojās ļaunumam, kas Israēlam laupīja laicīgo labklājību un garīgo spēku. Norājot pārkāpējus, pravietis nesaudzēja ne priesterus, ne ļaudis. “Šis ir spriedums par Israēlu, ko tas Kungs runājis caur pravieti Maleahiju,” ka nedrīkst aizmirst pagātnes mācības un uzticīgi jāizpilda derība, ko Jehova derējis ar Israēla namu. Dieva svētības iespējams saņemt vienīgi tad, ja ļaudis atgriezīsies no visas sirds. Tāpēc pravietis aicināja: “Tad nu lūdziet Dievu, lai Viņš mums būtu žēlīgs.” (Mal. 1:1,9) [706]
Tomēr nekādas Israēla pieļautās īslaicīgās kļūdas nespēja iznīcināt mūžseno cilvēces atpestīšanas plānu. Lai arī tie, uz kuriem pravietis runāja, doto vēsti neņēma vērā, Jehovas nodomi tomēr pastāvīgi virzījās pretī savam piepildījumam. “No saules lēkta līdz saules rietam Mans Vārds būs augsts un varens tautu starpā,” vēstnesis ziņoja Kunga vārdā, “un visās malās mans Vārds tiks godināts ar kvēpināmo un šķīstu ēdamo upuri, jo Mans Vārds kļūs augsts un varens tautu starpā, saka tas Kungs Cebaots.” (Mal. 1:11)
“Dzīvības un miera derību”, ko Dievs agrāk bija derējis ar Levija dēliem, –derību, kuru sargājot, tie saņemtu neizsakāmas svētības, Kungs tagad piedāvājās atjaunot ar kādreizējiem garīgajiem līderiem, kas pārkāpumu dēļ bija kļuvuši nievājami un necienīgi “visu ļaužu priekšā”. (Mal. 2:5,9)
Ļaundarus nopietni brīdināja, ka pienāks soda diena un Jehova ātri iznīcinās ikkatru pārkāpēju. Tomēr nevienu neatstāja bez cerības. Maleahijas pravietojumi par sodu tika savienoti ar aicinājumu tiem, kas nav atgriezušies, derēt mieru ar Dievu. “Tad nu atgriezieties tagad pie Manis,” Kungs skubināja, “un Es arī gribu atgriezties pie jums.” (Mal. 3:7)
Šķiet, ka uz tādu aicinājumu vajadzēja atsaukties ikkatrai sirdij. Debesu Dievs uzrunā savus nomaldījušos bērnus un lūdz tos atgriezties pie Viņa, lai tie atkal varētu piedalīties Viņa darbā virs zemes. Kungs ir izstiepis savu roku, lai satvertu Israēla roku un lai tam palīdzētu uz šaurā pašaizliedzības un uzupurēšanās ceļa, ka tie varētu kļūt par dalībniekiem Dieva bērnu mantojumā. Vai viņi lūgumu sadzirdēs? Vai tie pratīs novērtēt [707] savu vienīgo cerību?
Kāds bēdīgs paziņojums, ka Maleahijas dienās israēlieši vilcinājās pakļaut savas lepnās sirdis tūlītējai mīlestības pilnai paklausībai un sirsnīgai sadarbībai! Viņu atbilde liecina par paštaisnību. “Kā lai atgriežamies?”
Tad Kungs norāda saviem ļaudīm uz vienu no viņu īpašajiem grēkiem: “Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat?” Joprojām neatzīdami savu grēku, nepaklausīgie jautā: “Kā tad mēs Tevi krāpjam?”
Kunga atbilde ir ļoti konkrēta: “Ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Tādēļ jau jūs esat nolādēti, (..) jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat! Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! Un Es padzīšu, jums palīdzēdams, rijīgo postītāja kukaini no jūsu labības laukiem, lai viņš tos neizposta un lai koks jūsu vīna dārzā jums nebūtu neauglīgs, saka tas Kungs Cebaots.” (Mal. 3:7-12)
Dievs svētī cilvēku roku darbu, lai tie varētu atdot Viņam pienākošos daļu. Dievs tiem dod saules gaismu un lietu; Viņš liek zemei zaļot un nest augļus; Viņš piešķir veselību un spējas iegūt līdzekļus. Ikkatra svētība nāk no Kunga devīgās rokas, un Viņš vēlas, lai cilvēki parādītu savu pateicību, atdodot Viņam daļu līdzekļu ar desmito un dāvanām – pateicības upuros, [708] labprātības upuros un nozieguma upuros. Tiem jāiegulda savi līdzekļi Viņa darbā, lai Kunga vīna kalns nepārvērstos par neauglīgu tīrumu. Tiem jādomā, ko Kungs darītu, ja Tas būtu viņu vietā. Visas savas grūtās nastas tiem jāpienes Viņam lūgšanā. Tiem jāparāda nesavtīga ieinteresētība Kunga darba uzturēšanā visās pasaules daļās.
No Vecās Derības pēdējā pravieša Maleahijas sniegtajām vēstīm, kā arī ciešot zem pagānu ienaidnieku jūga, israēlieši beidzot iemācījās saprast, ka īstu labklājību nodrošina vienīgi paklausība Dieva likumiem. Tomēr daudziem paklausības pamatā nebija ticība un mīlestība. Tie vadījās no savtīgām interesēm. Ar ārēju kalpošanu Israēls centās sasniegt nacionālu lielumu. Izredzētā tauta nekļuva pasaulei par gaismu, bet no pasaules norobežojās, lai it kā sevi pasargātu no iesaistīšanās elku kalpošanā. Kunga dotos norādījumus, kas aizliedza precēties ar pagāniem un pievienoties apkārtējām tautām elku pielūgšanā, tā sagrozīja, ka uzcēla šķīrēju sienu starp Israēlu un visām pārējām nācijām, tādā veidā atraujot citiem tieši tās svētības, kuras Dievs Israēlam bija uzticējis, lai tās izdalītu pasaulei.
Tajā pašā laikā jūdi grēkojot bija šķīrušies arī no Dieva. Tie nespēja izprast simboliskās kalpošanas dziļo garīgo nozīmi. Savā paštaisnībā viņi paļāvās uz saviem darbiem, uz [709] ceremonijām un upuriem, kaut gan tiem vajadzēja uzticēties Tā nopelnam, uz ko visas šīs lietas norādīja. “Aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centās celt savējo,” (Rom. 10:3) veidojot ap sevi iedomības un formālisma žogu. Dieva žēlastības un Gara trūkumu tie mēģināja aizstāt ar stingru reliģisko rituālu un ceremoniju ievērošanu. Neapmierināti ar paša Dieva sniegtajiem norādījumiem, viņi dievišķās pavēles apkrāva ar neskaitāmām pašu izdomātām prasībām, un, jo tālāk aizgāja no Dieva, jo stingrāk ievēroja šīs formas.
Visu šo sīkumaino, apgrūtinošo prasību dēļ ļaudīm praktiski nebija iespējams bauslību izpildīt. Dekalogā izteiktie lielie taisnības pamatlikumi un simboliskajā dievkalpošanā attēlotās krāšņās patiesības bija padarītas neskaidras un apkrautas ar neskaitāmām cilvēku izdomātām tradīcijām un pavēlēm. Tie, kas patiesi gribēja Dievam kalpot un pūlējās izpildīt visus priesteru un vadītāju pievienotos likumus, bija spiesti nopūsties kā zem smagās nastas.
Ilgodamies pēc Mesijas adventes, Israēls kā nācija sirdī un dzīvē bija tik tālu šķīries no Dieva, ka vairs nespēja aptvert apsolītā Glābēja raksturu vai uzdevumu. Tā vietā, kur tiem vajadzēja tiekties pēc atpestīšanas no grēkiem un pēc cieņas un miera, ko sniedz svētums, viņu sirdis pildīja ilgas pēc atbrīvošanas no nācijas ienaidniekiem un pēc laicīgās varas atjaunošanas. Tie gaidīja Mesiju, kas nāks kā uzvarētājs, salaužot ikvienu jūgu un piešķirot Israēlam varu pār visām citām nācijām. Tā sātanam bija [710] izdevies sagatavot ļaudis, lai tie nepieņemtu savu Glābēju. Viņu sirdīs valdošais lepnums un Pestītāja rakstura un uzdevuma neizpratne tos kavēja godīgi apsvērt pierādījumus par Kristus misiju.
Vairāk nekā tūkstoš gadu jūdu tauta gaidīja apsolītā Pestītāja nākšanu. Ar šo notikumu saistījās viņu gaišākās cerības. Tūkstoš gadu Viņa vārdu daudzināja dziesmās un pravietojumos, dievnama kalpošanas ceremonijās un mājas lūgšanās; un tomēr, Kristum atnākot, tie Viņu neatzina par Mesiju, kuru tik ilgi bija gaidījuši. “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (Jāņa 1:11) Pasauli mīlošajām ļaužu sirdīm Debesu mīļotais bija kā “saknes atzarojums izkaltušā zemē”. To acīs “Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai To ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu”. (Jes. 53:2)
