Kunga nepatika par Ahasjas bezdievību bija pamatota. Cik gan Viņš nebija pūlējies, lai mantotu Israēla ļaužu sirdis un iemācītu tos uzticēties Viņam! Gadsimtiem ilgi Viņš tiem bija sniedzis nesalīdzināmus laipnības un mīlestības pierādījumus. Jau no iesākuma Kungs bija apliecinājis, ka Viņa “prieks ir pie cilvēku bērniem”. (Sal. pam. 8:31) Godīgiem meklētājiem Viņš bija izrādījies īsti varens palīgs bēdu laikā. Bet tagad Israēla ķēniņš, novērsdamies no Dieva un meklējot palīdzību pie Viņa ļaužu niknākā ienaidnieka, līdz ar to pagāniem paziņoja, ka vairāk paļaujas uz viņu elkiem, nekā uz Debesu Dievu. Tieši tādā pašā veidā vīri un sievas arī tagad apkauno Kungu, ja tie novēršas no spēka un gudrības Avota, lai meklētu padomu un prasītu palīdzību no tumsības spēkiem. [212] Ja Dievs dusmojās par Ahasjas rīcību, kā tad lai Viņš izturas pret tiem, kas, kaut gan saņēmuši lielāku gaismu, rīkojas līdzīgi šim ķēniņam?
Tie, kas saistās ar sātanisko maģiju, var lepoties, ka ir ieguvuši lielu labumu, bet vai tas pierāda, ka viņu rīcība ir gudra un droša? Ko dod dzīvības pagarināšana? Ko cilvēks sasniedz, nodrošinot laicīgu labklājību? Vai tas atsvērs Dieva gribas neievērošanu? Visi šādi šķietami sasniegumi beidzot izrādīsies par neatgūstamu zaudējumu. Mēs neizbēgsim sodam, ja nolauzīsim kaut vienu vienīgu robežstabu, ko Dievs uzcēlis savu ļaužu pasargāšanai no sātana varas.
Tā kā Ahasjam dēla nebija, tad tronī sekoja viņa brālis Jorāms, kurš pār Israēla desmit ciltīm valdīja divpadsmit gadus. Tajā laikā vēl bija dzīva viņa māte Izebele, kas joprojām turpināja izplatīt tautā savu ļauno iespaidu. Daudzi ļaudis vēl arvien kalpoja elkiem. Pats Jorāms “darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, bet ne tā kā viņa tēvs un viņa māte, jo viņš lika noņemt uzcelto Baala stabu, kuru viņa tēvs bija darinājis. Bet viņš pieķērās Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēlu bija pavedinājis; viņš cieši pieķērās tiem, un no tiem viņš neatstājās”. (2.Ķēn. 3:2,3)
Jorāma valdīšanas laikā nomira Jūdas ķēniņš Jošafāts un valsts tronī sekoja Jošafāta dēls, arī vārdā Jorāms. Laulība ar Ahaba un Izebeles meitu Jūdas ķēniņu Jorāmu cieši saistīja ar Israēla ķēniņu; un savā valdīšanas laikā viņš kalpoja Baalam, “it kā Ahaba nams”. [213] “Viņš uzcēla arī augstieņu svētnīcas Jūdas kalnos, pavedināja Jeruzālemes iedzīvotājus piekopt kalpību un noveda Jūdu neceļos.” (2. Laiku 21:6,11)
Jūdas ķēniņam neļāva nesodītam turpināt briesmīgo atkrišanas ceļu. Pravietis Elija vēl nebija uzņemts Debesīs, un viņš nevarēja klusēt, redzot, ka Jūdas valsts iet to pašu ceļu, kas Ziemeļvalsti noveda sabrukuma malā. Pravietis sūtīja Jūdas valdniekam Jorāmam rakstisku vēsti, kurā ļaunais ķēniņš lasīja biedinošus vārdus:
“Tā saka tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: tāpēc ka tu nestaigā sava tēva Jošafāta un Asas, Jūdas ķēniņa, ceļus, bet esi sācis staigāt Israēla ķēniņu ceļus un esi darījis, ka Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji ir nodevušies elku kalpībai, kāda bija Ahaba nama elku kalpība, un tu esi arī nokāvis savus brāļus, visu savu dzimtu – viņus, kuri bija labāki nekā tu, esi tu nokāvis, – tad redzi, tas Kungs tevi sitīs ar smagām sērgām, kas skars tavu tautu, tavus dēlus, nāks pār tavām sievām un skars arī visu tavu namu. Un tev pašam uzies moku pilna slimība (..).”
Piepildot šo pravietojumu, “Kungs modināja naidu pret Jorāmu filistiešos un arābos, kuri mīt kaimiņos kušītiem. Un viņi devās pret Jūdu sirojumā, ielauzās zemē un aizveda līdzi visu mantu, ko vien varēja atrast ķēniņa namā, un aizveda gūstā arī viņa dēlus un viņa sievas, tā ka viņam neatlika neviena dēla kā vienīgi Joahass (Ahasja), jaunākais no viņa dēliem.”
“Un pēc visa tā tas Kungs viņu piemeklēja ar slimību viņa iekšās, kura nebija dziedināma. [214] Tā vilkās nepārtraukti, diendienā pieņemdamās, un, kad pienāca otra gada beigas, tad notika, ka slimības dēļ viņa iekšas iznāca laukā, un viņš lielās mokās nomira. Bet viņa tauta nesarīkoja viņam tādu viņa miesas sadedzināšanu, kādu tie bija rīkojuši viņa tēviem.” “Un viņa dēls Ahasja kļuva par ķēniņu viņa vietā.” (2. Laiku 21:12-19; 2. Ķēn. 8:24)
Israēla valstī vēl valdīja Ahaba dēls Jorāms, kad Jūdas tronī nāca viņa māsas dēls Ahasja. Viņš valdīja tikai vienu gadu un šajā laikā, savas mātes Ataljas ietekmēts, kas “bija viņa padoma devēja uz ļaunu, viņš darīja to, kas ļauns tā Kunga acīs, kā Ahaba nams”. (2. Laiku 22:3,4) Vēl bija dzīva viņa vecmāmiņa Izebele, kas kopā ar Jorāmu, viņa tēvoci, izturējās visai nekaunīgi.
Jūdas valdnieks Ahasja drīz vien aizgāja traģiski bojā, jo “viņa padoma devēji pēc tam, kad viņa tēvs bija nomiris, – viņam par postu” bija atlikušie Ahaba nama locekļi . (2. Laiku 22:3,4) Kamēr Ahasja ciemojās pie sava tēvoča Jezreēlā, pravietis Elīsa saņēma dievišķu norādījumu sūtīt vienu no praviešu bērniem uz Ramotu Gileādā, lai svaidītu Jehu par Israēla ķēniņu. Jūdas un Israēla apvienotie spēki tajā laikā bija uzsākuši cīņu pret sīriešiem Ramotā Gileādā. Jorāmu kaujā ievainoja, un tas, atstājis par armijas pavēlnieku Jehu, bija atgriezies Jezreēlā.
Svaidot Jehu, Elīsas vēstnesis paziņoja: “Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār tā Kunga tautu, pār Israēlu.” Un pēc tam viņš Jehum svinīgi pavēlēja veikt īpašu Debesu uzdevumu. “Un tev būs sava kunga Ahaba nams jāsadragā, jo Es atriebšu pie Izebeles savu kalpu, praviešu, asinis un visu tā Kunga kalpu asinis. [215] Tiešām, visam Ahaba namam ir jāiet bojā (..).” (2. Ķēn. 9:6-8)
Kad armija bija Jehu pasludinājusi par ķēniņu, viņš steidzās uz Jezreēlu, kur iesāka savu iznīcināšanas darbu, nonāvējot visus, kas bija apzinīgi izvēlējušies palikt grēkā un vēl citus vadīja šajā ļaunumā. Israēla ķēniņu Jorāmu, Jūdas ķēniņu Ahasju un Izebeli, ķēniņa māti, līdz ar visiem, “kas bija vēl atlikušies Jezreēlā no Ahaba nama”, nogalināja. “Un viņi sadragāja Baalam celto tēlu, noplēsa Baala templi.(..) Tā Jehus iznīcināja kalpošanu Baalam Israēla vidū.” (2. Ķēn. 10:11,27,29)
Vēstis par šo vispārējo nāves soda izpildīšanu sasniedza Atalju, Izebeles meitu, kas vēl ieņēma augstu stāvokli Jūdas valstī. Redzot, ka viņas dēls, Jūdas ķēniņš, bija miris, tā “cēlās un nogalināja visus, kas piederēja pie Jūdas ķēniņa nama”. Tā tika iznīcināti visi Dāvida nama pēcnācēji, kas varēja ieņemt troni, izņemot vienu, vēl mazu bērnu, vārdā Joāsu, kuru augstā priestera Jojadas sieva paslēpa Dieva namā. Tur bērns tika slēpts veselus sešus gadus, kamēr “Atalja valdīja pār zemi”. (2. Laiku 22:10,12)
Šī laika posma noslēgumā “levīti un visa Jūdas valsts” (2. Laiku 23:8) pievienojās priesterim Jojadam, kronējot un svaidot bērnu Joasu un izsaucot viņu par ķēniņu. “Tie plaukšķināja ar rokām un sauca: “Lai dzīvo ķēniņš!”” (2. Ķēn. 11:12)
“Kad Atalja dzirdēja tautas saucienus, kas bija saskrējusi un slavināja ķēniņu, tad viņa devās pie tautas tā Kunga namā.” (2. Laiku 23:12) “Un tā skatījās – un redzi, ķēniņš stāvēja uz sava paaugstinājuma pie ieejas, un vadoņi un taurētāji bija pie ķēniņa, bet visi tās zemes ļaudis bija līksmi un pūta taures, un dziedātāji ar saviem mūzikas instrumentiem pavadīja slavas dziesmas. Tad Atalja saplēsa savas drēbes un sauca: “Sazvērestība, sazvērestība!” (2. Laiku 23:13) Bet Jojada pavēlēja virsniekiem saņemt Atalju un viņas sekotājus un izvest no tempļa uz soda vietu, kur tos varēja nogalināt.
Tā aizgāja bojā Ahaba nama pēdējais loceklis. Briesmīgais ļaunums, ko atnesa laulība ar Izebeli, turpinājās, līdz bija iznīcināts pēdējais viņas pēcnācējs. Pat Jūdas zemē, kur patiesā Dieva pielūgšana nekad nebija formāli atcelta, Ataljai bija izdevies daudzus novest no ceļa. Tūlīt pēc cietsirdīgās ķēniņienes nonāvēšanas “visi zemes ļaudis iegāja Baala templī, un tie salauza viņa altārus un pilnīgi sadragāja tēlus, bet Baala priesteri Matanu tie nokāva altāra priekšā”. (2. Ķēn. 11:18)
Sekoja vispārēja reforma. Tie, kas piedalījās Joasa pasludināšanā par ķēniņu, bija svinīgi solījuši, “ka viņi būs īsta Kunga tauta”. Un tagad, kad Jūdas valsts bija atbrīvota no Izebeles meitas ļaunā iespaida, kad bija nogalināti Baala priesteri un izpostīts viņu templis, “visi tās zemes ļaudis priecājās, un pilsēta pēc tam norima”. (2. Laiku 23:16,21)
