[217] Dievs pavēlēja Elijam svaidīt citu savā vietā par pravieti. Kungs sacīja: “(..) Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvētī par pravieti” (1. Ķēn. 19:16), un, pavēli pildot, Elija devās meklēt Elīsu. Ceļojot ziemeļu virzienā, viņš varēja vērot, cik ļoti viss bija pārmainījies. Nesen vēl zeme bija izdegusi, lauki neapstrādāti, jo trīs ar pus gadus zeme nesaņēma ne rasu, ne lietu. Tagad augu valstī valdīja brīnišķīga auglība, it kā vēloties izpirkt zaudēto sausuma un bada laiku.
Elīsas tēvs bija turīgs zemkopis, vīrs, kura nama iedzīvotāji atradās to skaitā, kas gandrīz vispārējās atkrišanas laikā nebija locījuši ceļus Baala priekšā. Tā bija māja, kur pagodināja Dievu, kur sekošana senā Israēla ticībai bija ikdienas dzīves likums. Tādā vidē bija pagājusi Elīsas jaunība. Pateicoties lauku dzīves mieram, [218] Dieva un dabas sniegtajām mācībām un derīga darba rūdījumam, viņš bija uzaudzis vienkāršs ieradumos un paklausīgs vecākiem un Dievam, kas to darīja derīgu augstajam amatam, ko tas vēlāk pildīja.
Elīsu aicināja par pravieti brīdī, kad tas kopā ar tēva kalpiem ara tīrumā. Viņš bija uzņēmies darbu, kas dotajā laikā bija visnepieciešamākais. Tam piemita gan vadoņa spējas starp cilvēkiem, gan tāda pazemība, lai varētu kalpot citiem. Lai gan pēc dabas kluss un maigs, viņš tomēr bija enerģisks un nelokāms. Viņa dzīvē atklājās uzticība un godīgums, kā arī mīlestība pret Dievu. Ikdienas darbu pazemīgajā gājumā viņš ieguva izturību nodomos un rakstura krietnumu, pastāvīgi pieaugot žēlastībā un atziņā. Sadarbojoties ar tēvu mājas dzīves pienākumos, viņš mācījās sadarboties ar Dievu.
Būdams uzticīgs mazās lietās, Elīsa bija sagatavojies svarīgākiem uzdevumiem. Dienu dienā vingrinādamies praktiskos piedzīvojumos, viņš kļuva derīgs augstākam un plašākam darbam. Viņš mācījās kalpot un, to darot, apguva prasmi dot padomus un vadīt. Tāda skola nepieciešama visiem. Neviens nezina, kāds ir Dieva nolūks viņa audzināšanā, bet ikviens var būt drošs, ka uzticība mazās lietās ir liecība par derīgumu lielākai atbildībai. Katrs dzīves darbs atklāj raksturu, un vienīgi to, kas mazos pienākumos sevi pierāda kā “darbinieku, kam nav ko kaunēties” (2. Tim. 2:15), Dievs var pagodināt, aicinot augstākā kalpošanā.
Tas, kas domā, ka nav svarīgi, kā viņš izpilda mazos uzdevumus, līdz ar to apliecina savu nederību godājamākam stāvoklim. Viņš gan var iedomāties, ka ir pilnīgi spējīgs uzņemties svarīgākus pienākumus, bet Dievs skatās daudz dziļāk. [219] Pēc pārbaudes pret viņa vārdu var tikt ierakstīts spriedums: “Tu esi svaru kausā svērts un atrasts par vieglu.” Viņa neuzticība atsaucas uz viņu pašu. Tam nav izkoptu žēlastības spēju, spēka un rakstura stingrības, kas viss iegūstams ar nedalītu nodošanos.
Daudzi, kuri nav tieši saistīti reliģiskā darbā, domā, ka viņu dzīve ir nevērtīga un ka tie neko nedara Dieva valstības uzcelšanai. Ja tie varētu uzņemties kādu lielu darbu, ak, cik labprāt tie to darītu! Bet, tā kā tie var pildīt tikai sīkus pienākumus, tad to uzskata kā attaisnojumu, lai nedarītu neko. Te viņi maldās. Cilvēks var aktīvi kalpot Dievam, veicot savus ikdienas darbus – cērtot kokus, strādājot dārzā vai arot tīrumu. Māte, audzinot savus bērnus Kristum, tikpat patiesi kalpo Kungam kā sludinātājs uz paaugstinājuma.
Daudzi ilgojas pēc īpašām spējām, lai varētu veikt brīnišķus darbus, bet savus tiešos pienākumus, kas dzīvi tik tiešām padarītu jauku, tie atstāj neievērotus. Tādiem jāuzņemas tās saistības, kas tiem ir vistuvāk. Sekmes ne tik daudz nosaka talanti kā labprātīga piespiešanās un centība. Ne spoža apdāvinātība mūs dara spējīgus veikt Dievam pieņemamu kalpošanu, bet apzinīga ikdienas pienākumu izpilde, apmierināts gars un neliekuļota, godīga interese par citu labklājību. Vienkāršā dzīvesveidā slēpjas patiess lielums. Dieva skatījumā ir skaisti visparastākie uzdevumi, ja tie tiek mīlestībā uzticīgi izpildīti.
Kad Elija, dievišķi nozīmēts meklēt savu pēcteci, nonāca uz lauka, kur Elīsa ara, viņš uz jaunā vīra pleciem uzmeta iesvētīšanas mēteli. [220] Bada laikā Safata ģimene bija iepazinusies ar Elijas darbu un uzdevumu, un tagad Dieva Gars iespaidoja Elīsas sirdi un viņš saprata pravieša rīcības nozīmi. Tā viņam bija zīme, ka Dievs to aicina par Elijas darba turpinātāju.
“Viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: “Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev.” Un tas tam sacīja: “Ej, griezies atpakaļ un piemini, ko es tev esmu darījis!” (1. Ķēn. 19:20,21) Tas nebija noraidījums, bet ticības pārbaude. Elīsam vajadzēja izšķirties atteikties vai pieņemt šo aicinājumu. Ja viņš kāroja pieķerties savam namam un tā priekšrocībām, tad varēja tur palikt. Bet Elīsa saprata aicinājuma nozīmi. Viņš zināja, ka to piedāvā Dievs, un tāpēc nevilcinājās paklausīt. Nekādu pasaules ieguvumu dēļ Elīsa nebija ar mieru atteikties no iespējas kļūt par Kunga vēstnesi vai upurēt priekšrocību sabiedroties ar Dieva kalpu. Viņš ”griezās atkal atpakaļ un paņēma vienu jūgu vēršu, un tos nokāva par kaujamo upuri, un vārīja viņu gaļu ar viņu jūga kokiem un deva to tautai. Un tā ēda. Bet pats viņš cēlās un devās Elijam līdzi un kalpoja viņam”. (1. Ķēn. 19:21) Elīsa nevilcinoties pameta mājas, kur vienmēr bija baudījis tuvinieku mīlestību, lai pavadītu pravieti tā nedrošajā, mainīgajā dzīvē.
Ja Elīsa būtu Elijam jautājis, kas to sagaida vai kāds būs viņa uzdevums, tad būtu saņēmis atbildi: Dievs to zina, Viņš tev to atklās. Ja tu gaidīsi uz Kungu, tad Viņš atbildēs uz ikvienu jautājumu. Tu vari nākt man līdzi, ja esi pārliecināts, ka Dievs tevi aicinājis. [221] Ņem vērā, ka aiz manis stāv Dievs un tā ir Viņa balss, ko tu dzirdi. Ja tu visu citu vari uzskatīt par neko, lai mantotu Dieva labvēlību, tad nāc.
Līdzīgs aicinājums izskanēja Kristus atbildē jaunajam virsniekam, kurš Viņam jautāja: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” (Mat. 19:16,21,22)
Elīsa pieņēma aicinājumu darbā, neatskatīdamies uz ērtībām un visu to patīkamo, ko atstāja. Jaunais virsnieks, dzirdēdams Kunga vārdus, “aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas”. (Mat. 19:22) Viņš nevēlējās uzupurēties. Mīlestība uz īpašumiem viņā bija lielāka par mīlestību pret Dievu. Atsakoties visu atstāt Kristus dēļ, viņš parādīja, ka ir necienīgs strādāt kopā ar Meistaru.
Aicinājums nolikt visu uz Dieva darba altāra nāk katram. No visiem gan neprasa Elīsam līdzīgu kalpošanu, ne arī visi tiek skubināti pārdot to, kas mums pieder, bet Dievs vēlas, lai mēs savā dzīvē pirmo vietu ierādām kalpošanai Viņam, lai neviena diena nepaietu, ka mēs nebūtu kaut ko darījuši Kunga darba uzplaukumam virs zemes. Viņš negaida no visiem vienādu kalpošanu. Viens var tikt aicināts darboties par misionāru ārzemēs, no otra var tikt prasīti līdzekļi evaņģelizācijas pasākumu atbalstīšanai. Dievs pieņem katra uzupurēšanos. Ir nepieciešama visas dzīves un tās interešu svētošana. Tie, kas tā nodosies Kungam, sadzirdēs Debesu aicinājumu un tam paklausīs.
[222] Ikvienam, kas kļuvis par Viņa žēlastības dalībnieku, Kungs norāda darbu citu labā. Mums katram atsevišķi jāstāv un jāsaka: “Še es esmu, sūti mani.” Vienalga, vai cilvēks ir Dieva Vārda sludinātājs vai ārsts, vai viņš ir tirgotājs vai lauksaimnieks, mehāniķis vai arī strādā kādā citā darbā, tam ir sava atbildība. Viņam ir uzdevums atklāt citiem glābjošo Evaņģēliju. Katram pasākumam, kurā tas piedalās, jākalpo par līdzekli šim vienīgajam mērķim.
Sākumā no Elīsas neprasīja lielus darbus; viņu sagatavoja parastu pienākumu izpildē. Par viņu teikts, ka tas lēja ūdeni uz sava meistara Elijas rokām. Viņš labprāt veica katru uzdevumu, ko Kungs norādīja, un ik solī mācījās izturēties pazemīgi un kalpot. Kā pravieša personīgais pavadonis viņš turpināja palikt uzticīgs mazās lietās, ik dienas stiprinot apņemšanos veltīt sevi Dieva paredzētajai misijai.
Pēc Elīsas piebiedrošanās Elijam viņa dzīve neritēja bez kārdinājumiem. Grūtību bija pārpārim, bet ikkatrā gadījumā viņš paļāvās uz Dievu. Viņu kārdināja atcerēties mājas, kuras tas bija atstājis, bet viņš šīs domas noraidīja. Pielicis roku citam arklam, viņš apņēmās atpakaļ negriezties un pārbaudījumos un grūtībās pierādīja patiesu uzticību.
Evaņģēlija izplatīšanas darbs nozīmē daudz vairāk nekā tikai Vārda pasludināšanu. Tas nozīmē audzināt jauniešus tā, kā Elija audzināja Elīsu, ņemot tos no viņu parastajiem pienākumiem un uzticot tiem atbildības Dieva darbā – sākumā mazākas un vēlāk, kad tie jau ieguvuši spēku un piedzīvojumus, lielākas. Šajā darbā jau ir iesaistījušies ticības un lūgšanu vīri, kuri var sacīt: “Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un ko mūsu rokas ir [223] aptaustījušas, dzīvības vārdu; (..) ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums.” (1. Jāņa 1:1,3) Jauniem nepiedzīvojušiem darbiniekiem jāvingrinās pildīt tiešos pienākumus, strādājot kopā ar šiem pieredzējušajiem Dieva kalpiem. Tādā veidā tie iemācīsies nest nastas.
Tie, kas uzņemas sagatavot jaunus darbiniekus, pilda cildenu uzdevumu, kurā pats Kungs ir viņu līdzstrādnieks. Un jaunajiem, darbā svaidītajiem strādniekiem jācenšas izlietot visas iespējamās priekšrocības, ko sniedz nopietnu, dievbijīgu Kunga kalpu tiešais tuvums. Dievs tos ir pagodinājis, izredzēdams savam darbam un noliekot vietā, kur tie var vislabāk sagatavoties doto pienākumu veikšanai, tāpēc tiem vajadzētu būt pazemīgiem, uzticīgiem, paklausīgiem un labprātīgiem uzupurēties. Pakļaujoties Dieva audzināšanai, izpildot Viņa norādījumus un par padomdevējiem izvēloties Viņa kalpus, tie kļūs taisnīgi, nelokāmi, augstu principu vīri, kam Kungs varēs uzticēt atbildīgus uzdevumus.
