[303] Usijas ilgo valdīšanas laiku Jūdas un Benjamīna zemē raksturoja tāda labklājība, kāda nebija pieredzēta kopš Salamana nāves, gandrīz pirms diviem gadsimtiem. Daudzus gadus ķēniņš valdīja tiešām nevainojami. Svētīta no augšienes, viņa armija atguva dažus apgabalus, kas bija zaudēti iepriekšējā laika periodā. Pilsētas tika no jauna uzceltas un nostiprinātas, un Jūdas valsts stāvoklis apkārtējo valstu vidū ļoti nostiprinājās. Atdzīvojās tirdzniecība, un Jeruzālemē ieplūda tautu bagātība. Usijas “slava izplatījās visai tālu, jo viņam tika sniegta brīnišķa palīdzība, kamēr viņš kļuva varens”. (2. Laiku 26:15)
Tomēr šo ārējo labklājību nepavadīja tai atbilstoša garīga atmoda un spēks. Dievnamā kalpošana turpinājās tāpat kā agrāk, un ļaužu pulki nāca, lai pielūgtu dzīvo Dievu, bet maz pamazām lepnība un formālisms ieņēma pazemības un godīguma vietu. [304] Par pašu Usiju rakstīts: “Bet, kad viņš bija palicis varens, tad viņa sirds sāka noziegties, jo viņš apgrēkojās pret to Kungu, savu Dievu.” (2. Laiku 26:16, Glika tulk.)
Grēks, kas Usijam sagādāja tik postošas sekas, bija iedomība. Pārkāpdams Jehovas skaidro pavēli, ka tikai Ārona pēcnācēji drīkst kalpot kā priesteri, ķēniņš iegāja svētnīcā, “lai uz kvēpināmo upuru altāra nestu kvēpināmo upuri”. Augstais priesteris Azarja un viņa līdzstrādnieki centās ķēniņu atrunāt un lūdza to atteikties no sava nodoma. “Tas tev, Usija, neklājas,” viņi teica, “ar to tu neesi ieguvis pagodinājumu Dieva, tā Kunga priekšā!” (2. Laiku 26:16,18)
Usija sadusmojās, ka viņu, ķēniņu, kāds tā uzdrošinās norāt. Bet tam neļāva sagānīt svētnīcu pretēji šo autoritatīvo vīru vienotajiem iebildumiem. Karstās dusmās tā stāvot, to piepeši pārsteidza dievišķs sods. Uz viņa pieres parādījās spitālības pazīmes. Izbijies viņš steidzās prom, lai nekad vairs neienāktu dievnama pagalmos. Līdz pat savai nāves dienai, dažus gadus vēlāk, Usija palika spitālīgs, kā dzīvs piemērs tam, cik liels neprāts ir novērsties no skaidrajiem vārdiem “tā saka Kungs”. Ne viņa augstais stāvoklis, ne ilgā kalpošana nespēja atvainot šo pārgalvības grēku, ar ko viņš aptraipīja savas valdīšanas pēdējos gadus, izsaukdams pār sevi Debesu sodu.
Dievs neuzlūko cilvēka stāvokli. “Bet tai dvēselei, kas to dara ar paceltu galvu, vai tas ir jūsu vidū dzimušais vai svešinieks, tāds ir zaimotājs tā Kunga priekšā, – un tai dvēselei ir jātop izdeldētai no savas tautas.” (4. Moz. 15:30)
[305] Šķiet, ka Usijas saņemtais sods atstāja pārveidojošu iespaidu uz viņa dēlu. Jau tēva valdīšanas pēdējos gados Jotamam nācās uzņemties smagas atbildības, un pēc Usijas nāves viņš mantoja troni. Par Jotamu ir rakstīts: “Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs ir taisnīgs, un viņš visu darīja, kā viņa tēvs Usija bija darījis. Tikai augstieņu svētnīcas netika nopostītas, tauta vēl arvien nesa dedzināmos upurus un upurēja kvēpināmos upurus augstienēs.” (2. Ķēn. 15:34,35)
Kad Usijas valdīšana tuvojās beigām un Jotams jau pildīja daudzus valsts uzdevumus, par pravieti tika aicināts vēl gados jaunais Jesaja,– vīrs no ķēniņa cilts līnijas. Laiks, kurā Jesajam nācās strādāt, Dieva ļaudīm bija sevišķu briesmu pilns. Pravietis kļuva par aculiecinieku Israēla Ziemeļu valsts un Sīrijas apvienotā karaspēka iebrukumam Jūdejā; tāpat viņš redzēja arī asīriešu pulkus apmetamies pret valsts galvenajām pilsētām. Viņa dzīves laikā krita Samarija un desmit ciltis tika izkaisītas starp apkārtējām tautām. Jūdejā atkārtoti ielauzās Asīrijas armija, Jeruzāleme tika aplenkta un beidzot arī kristu, ja Dievs to brīnumainā kārtā nebūtu izglābis. Dienvidu valstij tiešām draudēja lielas briesmas. Dievišķā aizsardzība bija atņemta, un Asīrijas karapulki gatavojās pārpludināt Jūdeju.
Tomēr ārējās briesmas, kas gan šķita visai satriecošas, nebija tik nopietnas kā iekšējās. Kunga kalpu visvairāk uztrauca un nomāca ļaužu stūrgalvība. Tie, kam vajadzēja būt par gaismas nesējiem apkārtējās tautās, atkāpjoties un pretojoties izsauca Dieva sodības. Daudzie ļaunumi, kas veicināja strauju Ziemeļu valsts izpostīšanu, ko tikai nesen nepārprotami bija norājis Amoss un Hozeja, tagad ātri un postoši izplatījās Jūdas valstī.
Arī ļaužu sabiedriskās attiecības bija visai bēdīgas. Dzīdamies pēc bagātības, cilvēki sev rausa namu pēc nama un zemes gabalu pēc zemes gabala. (Skat. Jes. 5:8) Tiesa bija korumpēta, bez kādas līdzjūtības pret trūcīgajiem. Par šiem ļaunumiem Dievs paziņoja: “Nabagiem nolaupītā manta ir jūsu namos!” “Kā jūs uzdrošināties postīt manu tautu un satriekt nabagus?” (Jes. 3:14,15) Pat amatpersonas, kuru pienākums bija aizstāvēt bezpalīdzīgos, izlikās nedzirdam trūcīgo un cietēju, atraitņu un bāreņu saucienus. (Jes. 10:1,2)
Līdz ar apspiešanu un labklājību ienāca lepnums un tieksme uz greznību (Jes. 2:11,12; 3:16,18-23), žūpošanu un uzdzīvi. (Jes. 5:22,11,12) Jesajas dienās elku kalpošana pati par sevi vairs neradīja izbrīnu. (Jes. 2:8,9) Nekrietni darījumi starp visām ļaužu šķirām bija tik izplatīti, ka tie nedaudzie, kas vēl uzticīgi turējās pie Dieva, bieži jutās kārdināti zaudēt drosmi un padoties šaubām un izmisumam. Šķita, ka Dieva nolūks ar Israēlu neizdosies un stūrgalvīgo tautu piemeklēs Sodomai un Gomorai līdzīgs liktenis.
Ņemot vērā šos apstākļus, nav pārsteigums, ka Jesaja, kas Usijas valdīšanas pēdējos gados tika aicināts nest Jūdas tautai Dieva brīdinošās un norājošās vēstis, centās izvairīties no tādas atbildības. Viņš labi saprata, ka sastapsies ar krasu pretestību. [307] Apzinoties paša nevarību šādos apstākļos strādāt un domājot par to, cik neticīgi un stūrgalvīgi ir ļaudis, pie kuriem viņam būs jādarbojas, tam uzdevums likās neizpildāms. Vai lai, drosmi zaudējis, tas tagad atsakās no uzdevuma un ļauj Jūdam netraucēti kalpot elkiem? Vai lai Ninives dievi valda virs zemes kā pastāvīgs izaicinājums Debesu Dievam?
Šādas domas pildīja Jesajas prātu, stāvot dievnama vārtos. Piepeši vārti un iekšējais priekškars šķita it kā paceļamies vai atveramies, un viņš drīkstēja ieskatīties iekšienē – vissvētākajā vietā, kur arī pravietim bija aizliegts ieiet. Tur viņam tika dota atklāsme par Jehovu, kas sēdēja uz augsti izvirzīta troņa, kamēr viņa godības klātbūtne piepildīja visu templi. Visapkārt ap troni atradās serafi, kas, kalpojot savam Radītājam, pielūgsmē aizklāja sejas un vienojās svinīgā apbrīnas saucienā: “Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Šīs balsis, šķiet, satricināja tempļa pamatus, pīlārus un ciedra koka vārtus tā, ka viņu pienestā slava piepildīja visu namu.
Skatot šo Kunga godības un varenības atklāsmi, Jesaju pārņēma visu pārvaroša apziņa par Dieva šķīstumu un svētumu. Cik ass pretstats starp Radītāja nepārspējamo pilnību un to cilvēku grēcīgo izturēšanos , kuri, līdzīgi pašam pravietim, tik ilgi skaitījās pie Israēla un Jūdas izredzētajiem! Tāpēc arī viņš izsaucās: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu!” (Jes. 6:5) [308] Stāvot iekšējā svētnīcā, spožajā dievišķās klātbūtnes gaismā, viņš apzinājās pats savu nepilnību un spēka trūkumu, lai viens varētu izpildīt tam uzlikto pienākumu. Bet tad pie viņa atsūtīja vienu serafu, kas to atbrīvoja no izbailēm un sagatavoja lielajam uzdevumam. Pravieša lūpas tika skārtas ar kvēlošu ogli no altāra, un viņš dzirdēja vārdus: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Tad bija dzirdama Dieva balss: “Ko lai es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” un Jesaja atbildēja: “Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jes. 6:7,8)
Debesu apmeklētājs pavēlēja gaidošajam pravietim: “Ej un saki šai tautai:
“Dzirdēt dzirdiet, bet nesaprotiet,
Redzēt redziet, bet neizprotiet un neapjēdziet!
Apcietini šīs tautas sirdi
Un padari tās ausis nedzirdīgas,
Un apstulbo tai acis, ka tā neredz ar savām acīm
Un nedzird ar savām ausīm,
Un nesaprot ar savu sirdi
Un neatgriežas, lai taptu dziedināti.”
(Jes. 6:9,10)
Pravieša pienākums bija skaidrs: ir jāpaceļ
balss pret valdošo ļaunumu. Bet tas baidījās uzsākt šo darbu bez cerības
nodrošinājuma.
“Cik ilgi, Kungs?” viņš jautāja. Vai tad neviens no Taviem izredzētajiem ļaudīm nekad nesapratīs, nenožēlos un nekļūs dziedināts?
[309] Nasta par dvēselēm maldos iestigušajā Jūdas valstī nebija jānes veltīgi. Jesajas misija nepaliks pilnīgi neauglīga. Tomēr ļaunumi, kas vairojušies daudzās paaudzēs, nebija novēršami viņa dzīves laikā. Viņam vajadzēja vienīgi pacietīgi un drosmīgi strādāt, kļūstot par cerības un likteņa pravieti. Dievišķais nodoms beidzot piepildīsies, un tad arī pilnībā parādīsies viņa darba augļi un vainagosies visu Dieva uzticīgo vēstnešu pūles. Atlikums tiks izglābts, bet, lai tas varētu notikt, atkritušajai tautai bija jāsludina brīdinājuma un aicinājuma vēstis. Kungs paziņoja:
“Kamēr pilsētas stāvēs pamestas un bez iedzīvotājiem,
Nami būs neapdzīvoti un zeme aizlaista un tukša.
Tas Kungs būs aizvedis iedzīvotājus tālu projām,
Un pamestu vietu būs daudz tanī zemē.”
(Jes. 6:11,12)
Smagās sodības, kas nāca pār neatgrieztajiem, – karš, gūsts, apspiešana un varas un cieņas zaudēšana starp tautām – viss kalpoja vienam mērķim, lai tie, kas šajos piemeklējumos atzītu apbēdinātā Dieva roku, varētu atgriezties. Ziemeļu ķēniņvalsts desmit ciltīm drīz vajadzēja tikt izkaisītām starp pagānu tautām; viņu pilsētām jātiek pamestām, un ienaidnieku armijām arvien no jauna jāpārpludina Israēla zeme. Arī Jeruzalemei beidzot bija jākrīt un Jūdam jāaiziet gūstā. Tomēr Apsolītā zeme nepaliks pilnīgi atmesta uz visiem laikiem. Debesu sūtnis Jesajam apsolīja:
“Un, ja tur paliks vēl pāri desmitā tiesa iedzīvotāju, tad tā vēlreiz aizies postā, taču kā milzīga liepa vai ozols, no kuriem pēc nociršanas pāri paliek vairs tikai celms; tomēr svēta sēkla būs šis celms.” (Jes. 6:13)
Šis iedrošinājums par Dieva nolūku galīgo piepildīšanos stiprināja Jesajas sirdi. Kas par to, ja zemes varas nostājas pret Jūdu! Kas par to, ja Kunga vēstnesim jāsastopas ar opozīciju un pretestību! Jesaja bija redzējis Ķēniņu, Kungu Cebaotu! Viņš bija dzirdējis serafu dziedāšanu: “Visa zeme ir pilna Viņa godības!” (Jes. 6:3) Viņam bija apsolīts, ka Jehovas vēstis atkritušajam Jūdam pavadīs Svētā Gara pārliecinošais spēks. Tā pravietis tika stiprināts savam darbam. Visā ilgajā un grūtajā misijā viņš vienmēr atcerējās šo atklāsmi. Sešdesmit vai pat vēl vairāk gadu viņš stāvēja Jūdas bērnu priekšā kā cerības vēstnesis, kļūdams arvien drošāks un drošāks savos pravietojumos par uzvaru, ko draudze piedzīvos nākotnē.
