[311] Jesajas laikā dievišķās atziņas trūkuma dēļ cilvēku garīgā izpratne bija visai tumša. Sātans bija ilgi pūlējies, lai ļaudis savu Radītāju uzlūkotu kā grēka, ciešanu un nāves autoru. Viņa pieviltie Dievu iedomājās kā cietsirdīgu un pavēlošu Būtni, kas modri gaida, lai apsūdzētu un notiesātu, nevēloties grēcinieku pieņemt, kamēr vien ir kāds likumīgs iegansts palīdzību nesniegt. Mīlestības bauslību, kas valda Debesīs, ļaunais viltnieks attēloja kā ierobežojumu cilvēku laimei, kā apgrūtinošu jūgu, no kura būtu labi izbēgt. Viņš paziņoja, ka šīs prasības nevar izpildīt un ka sodīt par pārkāpumiem ir varmācīgi.
Israēlam nebija iemeslu aizbildināties par Jehovas īstā rakstura nepazīšanu. Dievs daudzkārtīgi bija tiem atklājies kā “sirdsžēlīgs un lēnprātīgs, pacietīgs un no lielas žēlastības un uzticības”. (Ps. 86:15) [312] “Kad Israēls vēl bija jauns, Es viņu, savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes.” (Hoz. 11:1)
Kungs tos saudzīgi atsvabināja no verdzības Ēģiptē un vadīja tuksneša ceļojumā uz Apsolīto zemi. “Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz savām rokām jau kopš seniem laikiem.” (Jes. 63:9) “Mans vaigs ies tev līdzi,” (2. Moz. 33:14) skanēja solījums, ceļojot tuksnesī. Šo apliecinājumu pavadīja Jehovas rakstura brīnišķīgā atklāšanās, kas darīja Mozu spējīgu visam Israēlam vēstīt par Dieva laipnību un tos pilnībā pamācīt par viņu neredzamā Ķēniņa īpašībām. “Un tas Kungs gāja viņam garām, un Viņš sauca: “Tas Kungs, tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlastībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu (..).” (2. Moz. 34:6,7)
Šī Jehovas nenogurstošās pacietības un bezgalīgās mīlestības un žēlastības pazīšana deva pamatu Mozus brīnišķajai aizlūgšanai par Israēla bērnu dzīvību, kad tie, atrodoties pie Apsolītās zemes robežām, atteicās iet uz priekšu un neklausīja Dieva pavēlei.
Viņu sacelšanās kulminācijas brīdī Kungs sacīja: “Es viņus sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, bet tevi Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi!” (4. Moz. 14:12) [313] Bet pravietis aizlūdza, atsaucoties uz Dieva brīnišķīgo aizgādību un apsolījumiem, kas doti izredzētajai tautai. Un tieši tad kā visdrošāko pamatu savam lūgumam viņš uzsvēra Dieva mīlestību uz kritušajiem cilvēkiem. (Skat. 4. Moz. 14:17-19)
Kungs žēlastībā atbildēja: “Es esmu piedevis, kā tu to esi lūdzis.” Pēc tam Viņš atklāsmē darīja Mozum zināmu, ka beidzot Israēls tomēr uzvarēs. “Bet nu, tik tiešām, ka Es dzīvoju,” Viņš paziņoja,” tā Kunga godība piepildīs visu zemi.” (4. Moz. 14:20,21) Dieva godība, Viņa raksturs, Viņa žēlastības pilnā laipnība un maigā mīlestība – ko Mozus lūdza Israēla labā – tiks atklāta visai cilvēcei! Un šis Jehovas apsolījums tika divkārt nodrošināts; to apstiprināja ar zvērestu. Tik tiešām, kā Dievs dzīvo un valda, Viņa godība kļūs zināma “visām tautām”. (Ps. 96:3)
Par šī pravietojuma piepildīšanos nākotnē mirdzošie serafi troņa priekšā dziedāja: “Visa zeme ir pilna Viņa godības.” (Jes. 6:3) Un pravietis, pārliecināts par dzirdēto vārdu patiesumu, vēlāk pats droši paziņoja, ka tie, kas pielūdza koka un akmens tēlus, “(..) redzēs tā Kunga godību, mūsu Dieva jaukumu”. (Jes. 35:2)
Šodien šis pravietojums strauji piepildās. Dieva draudzes misijas darbs virs zemes nes bagātus augļus, un Evaņģēlija vēsts drīz būs pasludināta visām tautām. “Par slavu Viņa augstajai žēlastībai” – vīri un sievas no visām ciltīm, valodām un tautām tiek pieņemti “mīļotajā Dēlā”, [314] “lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību”. (Ef. 1:6; 2:7) “Slavēts lai ir Dievs tas Kungs, Israēla Dievs, kas vienīgais dara brīnumus! Lai mūžīgi slavēts Viņa godības Vārds, un Viņa godība lai piepilda zemi!” (Ps. 72:18,19)
Atklāsmē, kuru Jesaja redzēja tempļa pagalmā, viņam tika sniegts skaidrs priekšstats par Israēla Dieva raksturu. Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā Vārds ir svēts, viņam parādījās lielā godībā; tomēr pravietis spēja saprast Kunga līdzjūtīgo raksturu. Viņš, kurš dzīvo “augstībā un svētā vietā”, mājo arī “pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, kas dzīvu dara garu pazemīgiem un dzīvu dara sirdi sagrauztiem”. (Jes. 57:15, pēc Glika tulk.) Eņģelis, sūtīts aizskart Jesajas lūpas, tam paziņoja: “(..) tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” (Jes. 6:7)
Uzlūkojot savu Dievu, pravietim, līdzīgi Saulam no Tarsas pie Damaskas vārtiem, tika ļauts ne vien saskatīt pašam savu nevērtību, bet viņa pazemojusies sirds guva pārliecību par piedošanu – pilnīgu un brīvu—un tas piecēlās kā pārveidots vīrs. Viņš bija redzējis savu Kungu. Viņš bija satvēris gaismas staru no dievišķā rakstura piemīlības. Viņš varēja liecināt par pārveidošanu, kas notikusi, uzlūkojot Bezgalīgo Mīlestību! No šī brīža viņu apgaroja karstas ilgas redzēt maldošos tautu atbrīvotu no grēku nastas un soda! “Par ko jūs vēl vairāk būs sist?” jautāja pravietis.(Pēc Glika tulk.) “Tad nāciet, turēsim tiesu, saka tas Kungs, kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” “Mazgājieties, šķīstieties, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt!” (Jes. 1:5,18,16,17)
Dievs, kuram tie teicās kalpojam, bet kura raksturu pārprata, viņiem tika rādīts kā lielais garīgo slimību Dziedinātājs. Kas par to, ka visa galva ir slima un sirds palikusi nespēcīga? Kas par to, ja no kāju pēdām līdz galvas virsai nav nevienas veselas vietas, bet vienīgi rētas un brūces, un jaunas vainas? (skat. Jes. 1:6) Tas, kurš staigājis pārgalvīgi pēc savas sirds, atgriežoties pie Kunga, var tikt dziedināts. “Es redzēju gan tās ceļus, un tomēr es to dziedināšu, to vadīšu un tai un tās cietējiem sniegšu kā atlīdzību apmierinājumu, un Es kā lūpu augli radīšu mieru – mieru tālajiem un tuvajiem, saka tas Kungs, un Es to dziedināšu.” (Jes. 57:18,19)
Pravietis Dievu paaugstināja kā visu lietu Radītāju. Viņš Jūdas pilsētām nesa vēsti: “Redzi, jūsu Dievs!”(Jes. 40:9) “Tā saka tas Kungs, kas radījis debesis un tās izplatījis, kas cēlis zemi ar visiem tās augļiem.” “Es esmu tas Kungs, kas visu radījis (..).” “Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību (..).” “Es radīju zemi un cilvēkus zemes virsū; Manas rokas izklāja debesis, un Es vadīju visu to zvaigžņu pulku.” “Kam jūs Mani pielīdzināsit, ka es tam būtu līdzīgs?” jautā Svētais. [316] Paceliet savas acis uz debesīm un raugiet: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.” (Jes. 40:25,26)
Tiem, kas baiļojas, ka atgriežoties Dievs tos tomēr nepieņems, pravietis paziņoja:
“Kāpēc tu, Jēkab, saki, un tu, Israēl, domā: mans ceļš ir tam Kungam apslēpts, manu tiesu Dievs neievēro? Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama. Viņš nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem. Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, bet, kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.” (Jes. 40:27-31)
Mūžīgās Mīlestības sirds ilgojas pēc tiem, kas jūtas nespēcīgi paši atbrīvoties no sātana valgiem. Kungs žēlīgi piedāvā tos stiprināt, lai tie dzīvotu par godu Viņam. “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku! Jo Es, tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: “Nebīsties, Es tev palīdzu!” Nebīsties, tu tārpiņ Jēkab, Israēla pulciņ! Es tev palīdzu, saka tas Kungs, tavs pestītājs ir Israēla Svētais.” (Jes. 41:10,13,14)
Lai gan visi Jūdas iedzīvotāji bija necienīgi, Dievs tos tomēr negribēja atmest. [319] Tiem pienācās paaugstināt Kunga Vārdu pagānu vidū. Daudziem, kas Viņa labās īpašības nemaz nepazina, vēl vajadzēja ieraudzīt dievišķā rakstura godību. Lai paskaidrotu iecerēto žēlastības plānu, Viņš sūtīja savus kalpus – praviešus ar vēsti: “Atgriezieties ikviens no sava ļaunā ceļa!” (Jer. 25:5) “Sava Vārda dēļ Es pavilcināju savas dusmas, un sava goda dēļ Es izturos saudzīgi tev par labu, lai tevi neiznīcinātu. (..) Manis dēļ, jā, Manis dēļ Es to daru, lai Mans Vārds netop zaimots! Savu godu Es citam nedošu!” (Jes. 48:9,11)
Aicinājums uz nožēlu skanēja skaidri un nepārprotami; Kungs visus lūdza atgriezties. “Meklējiet to Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jes. 55:6,7)
Vai tu, lasītāj, esi izvēlējies pats savu ceļu? Vai tu esi aizgājis tālu prom no Dieva? Vai tu esi mielojies ar pārkāpumu augļiem, lai izjustu, ka tie paliek kā pelni uz tavām lūpām? Un vai tagad, kad tavi dzīves plāni ir iziruši un cerības mirušas, tu neesi vientuļš un nelaimīgs? Balss, kas tik ilgi uz tavu sirdi runājusi, bet kuru tu negribēji uzklausīt, atkal griežas pie tevis noteiktos, skaidros vārdos: “Tādēļ celieties un dodieties ceļā! Jo šī zeme nav jums paliekoša vieta, tādēļ ka tā ir nešķīsta, tā ved postā, un par savu nešķīstību tā tiks postīt izpostīta.” (Mihas 2:10) Atgriezies sava Tēva mājās. Viņš tevi aicina: “Atgriezies pie Manis, jo Es tevi atpestīšu!” “Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums.” (Jes. 44:22; 55:3) [320]
