Sanatorijas vadītājiem nevajadzētu vadīties no citu šādu iestāžu vadošajiem pamatlikumiem, kuru priekšnieki, pasaulīgas gudrības ierosināti, pārāk bieži sevišķu cieņu un goddevību parāda bagātajiem, novārtā atstādami nabadzīgākos pacientus. Pēdējiem bieži vien ļoti vajadzīga līdzjūtība un padoms, kuru viņi ne vienmēr saņem, lai gan pēc Dieva vēr-tējuma morālā ziņā viņi varbūt stāv daudz augstāk nekā bagātie. Apustulis Jēkabs deva noteiktu un skaidru padomu, kā mums jāizturas pret bagātiem un trūcīgiem cilvēkiem.
"Jo ja kāds vīrs nāktu jūsu baznīcā ar zelta gredzenu pirkstā un ar krāšņām drēbēm un tur arī nāktu kāds nabags ar rupjām drēbēm; un jūs uzlūkotu to, kam krāšņas drēbes, un viņam sacītu" sēdies tu še labā vietā; un sacītu nabagam: stāvi tu tur vai sēdies apakš manu kāju pamesla. - Vai tad jūs paši pie sevis neesat starpību darījuši un neesat tapuši tiesneši, pēc ļaunām domām spriezdami? Klausiet, mani mīļie brāļi, vai Dievs nav izredzējis šīs pasaules nabagus, kas ticībā ir bagāti un tās valstības mantinieki, ko Viņš apsolījis tiem, kas Viņu mīl?”
Lai gan Kristus bija bagāts Debesu pagalmos, Viņš tomēr kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu kļūt bagāti. Jēzus pagodināja nabagus, daloties viņu pazemīgajos apstākļos. Viņa dzīves stāsts māca mums pareizu izturēšanos pret nabagiem. Daži labdarības pienākumu noved galējībā un tiešām dara trūkumcietējiem ļaunu caur to, ka par daudz par viņiem rūpējas. Trūcīgie ne vienmēr izlieto paši savus spēkus tā, kā viņiem to vajadzētu darīt. Kaut arī viņus ne-drīkstam atstāt novārtā un ciešanās, tad tomēr viņi ir jāpamāca, kā paši sev var palīdzēt.
Nedrīkst neievērot Dieva darbu un uzmanību vispirms dāvāt trūcīgiem. Šinī jautājumā Kristus Savā laikā mācekļiem sniedza ļoti svarīgu pamācību. Kad Marija izlēja smaržas uz Jēzus galvas, mantkārīgais Jūdass aizstāvēja nabagus un kurnēja par naudas izšķiešanu. Jēzus tomēr šo rīcību /551/ attaisnoja sacīdams: "Ko jūs šo sievu apgrūtināt? Jo viņa labu darbu pie Manis darījusi. Kur vien visā pasaulē sludinās evaņģēliju, tur arī sacīs, ko šī ir darījusi, viņai par piemiņu." Šis gadījums mums māca, ka Kristus ir jāgodā, veltot Viņam vislabāko, kas mums ir. Ja visa mūsu uzmanība būtu vērsta trūcīgo ļaužu vajadzībām un to apmierināšanai, tad novārtā paliktu Dieva darbs. Ja Viņa nama turētāji darīs savu pienākumu, tad nevienam nebūs jācieš; tomēr Kristus lietai jābūt pirmajā vietā.
Pret nabagiem vajadzētu izturēties ar tādu pašu uzmanību un interesi kā pret bagātiem. Bagāto pagodināšana un pavirša, nevērīga izturēšanās pret nabadzīgajiem Dieva acīs ir noziegums. Kuru rīcībā atrodas visas dzīves ērtības un kurus pasaule lutina viņu bagātības dēļ, tie neizjūt tādu vajadzību pēc līdzjūtības un maigas ievērības kā ļaudis, kuru dzīvē ir bijusi viena vienīga nepārtraukta cīņa ar nabadzību. Šiem cilvēkiem dzīvē ir bijis pavisam maz laimes un prieka, un viņi pratīs novērtēt līdzjūtību un mīlestību. Ārstiem un kalpotājiem nekādā gadījumā
nevajadzētu atstāt novārtā šos cilvēkus; to darīdami, viņi novārtā atstātu Kristu Viņa svēto personās.
Mūsu sanatoriju uzcēla par labu cietošajai cilvēcei, visas pasaules bagātajiem un nabagajiem. Daudzas mūsu draudzes tikai pavisam maz interesējas par šo iestādi, lai gan tām ir pietiekoši pierādījumu, ka tā ir viens no paredzētajiem palīglīdzekļiem, lai vīrus un sievas pakļautu patiesības iespaidam un glābtu daudzas dvēseles. Draudzēm, kuras atrodas nabadzīgie, nevajadzētu aizmirst savus namtura pienākumus un atbildības nastu par nabagajiem un slimajiem uzkraut sanatorijai. Visi šo draudžu locekļi ir atbildīgi Dieva priekšā par cietošajiem brāļiem un māsām. Šīm draudzēm vajadzētu nest pašām savas nastas. Ja viņu vidū ir slimi, kuriem varētu palīdzēt regulāra ārstēšana, tad draudzēm tos, ja vien iespējams, vajadzētu sūtīt uz sanatoriju. To darot, tās ne tikai atbalstītu iestādi, kuru Dievs ir dibinājis, bet arī palīdzētu tiem, kuriem palīdzība vajadzīga, rūpējoties par nabagiem atbilstoši Dieva prasībām. /552/
Dievs nav paredzējis, lai nabadzība kādreiz uz visiem laikiem atstātu pasauli. Nekad neizzudīs robeža starp sabiedrības šķirām; apstākļu dažādība, kas raksturo cilvēci, ir viens no līdzekļiem, ar kuru palīdzību Dievs ir nodomājis pārbaudīt un attīstīt raksturus. Daudzi ar lielu sajūsmu ir centušies uzspiest atziņu, ka visiem cilvēkiem vajadzētu būt vienādai daļai Dieva laicīgajās svētībās; tomēr tāds
nav Radītāja nodoms. Kristus sacīja, ka mūsu vidū vienmēr atradīsies nabagi. Kā nabagie, tā bagātie ir Viņa asinīm atpirktais īpašums; tomēr to vidū, kas sevi apliecina par Viņa sekotājiem, nabagie biežāk Viņam kalpo mērķtiecīgi, kamēr bagātie pastāvīgi pieķeras savai zemes mantai un aizmirst Kristu. Šīs zemes rūpes un kāre pēc bagātības aptumšo mūžīgās pasaules godību. Tā būtu vislielākā nelaime, kāda jebkad skārusi cilvēci, ja visi pasaulīgo īpašumu ziņā kļūtu vienlīdzīgi.
