1878. gada 9. oktobrī man dotajā parādīšanā es redzēju, kādu stāvokli vajadzētu ieņemt mūsu sanatorijai Betlkrīkā un kādiem raksturā un iespaidā vajadzētu būt visiem ar šo sanatoriju saistītajiem cilvēkiem. Šī svarīgā iestāde ir dibināta Dieva aizgādībā, un tās panākumiem nepieciešama Dieva svētība. Ārsti tur nav pūšļotāji, ne arī neticīgi ļaudis, bet gan vīri, kas pazīst cilvēka uzbūvi un labākās metodes slimību ārstēšanai, - vīri, kas bīstas Dievu un kas nopietni interesējas par savu pacientu morālo un garīgo attīstību un labklājību. Interesējoties par garīgo un miesīgo labumu, iestādes vadītājiem nevajadzētu taupīt nekādas pūles. Vedot īsta kristieša taisno un godīgo dzīvi, viņi var būt pasaulei par atdarināšanas cienīgu piemēru. Viņiem bez kavēšanās vajadzētu atklāt, ka, papildinoties zināšanām, kā ārstēt slimības, viņi pastāvīgi cenšas iegūt gudrību un atzīšanu no Kristus, vislielākā Skolotāja, kādu pasaule jebkad ir pazinusi. Lai viņu darbs būtu sekmīgs, tad viņiem jāatrodas savienībā ar visas gudrības Avotu.
Patiesībai ir spēks pacelt tās pieņēmēju. Ja Bībeles patiesība atstāj savu svētījošo iespaidu uz sirdi un raksturu, tad ticīgais kļūst daudz inteliģentāks (attīstītāks un gudrāks). Kristīgais izpratīs savu atbildību Dieva un līdzcilvēku priekšā, ja tikai viņš patiesi ir savienots ar Dieva Jēru, Kas Savu dzīvību atdeva par pasauli. Tikai pastāvīgi attīstot un papildinot intelektuālos un morālos spēkus, mēs varam cerēt, ka izveidosimies atbilstoši mūsu Radītāja nodomam.
Dievam nepatīk cilvēki, kas ir pārāk bezrūpīgi vai kūtri un necenšas Kļūt par prasmīgiem, visu pārzinošiem strādniekiem. Kristīgajam vajadzētu būt inteliģentākam un ar asākām izšķiršanas spējām kā pasaules cilvēkam. Dieva Vārda pētīšana pastāvīgi paplašina garīgo redzes aploku un stiprina saprātu, Nekas cits tā neizsmalcinās un neizdaiļos raksturu un nedos katrai spējai tādu vingrinājumu, kā pastāvīgās pūles aptvert un izprast lielās un svarīgās patiesības.
Cilvēka prāts kropļojas un novājinās, nodarbojoties /546/ tikai ar parastām ikdienas lietām, nepaceļoties pāri laikam un saprātam un nesatverot neredzamos noslēpumus. Pamazām mēs nonākam to lietu līmenī, ar kādām vienmēr nodarbojamies. Prāts sašaurināsies un zaudēs savas spējas, ja to nevingrinās arvien jaunu zināšanu iegūšanā un nespiedīs iedziļināties dievišķā spēka atklāsmē dabā un Svētajā Vārdā.
Tomēr iepazīšanās vien ar patiesībām un teorijām, lai arī cik tās pašas par sevi būtu svarīgas, dos maz patiesa labuma, ja tās praktiski neizlietos. Kas izglītību ieguvuši galvenokārt no grāmatām, tiem draud briesmas nesaprast, ka praktiskajās zināšanās viņi ir tikai iesācēji. Sevišķi tas attiecas uz cilvēkiem, kas saistīti ar sanatoriju. Šai iestādei ir vajadzīgi spējīgi un domājoši cilvēki. Ārstiem, pārvaldniekiem, māsām un kalpotājiem vajadzētu būt kulturāliem un piedzīvojušiem cilvēkiem. Tomēr daži neizprot, ko no viņiem prasa šāda iestāde. Viņi strādā un pūlas gadu pēc gada, nepanākdami nekādu savu spēju redzamu pavairošanos. Liekas, ka viņi atdevušies šaurai rutīnai; katra nākošā diena ir tikai iepriekšējās atkārtojums.
Šādiem mehāniskiem strādniekiem sirds un prāts kļūst arvien nabadzīgāki. Viņu priekšā liktas iespējas; ja viņi censtos, tad varētu iegūt augstvērtīgu izglītību; tomēr viņi pareizi nenovērtē savas priekštiesības. Nevienam nevajadzētu apmierināties ar savu pašreizējo izglītību. Visiem ik dienas vajadzētu gatavoties kādam uzticības postenim.
Ļoti svarīgi, lai cilvēkam, kas izvēlējies rūpēties par slimnieku un kalpotāju garīgajām interesēm, būtu veselīgs spriedums un stingri pamatlikumi; lai tas būtu morāli spēcīgs vīrs un gudrs attiecībās ar cilvēkiem. Tam vajadzētu būt gudram un attīstītam cilvēkam, labu vēlošam un inteliģentam. Sākumā viņš var nebūt pilnīgi atbilstošs visiem šiem norādījumiem; tomēr nopietnu pārdomu un savu spēju vingrināšanas ceļā viņam vajadzētu sagatavoties šim svarīgajam darbam. Lai pareizi kalpotu šai vietā, vajadzīga vislielākā gudrība un laipnība, kas savienotos ar nelokāmu /547/ taisnīgumu un godīgumu, jo šeit būs jāsastopas ar aiz-spriedumiem, liekulīgu svētumu un maldiem dažādos veidos.
Šeit nevajadzētu atrasties viegli uzbudināmam un kaujinieciskam cilvēkam. Jāsargās ar skarbumu un neiecietību Kristus reliģiju padarīt nepatīkamu un atbaidošu. Dieva kalpam vajadzētu censties ar lēnprātīgu laipnību un mīlestību pareizi attēlot mūsu svēto ticību. Nekad neaizsedzot Krustu, viņam vajadzētu norādīt uz Pestītāja nesalīdzināmo mīlestību. Strādniekam jābūt piepildītam ar Jēzus Garu, un tad dvēseles bagātības atklāsies vārdos, kuri atradīs ceļu uz klausītāju sirdīm. Kristus reliģija, kuru Viņa sekotāji kā priekšzīmi īsteno dzīvē, atstās desmit reizes lielāku iespaidu nekā visdaiļrunīgākā svētruna.
Inteliģenti, dievbijīgi strādnieki var darīt ļoti daudz laba, norādot uz reformas nepieciešamību sanatorijā ārstētiem darba nespējīgajiem cilvēkiem. Šīs personas ir slimas ne tikai fiziski, bet arī garīgi un tikumiski. Daudziem kļūdaina ir bijusi izglītība, ieradumi un visa viņu dzīve. Nedaudz dienās viņi nevar izdarīt lielo pārmaiņu, kas nepieciešama, piesavinoties pareizus ieradumus. Ir vajadzīgs laiks, lai pārdomātu šo jautājumu un mācītos pazīt pareizo ceļu. Ja visi, kas saistīti ar sanatoriju, pareizi pārstāvētu veselības reformas patiesības un mūsu svēto ticību, tad viņi izplatītu iespaidu, kas pārveidotu viņu pacientu spriedumu un uzskatus. Pārliecinošs spēks ir pretstatam starp maldīgiem ieradumiem un tiem, kas saskaņoti ar Dieva patiesību.
Cilvēks nav tāds, kāds viņš varētu būt un kādu Dievs viņu grib redzēt. Sātana lielais spēks pār cilvēci tur to uz zema attīstības līmeņa (pakāpes); tomēr tā tam nav jābūt, jo tad arī Enoks nebūtu varējis pacelties tik augstu, lai staigātu kopā ar Dievu. Intelektuālai un garīgai augšanai nav jāapstājas visā cilvēka dzīves laikā. Tomēr daudzi tā aizņemti paši ar sevi un savām savtīgajām interesēm, ka viņiem nemaz neatliek laika augstākām un cēlākām /548/ domām. Un tāpēc intelektuālās un garīgās attīstības līmenis ir daudz par zemu. Daudzi domā, ka stāvoklis sabiedrībā veido cilvēka raksturu. Jo atbildīgāku vietu viņi ieņem, jo apmierinātāki jūtas paši ar sevi. Tikai nedaudzi saprot, ka pastāvīgi jāstrādā, lai attīstītu iecietību, līdzjūtību, mīlestību, apzinīgumu un uzticību, - īpašības, kuras neieciešamas tiem, kas ieņem atbildīgas vietas. Visiem, kas saistīti ar sanatoriju, svēti vajadzētu sargāt citu tiesības, kas nav nekas cits kā Dieva bauslības pamatnoteikumu īstenošana.
Dažiem, kas atrodas šinī iestādē, trūkst īpašību, kas ir tik svarīgas visu ar viņiem saistīto cilvēku laimei. Ārstiem un kalpotājiem dažādajos šī darba nozarojumos ļoti rūpīgi vajadzētu sargāties no savtīga vēsuma, atturīga, nesabiedriska noskaņojuma; jo tāds samazinās pacientu mīlestību un uzticību. Daudzi, kas nāk uz sanatoriju, ir izsmalcināti, iejūtīgi cilvēki ar labu takta izjūtu un asām sprieduma spējām. Viņi tūlīt ierauga šos trūkumus un tos pārrunā. Cilvēks nevar mīlēt Dievu pāri par visām lietām un savu tuvāko kā sevi un būt auksts kā ledus kalns. Viņi ne tik nolaupa Dievam pienākošos mīlestību, bet aplaupa arī savus līdzcilvēkus. Mīlestība ir Debesu stāds, un tas ir jābaro un jākopj. Mīlošas sirds patiesi laipni vārdi darīs laimīgas ģimenes un atstās augšup ceļošu iespaidu uz visiem, kas nonāks viņu ietekmes robežās.
Kas pilnīgi izmanto savas priekšrocības un iespējas, tie Bībeles izpratnē būs apdāvināti un izglītoti ļaudis; ne tikai mācīti vien, bet tieši izglītoti garīgi un arī savas izturēšanās un darbības veidā. Viņi būs skaidri, maigi, žēlojoši un sirsnīgi . Man rādīja, ka to visu Debesu Dievs prasa no iestādēm Betlkrīkā. Dievs mums ir devis spējas, kuras jālieto, jāattīsta un audzinot jāstiprina. Mums vajadzētu spriest un pārdomāt, rūpīgi vērojot sakarību, kāda pastāv starp cēloni un sekām. Ja tā rīkosies, tad daudzi apdomīgāk un rūpīgāk izturēsies pret saviem vārdiem un darbiem, lai atbilstu nodomam, ar kādu Dievs viņus radījis. /549/
Mums vienmēr vajadzētu atcerēties, ka šinī pasaulē mēs neesam tikai skolnieki, bet arī skolotāji, kas gatavojamies paši un gatavojam citus augstākai darbības sfērai nākamajā dzīvē. Cilvēka lietderība atkarīga no Dieva prāta izpratnes un izpildīšanas. Mums iespējams attīstīt prātu un izkopt darbības veidu līdz tādai pakāpei, ka Dievam nebūs jākaunas mūs saukt par Savu īpašumu. Sanatorijas garīgajam līmenim jāstāv augstu. Ja mūsu rindās atrodami kulturāli, intelektuāli un morāli stipri cilvēki, tad viņus vajadzētu aicināt iziet uz priekšu, lai ieņemtu vietas mūsu iestādēs.
Ārstu darbā nedrīkstētu būt nekādi trūkumi. Viņu priekšā atvērts plašs iespēju lauks, un, ja viņi savā arodā nekļūs lietpratēji, tad viņi tikai paši sevi apkaunos. Viņiem uzcītīgi jāmācās, stipri piespiežoties un precīzi ievērojot sīkumus, viņiem jākļūst par rūpīgiem uzsāktās lietas izvedējiem. Nevajadzētu strādāt tā, lai kādam būtu jāseko viņu darbam, raugoties, lai nepielaistu kļūdas.
Kas ieņem atbildīgas vietas, tiem vajadzētu sevi tā izglītot un disciplinēt, lai visi viņu iespaida robežās esošie redzētu, kas cilvēks var kļūt un ko viņš var padarīt, ja ir savienojies ar gudrības un spēka Dievu. Un kāpēc gan cilvēks, kuram dotas tādas priekštiesības, lai nekļūtu par intelektuāli stipru vīru? Atkal un atkal pasaules cilvēki vīpsnādami ir apgalvojuši, ka tie, kas tic tagadējai patiesībai, ir saprašanā vāji, maz izglītoti cilvēki, bez stāvokļa un iespaida. Mēs zinām, ka tā nav taisnība; tomēr vai nav savs pamatojums šādiem apgalvojumiem? Daudzi atteikšanos no izglītības un sevis attīstīšanas ir
uzskatījuši par pazemību. Šādi cilvēki maldās, nesaprotot, kas ir patiesa pazemība un kristīga lēnprātība. /550/
