Ēdenes atjaunošana. — Ēdenes dārzs ilgi palika virs zemes, arī pēc tam, kad cilvēks bija aizdzīts no tā patīkamajām takām. Kritušie cilvēki vēl ilgi varēja skatīties uz šo nevainības mājvietu, kurā ieeju liedza sargājošie eņģeļi. Pie ķerubiem, kas sargāja Paradīzes vārtus, atklājās dievišķā godība. Uz šejieni Ādams ar saviem bērniem nāca pielūgt Dievu. Šeit viņš atjaunoja solījumu paklausīt likumiem, kuru pārkāpšanas dēļ bija izdzīti no Ēdenes. Kad bezdievības straume pārņēma visu pasauli un cilvēku bezdievība prasīja bojā eju plūdos, tad Roka, Kas Ēdeni bija stādījusi, to paņēma prom no zemes. Bet galīgā atjaunošanā, kad būs „jaunas debesis un jauna zeme”, tas atkal nonāks lejup vēl krāšņāks kā sākumā.
Tad tie, kuru būs turējuši baušļus, nemirstības apņemti, baudīs atpūtu zem dzīvības koka zariem. Un cauri visai mūžībai nekritušo pasauļu iemītnieki šajā jaukajā dārzā redzēs Dieva radīšanas darba pilnības paraugu, bez grēka lāsta, - paraugu tam, kāda kļūtu visa zeme, ja cilvēks būtu saskaņojies ar Dieva godības pilnajiem nodomiem. (1)
Lielais atpestīšanas plāns noslēgsies ar pilnīgu šīs pasaules iekļaušanu Dieva labvēlībā. Ir atjaunots viss, kas caur grēku bija zaudēts. Ne tikai cilvēks, bet arī zeme ir atpirkta par mūžīgu mājvietu paklausīgajiem. Sešus gadu tūkstošus sātans pūlējās paturēt zemi savā varā. Tagad ir piepildījies sākotnējais nodoms, kāds tas bija pie radīšanas. „Visaugstākā svētie iemantos valstību, un [540] tā viņiem piederēs mūžīgi.” (2)
„Atpirktā īpašuma atpestīšana.” — Dieva sākotnējais nodoms zemes radīšanā ir piepildīts, tai kļūstot par atpestīto mūžīgo mājvietu. „Svētie pārņems valdīšanu un to paturēs mūžīgi,” Pienācis laiks, ko ar ilgošanos gaidījuši svētie cilvēki, kopš liesmojošais zobens šķīra pirmo pāri no Ēdenes — laiks „atpirktā īpašuma atpestīšanai”. Zemi, kas sākotnēji bija dota cilvēkam kā viņa valstība, kuru tas nodevīgi atdeva sātanam un pār kuru varenais ienaidnieks tik ilgi bija valdījis, lielais atpestīšanas plāns ir atdevis atpakaļ cilvēkam. (3)
Visu, ko pirmais Ādams pazaudēja, atjaunos otrais. Pravietis saka: „Un tu, ganāmo pulku sargu torni, tu, Ciānas meitas nocietinātais uzkalns, pie tevis nonāks un tevī ieies agrākā pirmatnējā valsts vara.” Un Pāvils norāda uz „atpirktā īpašuma atpestīšanu” (angļu tulk).
Dievs zemi radīja par mājvietu svētām, laimīgām būtnēm. Šis nodoms būs piepildīts, kad tā, Dieva spēka atjaunota un atbrīvota no grēka un bēdām, kļūs par atpestīto mūžīgo mājvietu. (4)
Ādamam atdota viņa Ēdenes mājvieta. — Pēc izraidīšanas no Ēdenes Ādama dzīve virs zemes bija bēdu pilna. Ikkatra vīstoša lapa, ikkatra upura dzīvnieka nāve, ikkatra nepilnība skaistajā dabā un ikkatrs traips cilvēka skaidrajā raksturā arvien no jauna lika viņam atcerēties savu grēku. Redzot netaisnības vairošanos, viņu mocīja briesmīga nožēla, bet viņa labi domātie brīdinājumi izraisīja tikai pārmetumus viņam pašam kā grēka vaininiekam. Gandrīz tūkstot gadus pacietīgi un pazemīgi viņš nesa sava pārkāpuma sodu. Uzticīgi viņš nožēloja savu grēku un paļāvās apsolītā Pestītāja nopelnam. [541] Nāvē viņš aizmiga ar augšāmcelšanās cerību. Dieva Dēls izpirka cilvēka vainu un krišanu, un tagad salīdzinošā darba nopelnā Ādamam atkal ir atdota viņa sākotnējā valstība.
Līksmi viņš aplūko kokus, kas kādreiz viņu tik ļoti iepriecināja; viņš redz tieši tos kokus, no kuriem savas nevainības un prieka dienās pats bija plūcis augļus. Viņš redz vīnakokus, kurus kopa viņa paša rokas, un tieši tās puķes, par kurām viņam patika rūpēties. Viņa prāts aptver redzētā realitāti; viņš saprot, ka tā tiešām ir viņam atpakaļ atdotā Ēdene, vēl skaidrāka kā tad, kad viņu no tās izraidīja. Pestītājs ved viņu pie dzīvības koka, noplūc brīnišķo augli un liek viņam to ēst. Viņš skatās visapkārt un redz savas ģimenes lielo atpestīto pulku stāvam Dieva Paradīzē. Tad viņš nomet savu mirdzošo kroni pie Jēzus kājām un, piekļāvies Viņa krūtīm, apskauj Glābēju. Viņš skar zelta arfu, un Debesu velvēs atbalsojas uzvaras dziesma: ”Cienīgs, cienīgs, cienīgs ir Jērs, Kas bija nokauts un atkal dzīvo! Ādama ģimene pievienojas varenajai melodijai un, pielūgsmē pazemojoties Pestītāja priekšā, met savus kroņus pie Viņa kājām.
Šo atkal savienošanos redz eņģeļi, kas raudāja, Ādamam krītot, un priecājās, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās uzkāpa Debesīs, atvērdams kapu visiem, kas ticēs Viņa Vārdam. Tagad viņi redz pestīšanas darbu nobeigtu un apvieno savas balsis slavas dziesmā. (5)
Dzīvokļi sagatavoti zemes svētceļniekiem. — Baidoties padarīt nākošo mantojumu izskatā pārāk materiālu, daudzi domās atteikušies tieši no tām patiesībām, kas liek mums raudzīties uz šo mantojumu kā uz mūsu īstajām mājām. Kristus skaidri [542] pateica mācekļiem, ka Viņš aiziet sagatavot tiem dzīvokļus Sava Tēva mājās. Kas pieņem Dieva Vārda mācības, tie nepaliks pilnīgā neziņā par Debesu mājokļiem... Cilvēku valoda ir nepiemērota taisno atalgojuma aprakstīšanai. To aptvers un izpratīs vienīgi tie, kas paši visu redzēs. Neviens ierobežots prāts nespēj saprast Dieva Paradīzes godību.
Bībele atpestīto mantojumu nosauc par zemi. Tur Debesu Gans vadīs savus pulkus pie dzīvā ūdens avotiem. Dzīvības koks katru mēnesi nesīs savus augļus, un šī koka lapas kalpos tautām par dziedināšanu. Tur mūžīgi plūst ūdeņi, skaidri kā kristāls, un pie tiem plat zaraini koki met savas ēnas uz takām, kas sagatavotas Kunga atpestītajiem ļaudīm. Tur plašie līdzenumi pāriet skaistos uzkalnos, un Dieva kalni paceļ savas brīnišķās virsotnes. Šajos miera pilnajos līdzenumos, līdzās šīm dzīvajām straumēm, Dieva ļaudis, kas tik ilgi ir bijuši ceļinieki un svešinieki, atradīs sev paliekošas mājas. (6)
Tur ir mājas zemes ceļiniekiem. Tur ir drēbes taisnajiem līdz ar godības kroņiem un uzvaras palmām. Viss, kas Dieva vadībā mūs mulsinājis, nākošajā pasaulē kļūs skaidrs. Grūti izprotami apstākļi tad tiks izskaidroti. Mūsu priekšā atvērsies žēlastības noslēpumi. Kur ierobežotais prāts redzēja vienīgi sajukumu un nepildītus solījumus, ieraudzīsim vispilnīgāko un skaistāko saskaņu. Tad zināsim, ka Bezgalīgā mīlestība ir kārtojusi tieši tos piedzīvojumus, kas likās vissmagākie. Saprotot, cik maigu uzmanību mums veltījis Tas, Kurš visas lietas griež mums par labu, mēs līksmosimies ar neizsakāmu un godības pilnu prieku...
Mēs ejam uz mājām. Tas, Kurš mūs tik ļoti mīlēja, ka nomira mūsu vietā, mums ir uzcēlis pilsētu. Jaunā Jeruzaleme ir mūsu miera vieta. Skumju Dieva pilsētā nebūs. Nekad vairs nebūs dzirdamas sāpju vaimanas vai kapa dziesmas sabrukušām cerībām un apraktām mīlestības jūtām. Drīz drūmās sāpju drēbes apmainīsies pret kāzu tērpu. Drīz būsim liecinieki mūsu Ķēniņa kronēšanai. Tie, kuru dzīvība bija paslēpta Kristū, tie, kuri šai zemē bija cīnījušies labo ticības cīņu, Dieva valstībā atmirdzēs Pestītāja godībā. (7)
Atpestīto priekštiesības. — Debesis ir jauka vieta. Es ilgojos būt tur, redzēt manu mīļo Pestītāju, Kas atdeva Savu dzīvību par mani, un tikt pārvērstai Viņa godības līdzībā. Ak, es ilgojos pēc valodas, kas spētu izteikt nākošās gaišās pasaules godību! Es slāpstu pēc dzīvajām straumēm, kas iepriecina mūsu Dieva pilsētu.
Kungs ļāvis man ieskatīties citās pasaulēs. Man tika doti stipri spārni, un eņģelis mani pavadīja no pilsētas uz kādu vietu, kas bija spoža un krāšņa. Zāle te bija skaisti zaļa, un putni vīteroja jaukas dziesmas. Šīs vietas iedzīvotāji bija visāda lieluma; viņi izskatījās cēli, majestātīgi un piemīlīgi. Viņos skaidri iezīmējās Jēzus līdzība, un viņu sejas staroja svētā priekā, stāstot par šīs vietas brīvi un laimi. Es vienam no tiem jautāju, kāpēc viņi ir daudz laipnāki un jaunāki par iedzīvotājiem uz zemes. Atbilde bija: „Mēs esam dzīvojuši stingrā paklausībā Dieva baušļiem un neesam krituši nepaklausībā kā zemes iedzīvotāji.”... Es lūdzu pavadošo eņģeli, lai atļauj man palikt šeit. Es nevarēju panest domu, ka man atkal jāatgriežas uz šo tumšo pasauli. Tad eņģelis sacīja: ”Tev jāiet atpakaļ, un, ja tu būsi uzticīga, tad tev kopā ar 144.000 būs priekštiesība apmeklēt visas pasaules un skatīt Dieva roku darbu.” (8) [544]
Debesu un zemes vienotā ģimene,. — Tur atpestītie „atzīs, kā paši ir atzīti”. Mīlestība un līdzjūtība, ko Dievs pats ielicis cilvēkā, tur izpaudīsies dzīvē vispatiesākā un jaukākā veidā. Šķīstā sabiedrība ar svētām būtnēm, saskanīgā sabiedriskā dzīve ar svētajiem eņģeļiem un visu laikmetu uzticīgajiem, kas mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs, svētās saites, kas vienos „visu ģimeni Debesīs un virs zemes”, viss tas darīs atpestītos vēl laimīgākus. (9)
Atpestītās tautas nepazīs nevienu citu likumu kā vienīgi Debesu likumu. Visi būs laimīga, vienota ģimene, kas tērpusies slavas un pateicības tērpā. Pāri šim skatam rīta zvaigznes kopīgi dziedās un Dieva bērni priekā gavilēs, kad Dievs kopā ar Kristu pasludinās: „Tur nebūs vairs grēka, nedz nāves.” (10)
No šīs Debesu līksmības ainas (Kristus uzkāpšanas Debesīs) līdz mums uz zemes atbalsosies Kristus paša brīnišķie vārdi: „Es aizeju pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” Vienota ir Debesu ģimene un zemes ģimene. Mūsu dēļ Kungs ir uzkāpis augstībā, un mūsu dēļ Viņš dzīvo „Tādēļ Viņš arī var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (11)
Kaut novilcināts, apsolījums tomēr ir drošs. — Ilgi mēs esam gaidījuši mūsu Pestītāja atnākšanu. Tomēr apsolījums ir drošs. Drīz mēs būsim apsolītajās mājās. Tur Jēzus mūs vedīs pie Dzīvības straumēm, kas plūst no Dieva troņa, un izskaidros mums nesaprotamo aizgādību, ar kādu Viņš mūsu raksturu pilnveidošanai vadījis mūs virs zemes. Tur mēs visā pilnībā redzēsim atjaunotās Ēdenes skaistumu. Nometuši [545] pie Pestītāja kājām vainagus, kurus Viņš pats uzlika uz mūsu galvām, un aizskāruši zelta kokles, mēs visas Debesis piepildīsim ar slavu Tam, Kas sēž uz troņa. (12)
Lai viss skaistais mūsu laicīgajās mājās atgādina mums mūsu Debesu dzimtenes kristāla upi un zaļos laukus, cēlos kokus un dzīvos avotus, mirdzošo pilsētu un balti tērptos dziedātājus – šo skaistuma pasauli, ko neviens mākslinieks nevar uzgleznot un neviena mirstīga mēle aprakstīt: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (13)
1. —Vectēvi un pravieši – 62. lpp
2. — Vectēvi un pravieši – 342. lpp.
3. — Laika zīmes, 1909. g. 29. decembris.
4. — Review and Herald, 1908. g. 22. oktobris.
5. — Lielā cīņa – 647. 648. lpp.
6. — Liecības draudzei IX – 286. 287. lpp.
7. — Review and Herald, 1908. g. 22. oktobris.
8. — Pirmie raksti – 39. 40. lpp.
9. — Lielā cīņa – 677. lpp.
10. — Pravieši un ķēniņi – 732. 733. lpp.
11. — Visu laikmetu ilgas – 835. lpp.
12. — Liecības draudzei VIII – 254. lpp.
13. — Review and Herald, 1882. g. 11. jūlijs.
