Nākošās godības skati. — Ar Jēzu priekšgalā mēs visi nokāpām no pilsētas uz šo zemi uz kāda liela pakalna, kas Jēzu nevarēja panest un pārdalījās, izveidojot varenu līdzenumu. Tad mēs paskatījāmies uz augšu un ieraudzījām lielo pilsētu ar divpadsmit pamatiem un divpadsmit vārtiem, trīs uz katru pusi un enģeļi pie katriem vārtiem. Mēs visi izsaucāmies: „Nāk pilsēta, lielā pilsēta, nāk lejup no Dieva, no Debesīm!” Tā nāca un palika tai vietā, kur mēs stāvējām. Tad mēs sākām aplūkot krāšņās lietas ārpus pilsētas. Tur es redzēju brīnišķas mājas, kas likās it kā no sudraba, četru pīlāru turētas un noklātas ar visbrīnišķīgākā izskata pērlēm. Tajās vajadzēja dzīvot svētiem. Katrā atradās zelta plaukts. Es redzēju daudzus svētos ieejam mājās, noņemam savus mirdzošos kroņus un noliekam tos uz plaukta, tad ejam laukā pie mājas un kaut ko uz zemes darām. Ne tā, kā mēs šeit darbojamies ar zemi – nē, nē. Krāšņa gaisma mirdzēja ap viņu galvām, un viņi pastāvīgi gavilēja un slavēja Dievu.
Es redzēju citu lauku, nosētu visāda veida puķēm, un, tās plūkdama, es izsaucos: „Tās nekad nevītīs!” Pēc tam es redzēju tīrumu ar garu zāli, kas bija brīnišķa uzskatot, tās dzīvais zaļums, lepni līgojoties par godu Ķēniņam Jēzum, mirdzēja sudraba un zelta krāsās. Tad mēs iegājām kādā tīrumā, kurā bija visādi zvēri – lauvas, jēri, leopardi un vilki, visi kopā mierīgā, sadraudzīgā pulkā. Mēs izgājām pa viņu vidu, un tie mierīgi mums sekoja. [547]
Tad mēs iegājām mežā, ne tādā tumšā mežā, kādi ir šeit, - nē, nē; bet gaišā un viscaur krāšņā; koku zari līgojās šurp un turp, un mēs visi izsaucāmies: ”Mēs droši dzīvosim tuksnešos un gulēsim mežos.” (1)
Tur būs darbs skolu absolventiem. — Vai domājat, ka mēs tur neko vairs nemācīsimies? Mums nav ne mazākās nojautas par to, kas tur atvērsies mūsu priekšā. Kopā ar Kristu mēs staigāsim pa dzīviem ūdeņiem. Viņš mums atklās dabas skaistumu un krāšņumu. Viņš atklās, kas Viņš ir mums un kas mēs esam Viņam. Patiesības, kuras šeit savas aprobežotības dēļ mēs nevaram izprast, tur mēs sapratīsim. (2)
Kristīgai ģimenei jābūt sagatavošanās skolai, kuru beidzot bērniem jātiek pārceltiem augstākā skolā Dieva mājokļos. (3)
Debesis ir skola; tās studiju lauks – Universs; tās skolotājs – Bezgalīgā Būtne. Viens no šīs skolas atzarojumiem tiks izveidots Ēdenē; un, pestīšanas plānam noslēdzoties, izglītības darbs atkal tiks atsākts Ēdenes skolā...
Starp sākumā dibināto skolu Ēdenē un šo vēlāko skolu atrodas visa pasaules vēsture – cilvēka pārkāpumu un ciešanu vēsture, dievišķā Upura vēsture un uzvara pār nāvi un grēku... Sagatavots Viņa klātbūtnei, cilvēks atkal kā iesākumā mācīsies no Dieva: „Mani ļaudis pazīs Manu vārdu... tajā dienā viņi zinās, ka Es tas esmu, Kas runā: redzi, Es tas esmu.”...
Kāds priekškars, kas aptumšo mūsu skatu, tur tiks atņemts un mūsu acis skatīs šo skaistuma pasauli, kurā tagad spējam tikai mazliet ieskatīties; kad aplūkosim Debesu [548] godību, kuru tagad pavirši redzam teleskopā; kad no grēka traipa atbrīvota, visa zeme parādīsies „Kunga, mūsu Dieva, skaistumā”, kāds plašs studiju lauks tad atvērsies mums! (4)
Debesu atziņas būs progresīvas. — Dieva atpestīto ļaužu studijām būs atvērts viss Universs. Mirstības nesaistīti, viņi trauksies nenogurstošā lidojumā uz tālajām pasaulēm – uz pasaulēm, kas skumjās apklusa, redzot cilvēka sāpēs, un kas priecīgi dziedāja, saņemot ziņas par kādu izglābtu dvēseli. Neizsakāmā līksmībā zemes bērni iepazīsies ar nekritušo būtņu priekiem un gudrību. Viņi dalīsies atziņu un izpratnes bagātībās, kas sakrātas laikmetiem ilgi, apcerot Dieva roku darbu. Ar neaptumšotu skatu viņi aplūko radības godību – saules un zvaigznes un sistēmas, kas noteiktā kārtībā riņķo ap Dieva troni. Uz visām lietām, sākot no mazākās līdz lielākai, rakstīts Radītāja Vārds, un visās atklājas Viņa varas bagātība.
Un mūžības gadi savā plūdumā sniegs arvien bagātākas un krāšņākas Dieva un Kristus atklāsmes. Pieaugot zināšanām, pieaugs mīlestība, cieņa un laime. Jo vairāk cilvēki iepazīs Dievu, jo vairāk tie apbrīnos Viņa raksturu. (5)
Sabiedriskā dzīve. — Tur mēs visu sapratīsim, kā paši tiekam saprasti. Tur vispatiesākā un jaukākā veidā dzīvē atklāsies mīlestība un līdzjūtība, ko Dievs ielicis cilvēkā. Šķīstā sadraudzībā ar svētām būtnēm, saskanīgā sadzīvē ar skaidrajiem eņģeļiem un visu laikmetu uzticīgajiem ļaudīm, svētā draudzība, kas [549] kopā savieno „visu ģimeni Debesīs un virs zemes” – viss tas iekļausies nākošajā dzīvē. (6)
Nodarbošanās Jaunajā zemē. — Atjaunotajā zemē atpestītie nodosies darbam un priekam, kas iesākumā aplaimoja Ādamu un Ievu. Tie dzīvos Ēdenes dzīvi, dzīvi dārzā un laukā. „Tie uztaisīs namus un dzīvos tajos, tie dēstīs vīna dārzus un ēdīs viņu augļus. Tie neuztaisīs, lai cits tur dzīvo, un nedēstīs, lai citi to ēd, jo Manu ļaužu mūžs būs kā koku mūžs, un Mani izredzētie baudīs savu roku darbu.” (7)
Tur attīstīsies visi spēki un pieaugs visas spējas. Tiks realizēti vislielākie pasākumi, aizsniegtas visaugstākās ieceres, īstenoti visgrandiozākie nodomi. Bet vēl arvien radīsies jauni augstumi, kas jāaizsniedz, jauni brīnumi, kas jāapbrīno, jaunas patiesības, kas jāizprot, jauni mērķi, kas prasīs visus miesas, gara un dvēseles spēkus. (8)
Uz piepildījuma robežas. — Mēs dzīvojam šīs zemes vēstures vissvinīgākajā laikā. Vairs nemaz nav laika grēkot. Vienmēr ir bijis bīstami dzīvot pārkāpumos, bet īpaši tagad tas tā ir. Mēs tagad atrodamies tieši uz mūžīgās pasaules robežas, un mūsu attieksme pret laiku un mūžību ir daudz svinīgāka kā jebkad agrāk. Lai ikviens tagad pārmeklē pats savu sirdi un lūdz pēc Taisnības saules spožajiem stariem, kas izkliedētu visu garīgo tumsu un šķīstītu no samaitātības. (9)
Cik dziļu iespaidu, cik dzīvu interesi šīm ainām vajadzētu izraisīt mūsos, kas stāvam tieši pie šo notikumu piepildīšanas sliekšņa — notikumu, kurus Dieva bērni pastāvīgi gaidījuši, pēc kuriem ilgojušies un lūguši, [550] kopš mūsu pirmie vecāki grieza savus soļus prom no Ēdenes.
Draugi, līdzceļotāji, mēs vēl atrodamies pasaules dzīves ēnās un nemieros, bet drīz parādīsies mūsu Pestītājs sniedzot brīvību un dusu. Ticībā raudzīsimies uz svētlaimīgo nākamību, kādu to attēlojusi Dieva roka. (10)
Uzaicinājums personīgi sagatavoties. — Es ļoti lūdzu sagatavoties Kristus atnākšanai debesu padebešos. Dienu no dienas izmetiet no savas sirds mīlestību uz pasauli. No piedzīvojumiem uzziniet, ko nozīmē sadraudzība ar Kristu. Sagatavojieties uz tiesu, lai, Kristum atnākot, ko apbrīnos un pielūgs visi ticīgie, jūs varētu būt starp tiem, kas Viņu sastaps mierā. Tai dienā izglābtie mirdzēs Tēva un Dēla godībā. Skarot zelta kokles eņģeļi apsveiks Ķēniņu un Viņa uzvaras trofejas, - tos, kas mazgāti un balināti Jēra asinīs. Atskanēs uzvaras dziesma, kas piepildīs visas Debesis. Kristus ir uzvarējis. Viņš iet Debesu pagalmos, Savu atpestīto pavadīts, kas liecina, ka Viņa darbs, Viņa ciešanas un Viņa upuris nav bijis veltīgs. (11)
1. — Pirmie raksti – 17. 18. lpp.
2. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 162. lpp.
3. — Review and Herald, 1897. g. 30. martā.
4. — Audzināšana – 301. – 303. lpp.
5. — Lielā cīņa – 677. 678. lpp.
6. — Audzināšana – 306. lpp.
7. — Pravieši un ķēniņi – 730. 731. lpp.
8. — Audzināšana – 307. lpp.
9. — Liecības sludinātājiem – 147. lpp.
10. — Pravieši un ķēniņi – 731. 732. lpp.
11. — Liecības draudzei IX – 285. 286. lpp.
