Pielīdzināta vīram. — Sievietei vajadzētu ieņemt to vietu, kādu Dievs tai sākumā nozīmēja - būt līdzīgai savam vīram. Pasaulei ir vajadzīgas mātes, kas ne tikai par tādām saucas, bet arī ir šī vārda vispilnīgākajā nozīmē. Mēs droši varam teikt, ka sievietes īpašie pienākumi ir daudz svētāki kā vīrietim. Lai tikai sieviete atzīst sava darba svētumu un lai Dieva bijībā un spēkā sāk pildīt savu dzīves misiju. Lai viņa audzina savus bērnus derīgus šai pasaulei un mājvietai labākā pasaulē. (1)
Sieva un māte nedrīkst upurēt savus spēkus un atļaut tiem snaust, pilnīgi paļaujoties uz savu vīru. Viņas individualitāte nedrīkst pazust vīra individualitātē. Viņai vajadzētu saprast, ka tā ir pielīdzināta savam vīram, ka tai jāstāv blakus savam vīram un uzticīgi jāpilda savi pienākumi tāpat kā vīram savējie. Viņas bērnu audzināšanas darbs ir tikpat cēls un augsts kā jebkurš pienākuma postenis, kuru ieņemt var tikt aicināts vīrs, pat ja tas būtu tautas galvenā vadītāja postenis. (2)
Ģimenes karaliene. — Karaļa darbs uz troņa nav augstāks par to, kas jādara mātei. Māte ir savas ģimenes karaliene. Viņas varā nodota bērnu raksturu veidošana, lai tie būtu derīgi augstākai, nemirstīgai dzīvei. Enģelis nevar prasīt sev augstāku uzdevumu; jo, darot šo darbu, viņa ar to kalpo Dievam. Lai viņa tikai aptver sava darba augsto raksturu, tad darīs viņu drosmīgu. Lai viņa tikai izprot sava darba vērtību un apliek visus [232] Dieva ieročus, ka var atsist kārdinājumu pielīdzināties pasaules standartam. Viņas darbs ir šim laikam un mūžībai. (3)
Māte ir mājas karaliene, un bērni ir viņas pavalstnieki. Tai gudri jāpārvalda sava ģimene mātei vien piekrītošā cieņā. Viņas iespaidam ģimenē jābūt visaugstākajam; viņas vārdam — likumam. Ja viņa ir kristiete, kas padevusies Dieva vadībai, tad tā iemantos savu bērnu cieņu. (4)
Bērniem uz māti jāmācas raudzīties ne kā uz verdzeni, kurai tiem jākalpo, bet kā uz karalieni, kurai viņi jāvada un jāizrīko, mācot tiem rindu pēc rindas un priekšrakstu pēc priekšraksta. (5)
Uzskatāms vērtību salīdzinājums. — Māte reti kad vērtē savu darbu un bieži vien uz to noraugās kā uz vienmuļu pienākumu pildīšanu. Viņa veic vienus un tos pašus darbus, dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, un neredz nekādus sevišķus rezultātus. Dienai noslēdzoties, viņai nav iespējams pateikt cik daudz viņa padarījusi. Nostādot savus mazos darbus blakus vīra sasniegumiem, viņa domā, ka tā nav paveikusi neko tādu, ko būtu vērts pieminēt.
Tēvs mājā bieži ienāk ar pašapmierinātu izskatu un lepni stāsta, ko dienas laikā ir padarījis. Viņa piezīmes rāda, ka tagad mātei vajag viņu apkalpot, jo viņa jau vairāk neko nav darījusi, kā tikai rūpējusies par bērniem, pagatavojusi ēdienu un savedusi kārtībā māju. Viņa nav tirgojusies, nav pirkusi, ne arī pārdevusi, viņa nav strādājusi lauksaimniecībā, nav kopusi zemi; viņa nav strādājusi arī mehānikas nozarē — tātad viņa nav neko tādu darījusi, lai būtu nogurusi. Vīrs viņu kritizē, peļ un pavēl, it kā viņš būtu radības kungs. Bet sievai un mātei, tas [233] jāizjūt vēl smagāk, tāpēc ka, visu dienu pildot savus pienākumus, viņa ir nogurusi un tomēr nevar redzēt, ka būtu ko padarījusi; viss tas viņu tiešām nomāc.
Ja varētu atvilkt priekškaru un tēvs un māte savu dienas darbu skatītu tā, kā Dievs to redz, saprastu, kā Dieva bezgalīgā gudrība vērtē viena un otra darbu, tad šī Debesu atklāsme viņus ļoti pārsteigtu. Tēvs savu darbu ieraudzītu daudz pieticīgākā gaismā, bet māte gūtu jaunu iedrošinājumu un enerģiju, lai darbu turpinātu gudri, pacietīgi un neatlaidīgi. Tad viņa izprastu tā vērtību. Tēvs rūpējas par iznīcīgām un izgaistošām vērtībām, bet māte strādā veidojot prātu un raksturu, pūloties ne tikai šim laikam, bet arī mūžībai. (6)
Dievs viņai norādījis tās darbu. — Kaut katra māte varētu izprast, cik lieli ir tās pienākumi un atbildības un cik liels būs atalgojums, ja viņa to uzticīgi pildīs. (7)
Māte, kura priecīgi ķeras pie pienākumiem, kas atrodas tieši viņas priekšā, sapratīs, ka dzīve ir skaista un dārga, jo Dievs viņai uzdevis darbu, kas jāpadara. Šajā darbā viņai garīgi nav jāpanīkst, un viņa arī nedrīkst atļauties novājināt savas prāta spējas. (8)
Dievs mātei ir devis tās darbu, audzinot bērnus Kunga norādījumos un pamācībās. Bērnu jūtīgajiem prātiem vienmēr jānorāda uz vajadzību mīlēt un bīties Dievu. Ja viņu rīcība jālabo, tad to vajadzētu darīt tā, lai tie saprastu, ka viņus pamāca Dievs, ka viņam nepatīk viltus, negodīga rīcība un ļauni darbi. Tā mazo bērnu prāts var tikt cieši savienots ar Dievu, ka viss, ko tie sacīs vai darīs, [234] tiks saistīts ar Viņa godu; un vēlākos gados viņi nebūs kā niedre vējā, pastāvīgi svārstoties starp tieksmēm un pienākumu. (9)
Vadīt tos pie Jēzus nav viss, kas tiek prasīts... Šie bērni jāizglīto un jāuzaudzina, lai tie kļūtu par Kristus mācekļiem, „ka mūsu dēli uzaugtu kā stādi savā jaunībā; un mūsu meitas kā stūra akmeņi, kas spodrināti līdzīgi pilij”. Šis veidošanas, skaidrošanas un spodrināšanas darbs uzticēts mātei. Bērna raksturs ir jāattīsta. Mātei sirds galdiņos jāiegravē mācības, kuru vērtība nekad nesamazināsies, pat mūžībā nē; un viņa noteikti sastapsies ar Kunga nepatiku, ja šo svēto darbu atstās novārtā vai atļaus kam citam to aizkavēt... Kristīgai mātei ir jādara Dieva norādītais darbs, kuru tā arī neatstās nepadarītu; ja tā būs cieši vienota ar Dievu un piepildīta ar Viņa Garu. (10)
Mātes lielais un augstais uzdevums. — Katrai mātei uzticētas nenovērtējamas izdevības, bezgalīgi dārgas intereses. Atkārtotu vienkāršu pienākumu pildīšana, ko sievietes sākušas uzskatīt par nogurdinošu darbu, vajadzētu vērtēt kā lielu un cēlu uzdevumu. Mātei ir dota priekštiesība ar savu iespaidu aplaimot pasauli, un, pildot šo pienākumu, viņa ielīksmos pati savu sirdi. Māte var nolikt savu bērnu kājas uz taisna ceļa, kas caur saulstariem un ēnām aizvedīs uz godības pilnām virsotnēm augstībā. Tomēr māte tikai tad var cerēt, ka izveidos bērnu raksturus līdzīgus dievišķam paraugam; ja viņa pati savā dzīvē centīsies sekot Kristus mācībām. (11)
Starp visiem citiem dzīves pasākumiem mātes vissvētākais pienākums liek tai rūpēties par saviem bērniem. Bet cik bieži šis pienākums tiek nobīdīts malā, lai gūtu savtīgus apmierinājumus! Vecākiem ir uzticētas bērnu tagadējās [235] un mūžīgās intereses. Viņiem pārvaldības groži jātur savās rokās un ģimene jāvada Dievam par godu. Dieva bauslībai jābūt viņu standartam, un visās lietās jāvalda mīlestībai. (12)
Neviens darbs nav lielāks vai svētāks. — Ja precēti vīri iziet darbā, atstājot savas sievas, lai tās rūpētos par bērniem mājās, tad sieva un māte dara tieši tikpat lielu un svarīgu darbu kā vīrs un tēvs. Kaut arī viens atrodas misijas laukā, otrs tajā pat laikā ir vietējais misionārs, un mātes rūpes, satraukums un nastas bieži vien ir lielākas par vīra un tēva pienākumu smagumu. Viņas darbs ir svinīgs un svarīgs darbs. Vīrs atklātā misijas laukā varbūt saņem pagodinājumu no cilvēkiem, kamēr mājas darbu darītāja par savām pūlēm, iespējams, nesaņem nekādu atzinību. Bet ja viņa rūpējas par to, kas viņas ģimenei dod vislielāko labumu, cenšoties bērnu raksturus veidot pēc dievišķās priekšzīmes, tad rakstvedis eņģelis atzīmē kā vienu no vislielākajiem pasaules misionāru vārdiem. Dievs neskatās uz lietām tā, kā tās vērtā cilvēka ierobežotais skats. (13)
Māte ir Dieva darba rīks savas ģimenes locekļu pārveidošanai par kristiešiem. Citiem par priekšzīmi viņai pašai jāīsteno dzīvē Bībeles reliģijai, rādot, kā tās iespaidam jāvada mūs ikdienas pienākumos un priekos, kā arī mācot bērnus, ka vienīgi žēlastībā tie var tikt glābti caur ticību, kas ir Dieva dāvana. Pastāvīga norādīšana uz to, kas Kristus ir mums un bērniem, Viņa mīlestības, Viņa labvēlības un Viņa žēlastības pieminēšana, kā tas atklāts lielajā pestīšanas plānā, uz sirdi atstās labvēlīgu un svētu iespaidu. (14)
Bērnu audzināšana ir svarīga Dieva plānu daļa kristietības spēka demonstrēšanā. Uz vecākiem gulstas svinīga atbildība audzināt savus bērnus tā, lai tie, izejot pasaulē, [236] darītu labu un ļaunu cilvēkiem, ar kuriem viņiem būs jāsaietas. (15)
Sludinātāja līdzstrādnieks. — Sludinātājam jāpilda savi īpaši pienākumi un mātei savi. Viņai jāpieved savi bērni pie Jēzus, lai Kungs tos svētītu. Viņai jāmīl Kristus Vārdi un jāmāca tie saviem bērniem. No pašām pirmajām dienām viņai jāieaudzina tiem pašsavaldīšanās un pašaizliedzība, kā arī tīrības un kārtības ieradumi. Māte savus bērnus var audzināt tā, ka tie ar atklātām un jūtīgām sirdīm nāks klausīties Dieva kalpu teiktos vārdus. Kungam vajadzīgas mātes, kas visās mājas dzīves gaitās izlietos un attīstīs Dieva dotās spējas un kas sagatavos savus bērnus, lai tie būtu derīgi Debesu ģimenei.
Uzticīgi pildot mājas pienākumus, Kungam tiek kalpots tikpat daudz, jā, pat vairāk kā, ja kāds māca Vārdu. Tēviem un mātēm jāsaprot, ka arī viņi, tieši tāpat kā skolotāji skolā, ir savu bērnu audzinātāji. (16)
Kristīgas mātes lietderības sfēru nevajadzētu aprobežot tikai ar mājas dzīvi. Veselīgo iespaidu, ko viņa atstāj uz mājas ļaudīm, tā var atstāt arī uz plašāku cilvēku loku — pie saviem kaimiņiem un Dieva draudzē. Māja nav Dievam nodevušās mātes cietums. (17)
Viņai ir dzīves uzdevums — misija. — Lai sievietes atzīst sava darba svētumu un Kunga spēkā sāk pildīt savas dzīves misiju. Lai viņas savus bērnus uzaudzina lietderīgai dzīvei šajā pasaulē un derīgus arī labākai pasaulei. Mēs griežamies pie kristīgām mātēm. Mēs jūs spiedoši lūdzam, lai jūs kā mātes izprastu savu atbildību un nedzīvotu par patikšanu sev, bet par godu Dievam. Kristus neizpatika pats Sev, bet apņēmās kļūt par kalpu citiem. (18) [237]
