Iedomu mocekle. — Daudzas mājas padarītas ļoti nelaimīgas sakarā ar namamātes pastāvīgo neapmierinātību, kas ar nepatiku novēršas no saviem necilajiem mājas dzīves vienkāršajiem, ikdienišķajiem darbiem. Uz viņai atbilstošām rūpēm un pienākumiem tā skatās kā uz lielām grūtībām; un tas, ko ar priecīgu prātu pildot, varētu padarīt ne tikai patīkamu un interesantu, bet arī derīgu, viņai kļūst par mokošu vergošanu. Pret savas dzīves vergošanu tā izturas ar nepatiku un sevi iedomājas par mocekli.
Tas tiesa, ka mājas dzīves mehānisms ne vienmēr rit gludi; daudzas lietas pārbauda pacietību un prasa lielu spēku. Nevar noliegt, ka mātēm, pildot savu dzīves uzdevumu, apstākļi ir dažādi, bet par tiem tās nav atbildīgas, ja nevar tos grozīt. Nelaime sākas tad, kad apstākļiem ļauj valdīt un gāzt pamatlikumus, kad mātes pagurst un kļūst neuzticīgas savam augstajam aicinājumam, nepildot tām zināmos pienākumus.
Sieva un māte, kas labi pārvar grūtības, zem kurām citas, trūkstot pacietībai un izturīgai neatlaidībai, saļimst, pildot šos pienākumus, kļūst ne tikai stipra, bet, gūstot piedzīvojumus kārdināšanu un šķēršļu pārvarēšanā, mācās ar vārdiem un priekšzīmi palīdzēt arī citiem. Daudzi, kas labvēlīgos apstākļos ar visu priekšzīmīgi tiek galā, liekas, pilnīgi pārmainās savā raksturā, kad jāsastopas ar pretestību un pārbaudījumiem; viņi deģenerējas proporcionāli savām grūtībām. Dievs nekad nav vēlējies, lai mēs kļūtu par rotaļlietiņām apstākļu rokās. (1)
Grēcīgas neapmierinātības barošana. — Ļoti daudzi vīri un sievas, kas mājās neatrod neko pievilcīgu, kas vienmēr tiek saņemti ar rāšanos un neapmierinātu kurnēšanu, meklē sev izpriecas un uzjautrināšanos ārpus mājas, degvīna tirgotavā vai citās aizliegtās vietās. Sieva un māte, savas mājas rūpju nomākta, bieži vien piemirst mazus laipnības darbus, kas vīram un bērniem māju darītu patīkamu, kaut arī tā viņu klātbūtnē izvairītos runāt par savām personīgajām nepatikšanām un grūtībām. Kad viņa nodevusies ēdienu pagatavošanai un drēbju sakārtošanai, vīrs un dēli iet un nāk kā svešinieki.
Mājas māte var precīzi izpildīt savus ārējos pienākumus un tomēr nepārtraukti kurnēt pret verdzību, kurai tā nolemta, kā arī pārspīlēt savas atbildības un ierobežojumus, salīdzinot savu likteni ar pašas iztēloto, sievietes augstākās dzīves priekšstatu... Veltīgi ilgojoties pēc savādākas dzīves, viņa baro grēcīgu neapmierinātību un savam vīram un bērniem māju padara pavisam nepievilcīgu. (2)
Nodevušies pasaulīgam neprātam. — Kā vecākiem, tā bērniem sātans ir sagatavojis patīkamus pārsteigumus. Viņš zina, ka, ja tam ar savu krāpjošo varu izdosies iespaidot mātes, tad viņš jau daudz būs ieguvis. Pasaules ceļi ir pilni ar viltību, krāpšanu un postu, un tomēr to izskats padarīts pievilcīgs; un ja bērni nebūs rūpīgi audzināti un disciplinēti, tad tie noteikti aizies neceļos. Ja nebūs nostiprinātu pamatlikumu, tad kārdinājumiem pretoties tiem būs ļoti grūti. (3)
Nevajadzīgu nastu uzņemšana. — Daudzas mātes laiku pavada pie nevajadzīgiem niekiem. [250] Viņas visu uzmanību veltī laicīgām lietām un patīkamam noskaņojumam un neņem laiku mūžības interesēm. Cik daudzas no viņam atstāj novārtā savus bērnus, un mazie izaug skarbi, rupji un neaudzināti. (4)
Ja vecāki, īpaši mātes, pareizi izprastu tā darba svarīgumu un atbildīgumu, kuru tām uzticējis Dievs, tad viņas tik daudz neinteresētos par lietām, kas skar kaimiņus un nemaz uz tām neattiecas. Tad viņas nestaigātu no mājas uz māju un nenodarbotos ar modē nākušo tenkošanu, runājot par savu kaimiņu kļūdām, nepareizībām un negodīgumu. Viņas izjustu tik smagu rūpju nastu par saviem bērniem, ka tām neatliktu laika klausīties citu pļāpāšanā. (5)
Ja sieviete spēku un iepriecu meklētu pie Dieva un, Kungu bīstoties, censtos pildīt savus ikdienišķos pienākumus, tad tā iemantotu sava vīra cieņu un redzētu bērnus uzaugam par godājamiem vīriem un sievām, kam būtu morāls spēks vienmēr rīkoties pareizi. Bet mātes, kas neizmanto tagadējās izdevības un savus pienākumus un nastas atstāj citiem, piedzīvos, ka atbildība viņām paliek tā pati un vēl sarūgtinājumā jāpļauj tas, ko būs sējušas savā bezrūpībā un nevērībā. Šajā dzīvē nekas nenotiek, pateicoties nelaimīgam gadījumam; pļauja būs tieši tāda, kādu sēklu būsim sējuši. (6)
1. — Laika zīmes, 1877. g. 29. novembris.
2. — Laika zīmes, 1877. g. 29. novembris.
3. — Review and Herald, 1899. g. 27. jūnijs.
4. — Laika zīmes, 1899. g. 22. jūlijs.
5. — Liecības draudzei II – 466. lpp.
6. — Laika zīmes, 1911. g. 4. aprīlis.
