Sievietēm vajadzētu tikt sagatavotām kļūt pat mātēm. — Sievietēm nepieciešama liela pacietība, pirms tās ir piemērotas kļūt par mātēm. Dievs ir noteicis, ka tām jātiek sagatavotām šim uzdevumam. Caur savienību ar Kristu mātes pienākums kļūst bezgalīgi liels. Tas nemaz nav aptverams. Sievietes darbs ir svēts. Mājā nepieciešama Jēzus klātbūtne; un mātes mīlošā kalpošana māju var pārveidot Bētelē. Vīram jāsadarbojas ar sievu. Kāda mums būtu pasaule, ja visas sievietes svētotos Dieva altārim un svētotu savas atvasītes Kungam kā pirms, tā pēc to dzimšanas! (1)
Grūtniecības laika iespaida svarīgums. — Grūtniecības laika iespaida nozīmi, daudzi vecāki uzskata kā mazsvarīgu, bet Debesis uz to tā neraugās. Vēsts, kuru eņģelis nes no Dieva un kas vispilnīgākā veidā tiek sniegta divas reizes, rāda, ka tā ir visrūpīgāko pārdomu vērts.
Ar vārdiem, kas teikti ebreju mātei (Manuas sievai), Dievs runā uz visām mātēm visos laikos. Eņģelis sacīja: ”Šī sieva lai atturas no visa tā, ko es viņai esmu minējis.” Mātes ieradumi iespaido bērnu labklājību. Viņas ēstkāre un kaislības jāpakļauj pamatlikumiem. Lai viņa piepildītu Dieva nodomu, saņemot bērnu, tad viņai no kaut kā būtu jāizvairās un pret kaut ko jācīnās. (2)
Priekš jauniešu kājām pasaule ir pilna visdažādākajiem vilinājumiem. Ļoti daudzus savaldzina savtīgu un juteklisku prieku dzīve. Viņi nespēj saskatīt uz šķietamā [256] laimes ceļa paslēptās briesmas un tā bēdīgo galu. Nododoties ēstkārei un kaislībām, tiek izšķiesti viņu spēki, un miljoni ir sabojāti šai un nākošai pasaulei. Vecākiem jāatceras, ka viņu bērniem būs jācīnās pret šīm kārdināšanām. Lai tie sekmīgi spētu pretoties ļaunumam, sagatavošanas darbam jāiesākas pat pirms bērna piedzimšanas. (3)
Ja pirms dzemdībām viņa ir savu tieksmju apmierinātāja, savtīga, nepacietīga un prasoša, tad šie rakstura vilcieni atspoguļosies arī bērna dabā. Tā daudzi bērni līdz ar tiesībām piedzimt ir saņēmuši nepārvaramas tieksmes uz ļaunu.
Bet ja māte nesvārstīgi turas pie pareizajiem pamatlikumiem, ja viņa ir atturīga, pašaizliedzīga, laipna, iejūtīga un nesavtīga, tad šīs skaistās rakstura iezīmes viņa nodos arī saviem bērniem. (4)
Grūtniecības laika rūpju nozīme. — Tā ir vispār pielaista kļūda, ka sievietes savu dzīvi grūtniecības laikā nemaz neaizmaina. Šajā svārstīgajā periodā ir jāatvieglo mātes darba nastas. Viņas organismā norisinās lielas pārmaiņas. Tās prasa vairāk asiņu un tāpēc arī vairāk visbarojošāko uzturvielu, ko varētu pārvērst asinīs. Ja bagātīgi netiek sniegts barojošs uzturs, tad māte nespēs saglabāt savus fiziskos spēkus, un viņas atvasītei tiks atņemta dzīvības enerģija. (Sīkāk par šo jautājumu skat. „Padomi par diētu un barību” nodaļā „Diēta grūtniecības laikā”) Uzmanība jāpievērš arī drēbēm. Jārūpējas, lai organismu pasargātu no vēsuma sajūtas. Bez vajadzības nevajadzētu virspusē izsaukt dzīvības spēkus, lai tie aizstātu trūkstošo apģērbu. Ja mātei [257] pārpilnībā netiks dots barojošs un veselīgs uzturs, tad viņai asinis nebūs pietiekoši labas un tās nebūs vajadzīgajā daudzumā. Viņas asins riņķošana būs vāja, un arī bērniem trūks šo pašu lietu. Atvasītei būs novājinātas spējas uzņemt sevī uzturvielas, kuras varētu pārvērst labās asinīs visa organisma barošanai. Mātes un bērna labklājība lielā mērā ir atkarīga no laba, silta apģērba un barojoša uztura. (5)
Liela uzmanība jāpievērš māti apņemošai videi, lai tā būtu patīkama un priecīga. Uz vīru un tēvu gulstas sevišķa atbildība darīt visu iespējamo, lai atvieglotu sievas un mātes nastas. Viņam, cik vien tas iespējams, vajadzētu nest sievas stāvokļa grūtības. Viņam vajadzētu būt pakalpīgam, uzmanīgam, laipnam un maigam, sevišķi iejūtīgam pret visām viņas vajadzībām. Dažām sievietēm bērnu nēsāšanas laikā netiek piegriezta pat puse no tās uzmanības, kas tiek veltīta dzīvniekiem kūtī. (6)
Ēstkāre pati par sevi nav drošs vadonis. — Uzskata, ka sievietei viņas īpašā stāvokļa dēļ būtu atļauts neierobežot savu ēstkāri, ir kļūda, kas pamatojas uz ieradumu, bet ne uz veselu saprātu. Sievietes apetīte šajā periodā var būt mainīga, untumaina un grūti apmierināma; un vispārpieņemtais ieradums ļauj viņai ēst visu, ko vien tā vēlas, neprasot padomu saprātam, vai šis uzturs būs barojošs viņas organismam un vai veicinās bērna attīstību. Uzturam jābūt barojošam, bet ne kairinošam... Ja vispār ir nepieciešams vienkāršs uzturs un sevišķas rūpes par ēdiena labumu, tad tieši šajā svarīgajā laika posmā,
Sievietes, kas turas pie pamatlikumiem un kas saņēmušas pilnvērtīgas pamācības, šajā periodā turēsies pie vienkāršības diētā vairāk kā jebkurā citā laikā. Viņas ņems vērā, ka no tām ir atkarīga vēl cita dzīvība, un būs uzmanīgas visos savos ieradumos, it sevišķi dietā. Viņas nelietos [258] nevērtīgu un kairinošu ēdienu tikai tāpēc vien, ka gribas. Ir pārāk daudz padomdevēju, kas centīsies pārliecināt par to, par ko saprāts saka, ka to nevajag darīt. Tāpēc ka vecāki ir izdabājuši savai ēstkārei, dzimst slimi bērni...
Ja kuņģī uzņem tik daudz barības, ka gremošanas orgāni ir spiesti pārstrādāties, lai tiktu ar to galā un atbrīvotu organismu no uzbudinošām vielām, tad māte nodara netaisnību pati sev un liek pamatu slimībai arī savā atvasītē. Ja viņa izvēlēsies ēst, kas patīk un kas vien ienāk prātā, nemaz nerēķinoties ar sekām, tad cietīs sodu, un ne jau viena pati. Viņas neapdomības dēļ būs jācieš arī tās nevainīgajam bērnam. (7)
Nepieciešama pašsavaldīšanās un atturība. — Nekādā gadījumā nevajadzētu izturēties nevērīgi pret mātes fiziskajām vajadzībām. No viņas ir atkarīgas divas dzīvības, un pret viņas prasībām vajadzētu izturēties iejūtīgi, tās augstsirdīgi apmierinot. Bet šajā laikā, vairāk kā citos apstākļos, diētā un visur citur viņai vajadzētu izvairīties no lietām, kas varētu mazināt fiziskos un garīgos spēkus. Ar pašu Dieva pavēli viņai ir uzlikts vissvarīgākais pienākums valdīt pār sevi. (8)
Mātes stingras atturības ieradumi pirms dzemdībām nostiprina pareiza rakstura pamatus nākošajā cilvēkā... uz šo mācību nevajadzētu raudzīties vienaldzīgi. (9)
Jātiecas pēc priecīga, apmierināta noskaņojuma. — Katrai sievietei, kas drīz kļūs māte, lai arī kāda būtu viņas apkārtne, pastāvīgi jātiecas pēc priecīga, apmierināta noskaņojuma, zinot, ka par visām savām pūlēm šajā virzienā tā saņems desmitkārtīgu atmaksu savas atvasītes [259] fiziskajā veidojumā, kā arī morālajā raksturā. Un tas vēl nav viss. Pieradinoties domāt par priecīgām lietām, viņa pati caur to var justies laimīga un savu līksmo garu var atstarot uz ģimeni un uz tiem ar kuriem satiekas. Tad ļoti lielā mērā uzlabosies arī viņas fiziskā veselība. Dzīvības avoti saņems jaunus spēkus, un asinis vairs neplūdīs kūtri, kā tas būtu, ja viņa padotos drūmām domām un izmisumam. Dzīves priecīgais gars stiprinās arī viņas garīgo un morālo veselību. Gribas spēks var pretoties prāta ietekmei un kļūt par varenu nervu nomierinātāju. Bērniem, kam atņemti šie dzīvības spēki, kurus vajadzētu mantot no vecākiem, ir jāveltī vislielākā uzmanība. Cieši turoties pie viņu būtnes likumiem, var panākt daudz labāka stāvokļa nopamatošanos. (10)
Saglabājiet mierīgu un paļāvīgu noskaņojumu. — Sievietei, kas drīz var kļūt māte, savu dvēseli vajadzētu pasargāt Dieva mīlestībā. Viņas prātam jābūt mierīgam; īstenojot dzīvē Kristus vārdus, tai jādus Jēzus mīlestībā. Viņai jāatceras, ka māte ir Dieva līdzstrādniece. (11)
1. — Manuskripts 43. lpp., 1900. g.
2. — Lielā Ārsta pēdās – 372. lpp.
3. — Lielā Ārsta pēdās – 371. lpp.
4. — Lielā Ārsta pēdās – 372. 373. lpp.
5. — Liecības draudzei II – 381. 382. lpp.
6. — Liecības draudzei 383. lpp.
7. — Liecības draudzei – 382. 383. lpp.
8. — Lielā Ārsta pēdās – 373. lpp.
9. — Laba veselība, 1880. g. februāris.
10. — Svinīgs uzsaukums – 123. 124. lpp.
11. — Laika zīmes, 1896. g. 9. aprīlis.
[260]
