Pareizi audzināta bērna iespējas. — Šajā cilvēka bērnā Dievs redz visas iespējas. Viņš zina, ka pareizi audzināts, tas pasaulē kļūs par spēku uz labu. Kungs norūpējies vēro, vai vecāki rīkosies saskaņā ar Viņa plānu, vai arī ar nepareizu laipnību izpostīs Viņa nodomu, izlutinot bērnu tagadējai un mūžīgai iznīcībai. Šīs bezpalīdzīgās un šķietami maznozīmīgās būtnes pārvēršana par svētību pasaulei un par godu Dievam ir liels un varens darbs. Vecākiem nekad nevajadzētu atļauties nostāties starp viņiem un pienākumu, kuru tie ir parādā saviem bērniem.
Darbs, kas jādara Dievam un savai zemei. — Tie, kas tur Dieva baušļus, uz saviem bērniem raugās ar neskaidrām cerībām un baiļu jūtām, domādami par lomu, kāda tiem piekritīs tieši viņu priekšā stāvošajā lielajā cīņā. Māte norūpējusies jautā: „Kādu nostāju tie ieņems? Ko es varu darīt, lai sagatavotu viņus pareizi izpildīt savu lomu un tie iegūtu mūžīgo godību?” Uz jums, mātes, gulstas liela atbildība. Kaut arī jūs neesat tautas padomes locekles, ... jūs varat darīt lielu darbu Dievam un savai zemei. Jūs varat uzaudzināt savus bērnus. Jūs varat tiem palīdzēt izveidot raksturus, kas netieksies un neļausies iespaidoties darīt ļaunu, bet kas tieksies un iespaidos arī citus darīt labu. Ar savām sirsnīgajām ticības lūgšanām jūs varat iekustināt roku, Kas kustina pasauli. (2)
Bērnība un jaunība ir tieši tas laiks, kad jāsniedz pamācības. Bērnus vajadzētu uzaudzināt lietderīgai dzīvei. Viņus vajadzētu mācīt darīt mājas nepieciešamos darbus; un vecākiem šie pienākumi ar laipniem pamācības un atzinības vārdiem jāpadara, cik vien iespējams, patīkami. (3)
Daudzi atstāj novārtā sagatavošanās darbu mājās. — Neskatoties uz izglītības pasniegšanas metodēs gūtajiem panākumiem, ar kuriem daudzi lielās, bērnu audzināšana mūsu dienās ir nožēlojami nepilnīga. Novārtā ir atstāts tieši mājas audzināšanas darbs. Vecāki it īpaši mātes, neizprot savus atbildīgos pienākumus. Viņiem nav ne pacietības pamācīt, ne gudrības uzraudzīt šos mazos, kas uzticēti viņu apgādībai. (4)
Tas ir pārāk patiesi, ka mātes nepilda savus pienākumus, kā uzticīgām mātēm to vajadzētu darīt. Dievs no mums neprasa neko tādu, ko mēs Viņa spēkā nevarētu padarīt, neko, kas nenāktu par labu mums pašiem un mūsu bērniem. (5)
Mātēm jāmeklē dievišķa palīdzība. — Ja tikai mātes izprastu savu svarīgo misiju, tad viņas daudz lūgtu vienatnē, pienesot savus bērnus Jēzum, izlūdzoties Viņa svētību pār tiem un gudrību sev, lai pareizi izpildītu savus svētos pienākumus. Lai māte izmanto ikkatru izdevību veidot savu bērnu tieksmes un ieradumus. Lai viņa rūpīgi uzmana rakstura attīstību, apspiežot pārāk asi izteiktās rakstura iezīmes un atbalstot tušētās, apslēptās īpašības. Lai viņa pati savu dzīvi mazajam pulciņam padara par skaidru un cēlu priekšzīmi. Savs darbs mātei jādara drosmīgi un enerģiski, visās savās pūlēs pastāvīgi balstoties uz dievišķo palīdzību. [266] Viņai nekad nevajadzētu palikt mierā, kamēr savos bērnos neredz pakāpenisku rakstura izaugsmi, kamēr dzīvē tie nav sev sprauduši augstāku mērķi par savu prieku meklēšanu. (6)
Nav iespējams pareizi novērtēt lūdzošas mātes iespaida spēku. Visos savos ceļos viņa atzīst Dievu. Viņa nes savus bērnus pie žēlastības troņa un stāda tos Jēzum priekšā, izlūdzot pār tiem Viņa svētības. Šo lūgšanu iespaids bērniem ir kā „dzīvības avots”. Šīs ticībā pienestās lūgšanas ir kristīgas mātes stiprums un atbalsts. Atstāt novārtā pienākumu lūgt kopā ar mūsu bērniem nozīmē pazaudēt vislielākās svētības, kas noliktas mūsu sniedzamības robežās, vienu no vislielākajām palīdzībām mūsu dzīves darba sarežģījumu, rūpju un grūtību vidū. (7)
Mātes lūgšanu spēku nevar novērtēt par augstu. Viņa, kas kopā ar savu dēlu vai meitu nometas ceļos mainīgajos bērnības un briesmām pilnajos jaunības gados, ne agrāk kā tikai lielajā tiesas dienā uzzinās šo lūgšanu iespaidu uz bērnu dzīvi. Ja viņa ticībā ir savienota ar Dieva Dēlu, tad mātes maigā roka var izraut savu dēlu no kārdināšanu varas un var atturēt savu meitu no grēcīgiem ceļiem. Kad kaislības cīnās pēc virskundzības, mātes mīlestības spēks, viņas sirsnīgais, apņēmīgais un savaldošais iespaids var novērst dvēseli uz pareizo pusi. (8)
Kad traucē viesi. — Jums vajadzētu ņemt laiku, kad sarunāties un lūgt kopā ar saviem mazajiem, un nekam nevajadzētu atļaut traucēt šos kopīgos brīžus ar dievu un bērniem. Apmeklētājiem jūs varat teikt: „Dievs man ir devis darbu, kas jāpadara, un man nemaz nav laika pļāpāšanai.” Jums vajadzētu saprast, ka jādara darbs [267] šim laikam un mūžībai. Savu pirmo pienākumu jūs esat parādā saviem bērniem. (9)
Jūsu bērniem pieder pirmā vieta, tie stādāmi pirms viesiem un visiem citiem apsvērumiem... Darbs, kas jādara pie bērna viņa pirmajos dzīves gados, nepieļauj nekādu novēršanos. Viņa dzīvē nav tāda laika, kad drīkstētu aizmirst likumu. (10)
Nesūtiet savus bērnus ārā, lai varētu uzņemt viesus, bet māciet tos būt mierīgiem jūsu viesu klātbūtnē un izturēties ar cieņu pret tiem. (11)
Mātēm jābūt labvēlības un augstsirdības paraugam. — Mātes izmantojiet savus dārdos mirkļus. Atcerieties, ka jūsu bērni augot var nonākt vidē, kur jums vairs nebūs iespējams tos audzināt un pamācīt. Jūs varat viņiem būt tiešs paraugs visam, kas labs, šķīsts un cēls. Savienojiet viņu intereses ar savām interesēm. (12)
Ja jums ir trūkumi citur, tad esiet pilnīgas, esiet spējīgas šeit. Ja jūsu bērni pēc audzināšanas mājās izies dzīvē skaidri un tikumīgi, ja tie izpildīs kaut vismazāko un zemāko vietu Dieva lielajā plānā par labu pasaulei, tad jūsu dzīvi nekad nevarēs saukt par neizdevušos un tā nekad nebūs jānožēlo. (13)
Mazie bērni ir mātes spogulis, kurā viņa var redzēt atspoguļojamies savus ieradumus un savu izturēšanos, Cik pārdomātai tad šo mazo mācekļu priekšā vajadzētu būt viņas valodai un uzvedībai! Kādas vien rakstura īpašības viņa vēlas redzēt izkoptas bērnos, tādas viņai pašai jāizkopj sevī. (14)
Spraudiet mērķi augstāk par pasaules standartu. — Mātei nevajadzētu vadīties no pasaules uzskatiem, ne arī censties aizsniegt tās standartu. Viņai pašai jāizšķir, kas ir dzīves lielākais uzdevums un mērķis, un tad visas savas pūles jāatdod tā aizsniegšanai. Laika trūkuma dēļ viņa var atstāt [268] novārtā daudz ko, kas saistās ar tās namu, un rezultātā neciest nekādus lielākus zaudējumus. Bet viņa nevar palikt nesodīta, ja nevērīgi izturēsies pret savu bērnu pareizu audzināšanu un disciplinēšanu. Viņu kroplie raksturi visiem atklās tās neuzticību. Ļaunumi, kuriem viņa atļaus palikt neizlabotiem, kā slikta uzvedība un rupjība, necieņa un nepaklausība, kūtruma un nevērības ieradumi ar negodu atstarosies atpakaļ uz viņu pašu un sarūgtinās tālāko dzīvi. Mātes, jūsu bērnu liktenis lielā mērā atrodas jūsu pašu rokās. Ja jūs neizpildīsiet savu pienākumu, jūs tos varat ielikt sātana rindās un padarīt par viņa darba rīkiem citu dvēseļu pazudināšanai. Vai arī jūsu stingrā audzināšana un dievbijīgā priekšzīme var tos pievest Kristum, un viņi savukārt iespaidos citus; tā caur jūsu kalpošanu var tikt izglābtas daudzas dvēseles. (15)
Attīstiet labo, apspiediet ļauno. — Vecākiem jāsadarbojas ar Dievu, audzinot savus bērnus Viņa mīlestībā un bijībā. Tie nevar Kungam vairāk nepatikt kā, ja pareizi neizpilda savu pienākumu. Viņiem rūpīgi jāuzmana savu mazo vārdi un rīcība, citādi tos ietekmēs ienaidnieks. Viņš ārkārtīgi vēlas to darīt, lai tikai strādātu pretī Dieva nodomam. Vecākiem laipni, maigi un dziļi ieinteresēti jādarbojas savu bērnu labā, attīstot visu labo un apspiežot visu slikto, kas parādās viņu bērnu raksturos. (16)
Prieks par apmierinoši padarīto darbu. — Bērni ir Kunga mantojums, un par savu rīcību ar šo īpašumu mums būs jāatbild Viņam. Savu bērnu audzināšana un sagatavošana par kristiešiem ir augstākais pakalpojums, ko vecāki var pienest Dievam. Tas ir darbs, kas prasa pacietīgas pūles — visā dzīves laikā čaklu un neatlaidīgu piespiešanos. Izturoties nevērīgi [269] pret šo uzticēto darbu, mēs sevi atklājam par neuzticīgiem namturiem...
Lai vecāki strādā savas ģimenes labā mīlestībā un ticībā, līdz priecīgi var nākt pie Dieva un teikt: „Redzi, es un tie bērni, ko Kungs man devis.” (17)
1. — Laika zīmes, 1901. g. 25. septembris.
2. — Review and Herald, 1889. g. 23. aprīlis.
3. — Manuskripts 12., 1898. g.
4. — Laika zīmes, 1886. g. 11. marts.
5. — Laika zīmes, 1882. g. 9. februāris.
6. — Laika zīmes, 1882. g. 25. maijs.
7. — Laba veselība, 1880. g. jūlijs.
8. — Laika zīmes, 1891. g. 16. marts.
9. — Laika zīmes, 1889. g. 22. jūlijs.
10. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 129. lpp.
11. — Laika zīmes, 1889. g. 23. augusts.
12. — Review and Herald, 1891. g. 15. septembris.
13. — Liecības draudzei V – 44. lpp.
14. — Laika zīmes, 1886. g. 9. septembris.
15. — Laika zīmes, 1882. g. 9. februāris.
16. — Manuskripts 49. lpp., 1901. g.
17. — Daba un dzīve līdzībās – 195. 196. lpp.
[270]
