Padoms kādai audžumātei. — Tavas laulības ar cilvēku, kas jau ir bērnu tēvs, tev būs par svētību... Tev draudēja briesmas visa centrā nolikt sevi. Tev ir labas rakstura īpašības, kas jāmodina un jāvingrina... Savās jaunajās attiecībās tu gūsi piedzīvojumus, kas tev mācīs, kā izturēties pret cilvēcīgām sirdīm. Rūpējoties par bērniem attīstīsies pieķeršanās, mīlestība un maigums. Atbildība, kas uz tevi gulsies ģimenē, var kļūt par lielu svētību. Šie bērni tev būs laba un skaista mācību grāmata. Viņi sniegs daudz svētību, ja tikai pareizi šo grāmatu lasīsi. Pārdomas, ko izraisīs rūpes par viņiem, liks tev vingrināties iejūtībā, mīlestībā un līdzjūtībā. Kaut arī šie bērni nav daļa no tavas miesas un asinīm, tomēr caur laulībām ar viņu tēvu tie ir kļuvuši tavi, lai tu tos mīlētu, koptu, pamācītu un tiem kalpotu. Saskare ar viņiem liks tev izvest dzīvē domas un plānus, kas tev tiešām nāks par labu... Piedzīvojumi, kurus tu gūsi savā mājā, atbrīvos tevi no egocentriskām domām, kas draudēja sabojāt tavu darbu, un izmainīs tavus stingri noteiktos plānus, kuriem jākļūst iejūtīgākiem un pakļāvīgākiem...
Tev jāattīsta dziļāka iejūtība un plašāka līdzjūtība, lai tu varētu tuvoties ļaudīm, kam vajadzīgi laipni, līdzjūtīgi un mīļi vārdi. Tavi bērni atmodinās šīs rakstura īpašības un palīdzēs tev attīstīt aptverošāku prātu un spriedumu. Pateicoties mīļai sadraudzībai ar tiem, tu mācīsies būt maigāka un līdzjūtīgāka, kalpojot cietošajai cilvēcei. (1)
Pārmetums audžumātei, kurai trūka mīlestības. — Tu mīlēji savu vīru un apprecējies ar viņu. Tu zināji, ka precoties apņemies būt māte viņa bērniem, bet šai ziņā es tevī redzēju nepilnības. Tev ir nožēlojami trūkumi. Tu nemīli sava vīra bērnus, un, ja tevī un tavā bērnu audzināšanas veidā nenotiks pilnīga pārmaiņa, pamatīgs reformas darbs, tad šie vērtīgie dārgakmeņi aizies bojā. Mīlestības un sirsnības parādīšana nav tava audzināšanas darba daļa.
Šo mazo bērnu dzīvi tu padari ļoti rūgtu, sevišķi meitai. Kur ir sirsnība, mīlošas rūpes un mierīga pacietība? Tavā nesvētotajā sirdī ir vairāk naida kā mīlestības. No tavām lūpām vairāk atskan pārmetumi nekā uzslava un iedrošinājuma vārdi. Tavs izturēšanās veids, tavs skarbums, tava nelīdzjūtīgā daba šai jūtīgajai meitenei ir kā postoša krusa trauslam stādam; tas noliecas zem katra brāziena, līdz pilnīgi iznīcinātas ir dzīvotspējas un tas guļ satriekts un salauzts.
Tava pārvaldes metode bērnos iznīcina mīlestību, cerību un prieku. Meitenes sejā skaidri iezīmējas skumjas, tomēr tevī tas nemodina līdzjūtību un maigumu, bet tikai neiecietību un izteiktu nepatiku. Ja vien tu vēlētos, tu šo izteiksmi varētu pārvērst dzīvespriekā un līksmībā...
Bērni lasa mātes sejas izteiksmi, viņi redz vai tā pauž mīlestību vai nepatiku. Tu neaptver šo darbu, ko pati dari. Vai šī mazā, skumjā seja, smagās nopūtas, kas izlaužas no nospiestas sirds, neatmodinās līdzjūtību? (2)
Nepienācīgas bardzības rezultāti. — Pirms kāda laika man rādīja stāvokli. Viņas kļūdas un nepareizības tai tika uzticīgi atklātas; [272] tomēr pēdējā man dotajā skatā es redzēju, ka viņa turpina izturēties nepareizi, ka viņa ir bijusi auksta un nelīdzjūtīga pret sava vīra bērniem. Rājienus un pārmetumus viņa izsaka ne tikai nopietnu pārkāpumu gadījumos, bet arī mazās lietās, kurām vajadzēja neievērojot paiet garām. Pastāvīga kļūdu meklēšana ir netaisna, un sirdīs, kur tā pastāv, nevar mājot Kristus Gars. Viņai ir tieksme paiet garām labajam bērnos, neizsakot nevienu atzinības vārdu, bet, redzot nepareizības, viņa vienmēr ir gatava tos apbērt ar pārmetumiem. Bērnus tas arvien padara mazdūšīgus un liek tiem kļūt nevērīgiem. Bērnu sirdīs tiek pamodināts ļaunums, un virspusē paceļas sliktais un netīrais. Bērnos, kas parasti tiek nopelti, pamodīsies „kas man par daļu” gars un bieži izlauzīsies ļaunas kaislības, par kuru sekām tie nedomā...
Māsai J vajadzētu kopt mīlestību un līdzjūtību. Viņai pret bērniem, kas palikuši bez mātes un atrodas tās aizgādībā, vajadzētu parādīt maigas jūtas. Tās būtu svētība šiem Dieva mīlestības bērniem un atstarotos sirsnībā un mīlestībā atpakaļ uz viņu pašu. (3)
Kad vajadzīgas divkāršas pūles. — Bērni, kas zaudējuši cilvēku, kam krūtīs kvēloja mātes mīlestība, ir piedzīvojuši zaudējumu, ko nekad nav iespējams atvietot. Bet ja kāda šādam bēdu nomāktam pulciņam iedrošinās stāties mātes vietā, tad uz tās pleciem gulstas divkārša rūpju nasta, ja vien iespējams, lai tā būtu vēl mīļāka, vēl pacietīgāka rājienos un draudos, kā būtu bijusi īstā māte, un tādā veidā atvietotu zaudējumu, kas piemeklējis šo mazo pulciņu. (4)
1. — Vēstule 329. lpp., 1904. g.
2. — Liecības draudzei II – 56. – 58. lpp.
3. — Liecības draudzei III – 531. 532. lpp.
4. — Liecības draudzei II – 58. lpp.
[273]
