Jēzus svētīja bērnus. — Kristus dienās mātes savus bērnus veda pie Viņa, lai Kungs svētījot uzliktu Savas rokas. Ar to tās parādīja ticību Jēzum un lielās rūpes, kas nospieda sirdi, par šo viņu aizgādībai uzticēto bērnu tagadējo un nākošo labklājību. Bet mācekļi nevarēja saprast, ka tikai bērnu ievērošanas dēļ būtu jātraucē Meistars, un, kad viņi tās sūtīja prom, Jēzus norāja Savus mācekļus un pavēlēja pūlim atbrīvot ceļu šīm uzticīgām mātēm ar viņu mazajiem bērniem. Viņš sacīja: „Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.”
Mātēm ejot pa putekļaino ceļu un tuvojoties Pestītājam, Viņš redzēja slēptas asaras un drebošas lūpas, kas raidīja klusas lūgšanas savu bērnu labā. Viņš dzirdēja mācekļu pārmetošos vārdus un tūlīt deva citu pavēli. Viņa plašā un mīlošā sirds bija atvērta bērnu uzņemšanai. Viņš tos vienu pēc otra ņēma Savās rokās un svētīja, līdz viens mazs bērniņš, pieglaudies Kunga krūtīm, aizmiga, Jēzus iedrošināja mātes viņu darbā, un cik atvieglotas tās jutās! Ar kādu prieku viņas pieminēja Jēzus labvēlību un žēlastību, kad tās domāja par šo neaizmirstamo notikumu! Viņa laipnie vārdi atņēma sirds smagās nastas un iedvesa tām jaunu [274] cerību un drosmi. Bija pazudis viss viņu nogurums.
Tā ir iedrošinoša mācība mātēm visos laikos. Kad tās darījušas vislabāko, ko spēj darīt savu bērnu labā, tad viņas tos var nest pie Jēzus. Pat zīdainīši mātes rokās viņa acīs ir dārgi. Kad mātes sirds ilgojas pēc palīdzības, kuru, kā viņa apzinās, tā pati nevar sniegt, pēc žēlastības, kuru viņa nevar dāvāt, un, kad viņa sevi un savus bērnus nodos Kristus žēlojošās rokās, tad Viņš tos pieņems un svētīs; Viņš mātei un bērniem dāvās mieru, cerību un iepriecu. Tā ir dārga priekštiesība, ko Jēzus piešķīris visām mātēm. (1)
Jēzus vēl arvien mātes aicina pie Sevis. — Kristus, Debesu Majestāte, sacīja: „Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Jēzus nesūta bērnus pie mācītājiem; Viņš nesūta tos pie farizejiem; jo Viņš zina, ka šie cilvēki mācīs bērnus novērsties no to vislabākā Drauga. Mātes, kas veda bērnus pie Jēzus, darīja labi... Lai arī tagad mātes savus bērnus ved pie Kristus. Lai evaņģēlija sludinātāji ņem mazos savās rokās un svētī tos Jēzus vārdā. Sakiet šiem mazajiem vismaigākos mīlestības vārdus; jo ganāmpulka jērus arī Jēzus ņēma Savās rokās un svētīja. (2)
Lai mātes ar savām grūtībām nāk pie Jēzus. Viņas atradīs pietiekoši žēlastības, kas tām palīdzēs audzināt savus bērnus. Vārti ir atvērti katrai mātei, kas grib nolikt savas nastas pie Pestītāja kājām... Viņš... vēl arvien aicina mātes atvest savus bērnus, lai tos svētītu. Pat zīdainītis mātes rokās var palikt visvarenā ēnā, pateicoties lūdzošas mātes ticībai. Jānis Kristītājs no dzimšanas [275] bija piepildīts ar Svēto Garu. Ja dzīvosim savienībā ar Dievu, arī mēs varam sagaidīt, ka dievišķais Gars veidos mūsu mazos bērnus, pat no viņu pirmajiem mirkļiem. (3)
Jauniešu sirdis ir jūtīgas un uzņēmīgas. — Viņš (Kristus) nostājās līdzās zemajiem, trūcīgajiem un apbēdinātajiem, it kā viens no viņiem. Savās rokās Viņš ņēma mazos bērnus un izprotoši nāca pretī jauniešiem. Kristus plašā, mīlošā sirds saprata viņu bēdas un vajadzības un priecājās par viņu laimi. Ļaužu pārpilnās pilsētas burzmas un nemiera nomocīts un viltīgo un liekulīgo cilvēku nogurdināts, Viņš nevainīgo bērnu vidū atrada atpūtu un mieru. Viņa tuvums tos nekad neatbaidīja. Debesu Majestāte labprāt atbildēja un viņu jautājumiem un vienkāršoja savas svarīgās mācības, lai tās saprastu arī bērni. Viņu jaunajos, uzņēmīgajos prātos Viņš sēja patiesības sēklu, kurai bija jāuzdīgst un vēlākos gados jānes bagāta raža. (4)
Viņš zināja, ka šie bērni uzklausīs Viņa padomus un pieņems Viņu par savu Pestītāju, turpretī pasaulīgi gudrie un cietsirdīgie ļaudis nebūs tik labprātīgi sekot Kungam un ieņemt vietu Dieva valstībā. Nākot pie Kristus un pieņemot Viņa padomu un svētības, šo mazo bērnu padevīgajos prātos tik dziļi iespiedās Kristus tēls un Viņa laipnie vārdi, ka nekas un nekad tos vairs nespēja izdzēst. No šīs Kristus rīcības mums vajadzētu paturēt prātā atziņu, ka jauniešu sirdis ir visuzņēmīgākās pret (Kristus mācību) kristietības mācību, ka tās viegli ietekmējamas dievbijībai un tikumībai un ir stipras paturēt saņemtos iespaidus. (5)
„Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Šiem vārdiem vajadzētu būt tuviem un mīļiem ne tikai katrai mātei, bet arī katram tēvam. Šie vārdi vecākus iedrošina spiesties ar saviem [276] bērniem pie Kunga, lai Viņš tos ievērotu, un lūgt Kristus vārdā, lai Tēvs Savas svētības dāvātu visai ģimenei.
Īpaša uzmanība jāveltī ne tikai vismīļākajiem, bet arī nemierīgajiem un iedomīgajiem bērniem, kam nepieciešama rūpīga audzināšana un iejūtīga vadība. (6)
1. — Laba veselība, 1880. g. janvāris.
2. — Review and Herald, 1896. g. 24. marts.
3. — Visu laikmetu ilgas – 512. lpp.
4. — Liecības draudzei – IV – 141. lpp.
5. — Liecības draudzei – IV – 142. lpp.
6. — Laika zīmes, 1896. g. 13. augusts.
[277]
