Adventistu māja

Elena Vaita

Lapa kopā 103 PrevNext

53. Vienota fronte

Jāsadala pārvaldes atbildība. — Tēvam un mātei vienprātīgi un ar lūgšanām jāuzņemas nopietnā atbildība pareizi vadīt savus bērnus. (1)

Vecākiem vienprātīgi jādarbojas kopā. Nedrīkst būt nekāda šķelšanās. Tomēr daudzi tēvi un mātes strādā viens otram pretī, un šāda nepareiza audzināšana samaitā bērnus...Reizēm gadās, ka viens no vecākiem ir pārāk iecietīgs un otrs bargs. Šāda nesaskaņa strādā pretī labiem panākumiem viņu bērnu raksturu veidošanā. Dzīvi nedrīkst reformēt ar skarbu varu, bet tajā pat laikā nedrīkst parādīt arī kaut kādu vāju iecietību. Mātei nav jācenšas slēpt no tēva bērnu kļūdas, kā arī viņa nedrīkst pasludināt bērnus darīt to, ko tēvs viņiem aizliedzis. Savu bērnu sirdīs mātei nevajadzētu iesēt nevienu šaubu sēklu attiecībā uz tēva pārvaldības saprātīgumu. Ar savu rīcību viņai nevajadzētu mazināt tēva darba iespaidu. (2)

Ja starp tēvu un māti nav saskaņas, ja viens strādā, cenšoties iznīcināt otra iespaidu, tad viņu ģimene nonāks demoralizētā stāvoklī, un ne tēvs, ne māte nemantos cieņu un uzticību, kas ļoti vajadzīgas pareizai ģimenes pārvaldībai... Bērni ātri uztver visu, kas saistās ar ģimenē valdošajiem likumiem un noteikumiem, sevišķi, ja tie ierobežo viņu rīcības brīvību. (3) [313]

Savu bērnu stingrā audzināšanā tēvam un mātei jābūt vienprātīgiem; katram jānes sava atbildības daļa, atzīstot, ka Dievs viņiem uzlicis pienākumu audzināt savus bērnus tā, lai, cik vien tas iespējams, nodrošinātu tiem labu fizisko veselību un pareizi izveidotu raksturu. (4)

Kā bērni var tikt pamācīti uz viltu. — Dažas mīlošas mātes pacieš bērnu netaisnību, kuru viņos nevajadzētu ciest ne mirkli. Dažreiz bērna netaisnā rīcība tiek slēpta no tēva. Mātes bērniem dāvina apģērba gabalus, kā arī apmierina dažas citas iegribas, paskaidrojot, ka tēvam par to nekas nav jāzina, jo viņš par šīm lietām izteiks pārmetumus.

Tādā veidā bērniem iespaidīgi māca viltu. Kad tēvs atklāj šīs nepareizības, tiek atrasta aizbildināšanās un pateikta tikai puse patiesības. Māte nav atklāta. Viņa neņem vērā, kā to vajadzētu darīt, ka tēvs līdzīgi viņai rūpējas par bērniem un ka viņu nedrīkst turēt neziņā par nepareizībām un ļaunām iegribām, kas bērnos jālabo, kamēr tie vēl jauni. Daudz kas tiek noslēpts. Bērni redz, ka vecāki nav vienprātīgi, un tam ir sava ietekme. Viņi, jau mazi būdami, iesāk krāpt, slēpt un kā tēvam, tā mātei atstāstīt notikušo savādākā gaismā, nekā tas patiesībā bijis. Pārspīlēšana kļūst par ieradumu, un rupji meli tiek atstāstīti, neizjūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus.

Šīs nepareizības sākās tad, kad māte dažas lietas noslēpa no tēva, kas tāpat ir ieinteresēts bērnu rakstura veidošanā kā viņa. Par visu vajadzētu brīvi apspriesties ar tēvu. Viņam vajadzētu atklāt visu. Bet pretēja rīcība, slēpjot bērnu nepareizības, viņos izraisa tieksmi [314] mānīties un būt nepatiesiem un negodīgiem. (5)

Kristīgiem vecākiem vienmēr jāturas pie stingra pamatlikuma, ka bērnu audzināšanā tiem jābūt vienprātīgiem. Daži vecāki šeit kļūdas — viņi nav vienoti. Dažreiz kļūda ir tēva pusē, tomēr biežāk maldās māte. Mīloša māte izlutina savus bērnus. Darbs bieži tēvu aizsauc no mājas un no bērnu sabiedrības. Tad virsroku ņem mātes iespaids. Viņas priekšzīmei bērnu raksturu veidošanā ir liels spēks. (6)

Bērnus mulsina nesaskaņas vecāku starpā. — Ģimenes uzņēmumā jāvalda pareizai organizācijai. Tēvam un mātei kopīgi jāpārdomā savi atbildīgie uzdevumi, un, kad tie ir skaidri izprasti, katram jāveic savs darbs. Nedrīkst būt nekādu nesaskaņu. Tēvam un mātei bērnu klātbūtnē nekad nevajadzētu kritizēt vienam otra plānus un spriedumus.

Ja mātei nav piedzīvojumu Dieva atzīšanā, tad viņai vajadzētu meklēt sakarību starp cēloņiem un sekām, sargoties no tādiem audzināšanas paņēmieniem, kas vēl vairāk apgrūtinātu tēva darbu bērnu izglābšanas labā. Visu vajadzētu pakārtot dzīves vissvarīgākajam jautājumam: vai es eju Kunga norādīto ceļu? (7)

Ja vecāku starpā nav vienprātības, tad lai viņi neiet pie saviem bērniem, līdz ir panākta saprašanās. (8)

Pārāk bieži vecāki ģimenes pārvaldīšanas jautājumos nav vienprātīgi. Tēvs, kas reti ir kopā ar bērniem un nepazīst viņu īpatnības un temperamentu, ir skarbs un bargs. Viņš nesavaldās un bērnus pārmāca dusmās. Bērni to redz, un [315] pakļāvības vietā viņi par sodu sadusmojas. Māte reizēm pacieš tādus pārkāpumus, kurus citā brīdī gatava bargi nosodīt. Bērni nekad nezina, kas viņus sagaida, un tiek kārdināti izmēģināt, cik daudz pārkāpumu viņi var izdarīt un palikt nesodīti. Tā tiek iesēta ļauna sēkla, kas uzdīgst un nes augļus.(9)

Ja vecāki stingras audzināšanas darbā ir vienprātīgi, tad bērni zinās, kas no viņiem tiek prasīts. Ja tēvs ar vārdiem vai skatienu rāda, ka viņš neatzīst mātes sodus; ja viņš domā, ka māte ir bijusi par stingru un ka viņam ar lutinošu izturēšanos jāizlīdzina nodarītā pārestība, tad bērns tiks pilnīgi sabojāts. Viņš ātri sapratīs, ka var rīkoties kā viņam patīk. Vecāki, kas tā grēko pret saviem bērniem, ir atbildīgi par viņu dvēseļu bojā eju. (10)

Eņģeļi ar ārkārtīgu interesi vēro ikkatru ģimeni, lai redzētu, kā pret bērniem izturas vecāki, audzinātāji un draugi. Kādas gan dīvainības un nepareizības viņiem jāredz ģimenēs, kur audzināšanas darbā tēva un mātes uzskati dalās! Tēva un mātes balss tonis, viņu skati, viņu vārdi — viss rāda, ka bērnu audzināšanā viņiem nav vienprātības. Tēvs nopeļ māti un ar to liek arī bērniem necienīgi raudzīties uz mātes maigo un saudzīgo izturēšanos pret mazākajiem. Māte domā, ka viņa spiesta bērniem parādīt lielāku mīlestību, apmierināt viņu iegribas un tos pat lutināt, jo, pēc viņas domām, tēvs rīkojas pārāk nesaudzīgi un nepacietīgi, un tai jāizlīdzina tēva bargās izturēšanās iespaids. (11)

Vajadzīgs daudz lūgšanu un veselīgu pārdomu. — Savstarpēja labvēlība un mīlestība nevar būt ilgstoša pat ģimenes lokā, ja griba un tieksmes netiek saskaņotas ar Dieva gribu. Visas spējas un iegribas jāsaskaņo ar Jēzus Kristus rakstura [316] īpašībām. Ja tēvs un māte, mīlot un bīstoties Dievu, kopīgi rūpēsies, lai viņiem ģimenē būtu autoritāte, tad tie redzēs, ka būs vajadzīgs daudz lūgšanu un daudz veselīgu pārdomu. Ja tie meklēs Dievu, viņu acis atvērsies, lai redzētu Debesu sūtņus, kas, atbildot uz ticības lūgšanu, vienmēr tos sargās. Viņi pārvarēs sava rakstura vājās vietas un ies pretī pilnībai. (12)

Sirdīm jābūt vienotām ar mīlestības saiti. — Tēvi un mātes, sasaistiet savas sirdis visciešākā un iepriecinošākā sadraudzībā. Neatšķirieties viens no otra, bet savienojieties arvien ciešāk; tad jūs būsiet sagatavoti ar mīlestības saiti piesaistīt sev arī bērnu sirdis. (13)

Turpiniet sēt sēklu šim laikam un mūžībai. Visas Debesis vēro kristīgo vecāku pūles. (14)

1. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 127. lpp.
2. — Review and Herald, 1897. g. 30. marts.
3. — Review and Herald, 1894. g. 13. marts.
4. — Klusā okeāna veselības žurnāls, 1890. g. aprīlis.
5. — Liecības draudzei I – 156. 157. lpp.
6. — Liecības draudzei I – 156. lpp.
7. — Manuskripts 79. lpp., 1901. g.
8. — Review and Herald, 1897. g. 30. marts.
9. — Laika zīmes, 1886. g. 11. marts.
10. — Review and Herald, 1899. g. 27. jūnijs.
11. — Review and Herald, 1894. g. 13. marts.
12. — Manuskripts 36. lpp., 1899. g.
13. — Review and Herald, 1891. g. 15. septembris.
14. — Review and Herald, 1891. g. 15. septembris.

Lapa kopā 103 PrevNext