„Godā savu tēvu un māti”. — Pienākums godāt savus vecākus bērniem ir saistošā, kamēr vien viņi dzīvo. Ja vecāki kļūst vāji un veci, bērniem savu uzmanību tēvam un mātei vajadzētu veltīt proporcionāli viņu vajadzībām. Augstsirdīgi un izšķiroši bērniem vajadzētu mainīt savu rīcību, kaut arī tas prasītu sevis aizliegšanu, lai vecākiem neuzmāktos neviena mulsinoša rūpju doma...
Bērnus vajadzētu audzināt maigi un mīļi gādāt par tēvu un māti. Bērni, rūpējieties par viņiem jūs paši, jo neviena cita roka nespēs priekš viņiem tik labi izdarīt mazos laipnības pakalpojumus kā jūsējā. Izmantojiet dārgās izdevības kaisīt laipnības sēklu. (1)
Mūsu pienākums pret vecākiem nekad nebeidzas. Mūsu mīlestību uz viņiem un viņu mīlestību uz mums nevar mērot ar gadiem vai attālumu, un mēs nekad nevarēsim atbrīvoties no šīs savas atbildības. (2)
Lai bērni saprātīgi padomā, ka pat vislabvēlīgākajā gadījumā gados vecam tēvam un mātei ir pavisam maz prieku un līksmības. Kas gan vairāk var noskumdināt viņu sirdis kā nevērība no bērnu puses? Kāds grēks gan bērnam var būt smagāks kā veca, nespēcīga tēva vai mātes apbēdināšana? (3)
Nolīdziniet ceļu. — Kad bērni ir sasnieguši brieduma gadus, daži no viņiem domā, ka, apgādājot savus vecākus ar pajumti, tie jau savus pienākumus pret viņiem ir izpildījuši. Sagādājot viņiem uzturu un patvēruma vietu, tie viņiem neparāda ne mīlestību, ne līdzjūtību. Tēvam un mātei kļūstot ļoti veciem, kad viņi ilgojas pēc mīlestības un līdzjūtības darbiem, bērni cietsirdīgi atrauj viņiem savu uzmanību. Nav tāda laika, [361] kad bērni drīkstētu neparādīt cieņu un uzmanīgu mīlestību savam tēvam un mātei. Kamēr vien vecāki dzīvo, bērniem ar prieku vajadzētu tos godāt un cienīt. Gados veca tēva un mātes dzīvē viņiem vajadzētu ienest tik daudz prieka un saules gaismas, cik vien tas iespējams. Tiem vajadzētu līdzināt viņu ceļu līdz pat pēdējam dzīves mirklim. Šajā pasaulē nav labāka ieteikuma kā, ja bērns ir godājis savus vecākus, un Debesu grāmatās nevar būt labāka pārskata kā, ja viņš ir mīlējis un godājis savu tēvu un māti. (4)
Nepateicība vecākiem. — Vai bērniem iespējams kļūt tik nejūtīgiem pret tēva un mātes prasībām, ka tie, nenogurstošā gādībā viņus uzmanot, nevēlētos tiem atņemt katru iemeslu bēdām, ja tas ir viņu spēkos? Vai tas var būt, ka padarīt saviem vecākiem pēdējās dienas par vislabākajām dienām viņiem nesagādātu patiesu prieku? Kā gan dēls vai meita var labprātīgi atstāt savu tēvu vai māti svešām rokām, lai tās par tiem rūpētos! Ja arī māte būtu neticīga un nepatīkama sieviete, tas tomēr bērnu neatbrīvo no viņa pienākuma rūpēties par vecākiem, jo Dievs to ir uzlicis. (5)
Daži vecāki paši ir atbildīgi par tiem parādīto necieņu. — Ja vecāki bērnam, kamēr vēl tas ir mazs, atļauj izturēties pret viņiem necienīgi, runāt neiecietīgi un pat skarbi, tad vēlākos gados būs jāpļauj briesmīga pļauja. Ja vecāki neprasa no saviem bērniem tūlītēju un pilnīgu paklausību, tad viņi savu bērnu raksturiem neliek labu un pareizu pamatu. Viņi paši sagatavo savus bērnus, lai tie viņus negodātu vecumā un apbēdinātu, kad tie tuvosies kapam, ja Kristus žēlastība nepārveidos viņu bērnu sirdis un neizmainīs viņu raksturus. (6) [362]
Neizturieties atriebīgi pret netaisniem vecākiem. — Kāda sieviete reiz teica par savu māti: „Es vienmēr esmu ienīdusi savu māti, un mana māte vienmēr ir ienīdusi mani.” Šie vārdi ir ierakstīti Debesu grāmatās, lai atvērtos un atklātos pēdējā tiesas dienā, kad ikviens saņems algu pēc saviem darbiem.
Ja bērni domā, ka bērnībā ar tiem ir apgājušies bargi, vai tad atriebības un atmaksas gara kopšana pret saviem vecākiem, sevišķi, kad tie kļuvuši veci un vāji, palīdzēs pieaugt Kristus žēlastībā un atzīšanā un ļaus tiem atstarot Kristus skaistumu? Vai tieši vecāku bezpalīdzīgais stāvoklis, lai bērnu sirdīs nemodina līdzjūtību un mīlestību. Vai gados veca tēva un mātes vajadzības lai nemodina augstsirdīgas jūtas, un vai bērni, caur Kristus žēlastību, lai neparādītu laipnību un uzmanīgu cieņu? Ak, neļaujiet sirdij pret tēvu un māti kļūt cietai kā dzelzij, kā akmenim! Kā gan meita, kas sevi sauc par kristieti, var nīst savu māti, īpaši, ja tā ir slima un veca? Lai kristietības dārgie augļi, laipnība un mīlestība, atrod bērnu sirdīs vietu pret saviem vecākiem. (7)
Esiet iecietīgi pret vājībām. — Īpaši briesmīga ir doma par bērnu naidu pret māti, kas kļuvusi vāja un veca un kuras vājības un garastāvoklis pierakstāmi vecumdienu bērna prātam. Cik pacietīgi un cik maigi bērniem vajadzētu izturēties pret tādu māti! Tad jāsaka maigi vārdi, kas viņus neuzbudinātu. Patiess kristietis nekad nekļūs nelaipns, nekad un nekādos apstākļos neizturēsies nevīžīgi pret savu tēvu un māti, bet paklausīs pavēlei: „Godā savu tēvu un māti.” Dievs ir sacījis: „Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties un [363] veca vīra vaigu godāt.”...
Bērni, lai jūsu vecāki savās pēdējās dienās, kad tie kļūst vāji un nespēcīgi, bauda mieru, mīlestību un jūtas apmierināti. Kristus dēļ ļaujiet viņiem noiet kapā, saņemot no jums tikai laipnus vārdus, mīlestību, žēlastību un piedošanu. Jūs vēlaties, lai Kungs jūs mīlētu, jūs žēlotu, piedotu jums un palīdzētu slimības gultā, bet vai jūs negribat izturēties pret citiem tā, kā vēlētos, lai izturētos pret jums? (8)
Dieva plāns vecu cilvēku apgādāšanai. — Pastāvīgi tiek pārrunāts jautājums par mūsu gados veco un bez pajumtes palikušo brāļu un māsu apgādi. Ko lai darām priekš viņiem? Ir atgādināta gaisma, ko Kungs man bija devis: dibināt iestādes gados veco cilvēku apgādāšanai, lai tie visi varētu būt kopā, nav tas labākais. Tos arī nevajadzētu sūtīt prom no mājām aprūpei citā vietā. Lai ikvienas ģimenes locekļi paši kalpo saviem radiniekiem. Ja tas nav iespējams, tad šis darbs jāveic draudzei; un to vajadzētu uzskatīt kā pienākumu un kā priekštiesību. Visi, kam ir Kristus Gars, ar īpašu cieņu un maigumu rūpēsies par nespēcīgajiem un gados vecajiem ļaudīm. (9)
Priekštiesība, kas sniedz apmierinājumu un prieku. — Apziņa, ka bērni centušies iepriecināt savus vecākus, ir tāda, kas tiem sniegs apmierinājumu visā viņu dzīves laikā un sevišķi tos ielīksmos, kad tiem pašiem būs vajadzīga līdzjūtība un mīlestība, tie kā nenovērtējamu uzskatīs priekštiesību nolīdzināt saviem vecākiem ceļu līdz viņu pēdējam elpas vilcienam. Tie priecāsies, ka varējuši ņemt dalību miera un ērtību sagādāšanā saviem mīļajiem vecākiem viņu pēdējās dienās. Citāda rīcība, [364] kur bezpalīdzīgajiem un vecajiem cilvēkiem tiek atrauta dēlu un meitu laipnā kalpošana, modinās pārmetumus un nožēlu visās dzīvības dienās, ja mūsu sirdis nav kļuvušas tik aukstas un cietas kā akmens. (10)
1. — Manuskripts 18. lpp., 1891. g.
2. — Review and Herald, 1892. g. 15. novembris.
3. — Review and Herald, 1892. g. 15. novembris.
4. — Review and Herald, 1892. g. 15. novembris.
5. — Review and Herald, 1892. g. 15. novembris.
6. — Manuskripts 18. lpp., 1891. g.
7. — Manuskripts 18. lpp., 1891. g.
8. — Manuskripts 18. lpp., 1891. g.
9. — Liecības draudzei VI – 272. lpp.
10. — Review and Herald, 1892. g. 15. novembris.
