Mums jāatzīst, ka viss pieder Dievam. — Godīgu veikalniecisku darījumu un patiesu panākumu pamatā atrodas atziņa, ka viss pieder Dievam. Kā visu lietu Radītājs Viņš ir arī visu lietu sākotnējais īpašnieks. Mēs esam Viņa mantu pārvaldnieki. Visu, kas mums ir, Viņš mums ir uzticējis, lai mēs to izlietotu saskaņā ar Viņš norādījumiem.
Šis pienākums gulstas uz visām cilvēcīgām būtnēm. Tas saistās ar visu cilvēku darbības sfēru. Vai mēs to atzīstam vai nē, mēs tomēr esam Viņa mantu pārvaldnieki, kuriem Dievs dāvājis dotības un spējas un kurus Viņš nolicis pasaulē, lai darītu Viņa nozīmēto darbu. (1)
Nauda nepieder mums; mājas, zemes īpašumi, gleznas, mēbeles, apģērba gabali un rotas lietas arī nepieder mums. Mēs esam svešinieki un ceļinieki. Mums atļauts izmantot tikai dzīvībai un veselībai nepieciešamās lietas... Laicīgās svētības mums uzticētas pārbaudes nolūkā, lai atklātos, vai mums var uzticēt mūžīgas bagātības. Ja mēs izturēsim Dieva pārbaudi, tad saņemsim priekš mums atpirktu īpašumu, kam jākļūst mūsējiem – slavu, godu un nemirstību. (2)
Mums jādod norēķins. — Ja tikai mūsu pašu ļaudis atdotu Dieva lietai naudu, kas uzticībā tiem aizdota, to daļu, ko viņi izlieto savtīgu iegribu apmierināšanai un kalpošanai elkiem, tad tie sev uzkrātu mantas Debesīs un darītu tieši to darbu, kādu Dievs no viņiem prasa. Bet līdzīgi bagātajam vīram tie dzīvo izšķērdīgā greznībā. Naudu, kuru Dievs tiem uzticībā aizdevis, lai to izlietotu par godu Viņa Vārdam, tie iztērē [368] pārspīlētu iedomu apmierināšanai. Viņi nemaz nedomā par savu atbildību Dieva priekšā. Viņi nemaz nedomā, ka nav vairs tālu norēķināšanās dienā, kad tiem būs jādod atskaites par uzticēto mantu pārvaldīšanu. (3)
Vienmēr vajadzētu atcerēties, ka tiesas dienā mums būs jāsastopas ar pārskatu, kā mēs esam izlietojuši Dieva naudu. Daudz iztērēts savas patikas un savu iegribu apmierināšanai, kas mums nedod nekādu patiesu labumu, bet gan noteiktu ļaunumu. Ja atzīstam, ka Dievs ir visu labo lietu devējs, ka nauda pieder Viņam, tad mēs to censtos izlietot gudri, saskaņojoties ar Viņa svēto prātu. Tad mūsu priekšzīme nebūtu pasaule ar tās ieradumiem un modi. Mēs neilgotos pieskaņoties tās dzīves veidam; savām tieksmēm mēs neatļautu valdīt pār mums. (4)
Savas naudas izlietošanu mēs varam padarīt par garīgas pieaugšanas darbu, uzskatot to par svētu dāvanu, kas mums uzticēta, ne jau lai kalpotu lepnumam, iedomībai, ēstkārei un kaislībām. (5)
Es redzēju, ka pierakstošais eņģelis uzticīgi atzīmē visus Dievam veltītos un mantu namā nodotos līdzekļus un ziedojumus, kā arī gala rezultātus, kas iegūti ar tā novēlēto mantu. Dieva skats redz katru Viņa lietai veltīto grasi, kā arī devēja labpatiku vai nepatiku. Arī došanas motīvi tiek pierakstīti. (6)
Sistemātiskas došanas plāns ģimenē. — „Lai ikviens no jums pie sevis paša ko labā noliek un sakrāj, cik viņš spēj.” Šajā labdarības darbā var piedalīties katrs ģimenes loceklis, no vecākā līdz jaunākajam... Sistemātiskas labdarības plāns (piezīme: te runāts par plānu, kuram sekoja pirmā draudze, ik nedēļas noliekot desmito un ziedojumus. — Sastādītāji) pasargās ģimeni no kārdinājuma izšķiest līdzekļus nevajadzīgām [369] lietām, un sevišķi tas būs par svētību bagātajiem, jo palīdzēs savaldīt tieksmi uz pārmērībām.
Pilnībā paklausot šim plānam, katrs ģimenes loceklis ik nedēļas visai ģimenei atgādina šo Dieva prasību; un, aizliedzot sevi dažās nevajadzīgās lietās, lai tā iegūtos līdzekļus nodotu mantu namā, sirdī nostiprināsies dārga pašaizliedzības mācība, un Dievs būs pagodināts. Vienreiz nedēļā katram jāpārdomā sava iepriekšējās nedēļas rīcība — ienākumi, kādus būtu ieguvis, taupīgi dzīvojot, un līdzekļi, kuru vairs nav, jo tie izlietoti savu iegribu apmierināšanai. Viņa sirdsapziņa tiek šķīstīta, un tā viņu Dieva priekšā it kā apsūdz vai ieteic. Viņš saprot, ka sirds miera un Dieva labvēlības saglabāšanai tam jāēd, jādzer un jāģērbjas Dievam par godu. (7)
Dieva prasībām ierādiet pirmo vietu. — Dieva prasībām jābūt pirmajā vietā. Mēs nedarām Viņa prātu, ja tam novēlam tikai to, kas mums paliek pāri no mūsu ienākumiem pēc visu mūsu iedomāto vajadzību apmierināšanas. Viņa prasīto daļu mums vajadzētu izņemt no mūsu peļņas, pirms kaut ko no tās esam tērējuši. Senajā iekārtā uz altāra pastāvīgi degošu uzturēja pateicības upuri, tādā veidā norādot uz cilvēka bezgalīgajiem pienākumiem pret Dievu. Savā laicīgajā darbā mēs gūstam panākumus tāpēc, ka Dievs mūs svētī. Daļa no šiem ienākumiem jāziedo nabagiem un liela daļa Dieva lietai. Ja tas, ko Dievs prasa, ir atdots Viņam, tad atlikušo mēs ar svētībām izlietosim paši. Bet ja cilvēks aplaupa Dievu, nedod Tam ko Viņš prasa, tad uz visa paliek Dieva lāsts. (8) [370]
Pieminiet trūcīgos. — Ja mēs pārstāvēsim Kristus raksturu, tad no mūsu dvēseles tiks izskausts viss savtīgums. Darot darbu, ko Viņš uzticējis mūsu rokām, mums būs vajadzīgi visi iespējamie līdzekļi. Mēs uzzināsim par trūcīgām un nelaimīgām ģimenēm un bēdu piemeklētiem un slimiem cilvēkiem būs jāsniedz palīdzība. Mēs pārāk maz zinām par cilvēces ciešanām, kas valda visapkārt ap mums; bet līdz ar izdevību rašanos mums tūlīt jābūt gataviem sniegt palīdzību smagi nospiestiem ļaudīm. (9)
Naudas izšķiešana pārspīlētam greznumam atņem tos līdzekļus, kas būtu vajadzīgi trūcīgo apgādāšanai ar uzturu un apģērbu. Kas tiek iztērēts lepnuma apmierināšanai apģērbā, ēkās, mēbelēs un izrotājumos, atvieglotu dzīvi daudzām izmocītām, ciešošām ģimenēm. Dieva mantu pārvaldniekiem jākalpo trūcīgiem ļaudīm. (10)
Dieva dziedināšanas līdzeklis savtībai un alkatībai. — Došana, kas ir pašaizliedzības auglis, kļūst par brīnišķu palīgu pašam devējam. Tā mūs sagatavo pilnīgāk izprast Viņa darbu, Kas gāja apkārt labu darīdams, atvieglodams ciešanas un apmierinādams trūcīgo vajadzības. (11)
Pastāvīga sevi aizliedzoša labdarība ir Dieva dziedināšanas līdzeklis pret ļaundabīgam audzējam līdzīgiem savtības un mantkārības grēkiem. Sava darba uzturēšanai un cietēju, kā arī trūcīgo ļaužu spiedošo vajadzību atvieglošanai Dievs ir iekārtojis sistemātisku labdarības plānu. Viņš grib, lai došana kļūtu par ieradumu un darbotos pretī mantkārības bīstamajam un pieviļošajam grēkam. Pastāvīga došana mantkārībai liek nomirt badā. Dievs iekārtojis sistemātisku došanu, lai no mantkārības rokām izrautu bagātību, tiklīdz tā ir iegūta, un lai to veltītu [371] Kungam, Kam tā arī pieder...
Dieva sistemātiskās devības plāna pastāvīga īstenošana vājina mantkārību un stiprina labdarību. Ja bagātība vairojas, tad cilvēki, pat tie, kas sevi sauc par dievbijīgiem, atdod tai savu sirdi, un, jo vairāk viņiem ir, jo mazāk tie dod Kunga mantu namam. Tā bagātība cilvēkus padara savtīgus, un tās krāšana baro mantkārību; un, rosīgi darbojoties, šie ļaunumi vēl vairāk nostiprinās. Dievs pazīst mums draudošās briesmas un kā sētu ap mums ir nolicis Savus iekārtojumus, lai novērstu mūsu pašu bojā eju. Viņš prasa pastāvīgu vingrināšanos labdarībā, lai šāda ieraduma spēks salauztu pretējo ieradumu varu. (12)
1. — Audzināšana – 137. lpp.
2. — Vēstule 8. lpp., 1889. g.
3. — Vēstule 21. lpp., 1898. g.
4. — Vēstule 8. lpp., 1889. g.
5. — Vēstule 8. lpp., 1889. g.
6. — Liecības draudzei II – 518. 519. lpp.
7. — Liecības draudzei III – 412. lpp.
8. — Liecības draudzei IV – 477. lpp.
9. — Manuskripts 25. lpp., 1894. g.
10. — Review and Herald, 1896. g. 8. decembris.
11. — Jaunatnes instruktors – 1907. g. 10. septembris.
12. — Liecības draudzei III – 548. lpp.
