Māciet bērniem vienkāršību ikdienas dzīvē. — Vecākiem jāuzaudzina, jāapmāca un jāveido bērni pašsavaldīgos un sevi aizliedzošus dzīves ieradumos. Viņiem vienmēr tiem jānorāda uz pienākumu paklausīt Dieva Vārdam un dzīvot, lai kalpotu Jēzum. Viņiem jāmāca saviem bērniem nepieciešamība ik dienas dzīvot saskaņā ar vienkāršiem ieradumiem un izvairīties no dārgiem tērpiem, dārgiem ēdieniem, dārgiem namiem un dārgām mēbelēm. (1)
Kad bērni vēl pavisam mazi, tos vajadzētu mācīt lasīt, rakstīt, pazīt skaitļus un pašiem vest pārskatu par savām naudas lietām. Šajās zināšanās viņi soli pa solim var iet arvien tālāk. Bet vairāk par visu citu viņiem vajadzētu mācīt, ka Kunga bijāšana ir gudrības iesākums. (2)
Jauniešiem jāņem vērā ģimenes finansiālais stāvoklis. — Maldīgi uzskati par naudas izlietošanu jauniešus pakļauj daudzām briesmām. Viņus nevajadzētu lutināt un tā apgādāt ar naudu, it kā viņu rīcībā būtu neizsmeļami krājumi, no kuriem tie drīkstētu ņemt, kuras katras iedomātas vajadzības apmierināšanai. Nauda jāuzlūko kā dāvana, kuru Dievs devis Viņa darba veikšanai, tāpēc jauniešiem vajadzētu mācīties ierobežot savas iegribas. (3)
Lai jūsu vajadzību nav daudz, īpaši, ja ienākumi mājsaimniecības izdevumiem ir ierobežoti. Savas vajadzības iekļaujiet savu vecāku līdzekļu ietvaros. Kungs atzīs un uzteiks jūsu nesavtīgās pūles... Esiet uzticīgi [387] vismazākā lietā. Tad jums nedraudēs briesmas nevērīgi izturēties lielāku atbildību gadījumos. Dieva Vārds saka: „Kas ir uzticīgs vismazākā lietā, tas ir uzticīgs arī lielākā lietā.” (4)
Māciet izprast naudas vērtību. — Nauda, ko jaunieši iegūst ar nelielu piepūli no viņu puses, netiks vērtēta. Kādam nauda jāiegūst ar smagu darbu un aizliegšanos; bet cik daudz drošākā stāvoklī atrodas jaunieši, kas tieši zina, no kurienes nāk viņu tērētā nauda, kas zina, cik maksā viņu drēbes un uzturs un kas vajadzīgs mājas un visas iekārtas iegādei!
Daudzējādos veidos bērni paši sev var nopelnīt naudu un darīt savu daļu pateicības upura pienešanā Jēzum, Kas atdeva Savu dzīvību par viņiem... Viņus vajadzētu pamācīt, ka to nopelnītā nauda nepieder viņiem, lai to iztērētu, kā vēlas viņu nepiedzīvojušais prāts, bet ka tā jāizlieto saprātīgi un jādod arī misijas pasākumiem. Viņiem nevajadzētu apmierināties ar to, ka naudu saņem no tēva un mātes un tad to nodot Kunga mantu namā, kur tā nav viņu nauda. Viņiem vajadzētu teikt pašiem sev: „Vai lai es dodu no tā, kas man neko nemaksā?” (5)
Ir arī tā, ka mūsu bērniem tiek sniegta negudra palīdzība. Kas paši strādājot, nobeidz koledžu, tie augstāk vērtē sasniegto kā jaunieši, kurus apgādā kāds cits, jo viņi apzinās, ko izmaksā dzīve. Mēs savus bērnus nedrīkstam apgādāt tā, līdz tie kļūst par bezpalīdzīgu nastu. (6)
Vecāki nepareizi izprot savu pienākumu, ja tie kādam fiziski spēcīgam jauneklim brīvi dod līdzekļus studijām, lai tas kļūtu par sludinātāju vai ārstu, pirms viņam nav pieredzes lietderīgā, spēkus prasošā darbā. (7) [388]
Paskubiniet bērnus pašiem sev nopelnīt naudu. — Daudzi bērni, kas dzīvo ārpus pilsētas, var dabūt sev nelielu zemes gabaliņu, kur mācīties dārzkopību. Viņus var pamācīt tādā veidā nopelnīt līdzekļus, ko dot Dieva lietai. Tādam darbam var pievērsties kā zēni, tā meitenes; un tā, saņemot pareizus norādījumus, viņi mācīsies vērtēt un taupīt naudu. Varbūt bērni bez naudas nopelnīšanas misijai var kaut ko dot arī savu drēbju sagādei; viņus vajadzētu paskubināt tā rīkoties. (8)
Neatbalstiet bezrūpīgu naudas izlietošanu. — Ak, cik daudz naudas tiek izšķiests par nevajadzīgām mājas lietām, par kruzuļotiem, izgreznotiem tērpiem, par saldumiem un citām nevajadzīgām lietām! Vecāki, māciet bērniem, ka nepareizi ir naudu izlietot savu iegribu apmierināšanai... Kur vien iespējams, paskubiniet viņus taupīt sīknaudu un atdot to misijai. Vingrinoties pašaizliedzībā viņi gūs bagātīgus piedzīvojumus, un šāda dzīve viņus bieži vien pasargās no nesātības ieradumiem. (9)
Bērni var mācīties parādīt savu mīlestību Kristum, atsakoties no nevajadzīgiem niekiem, kuru iegādei caur viņu pirkstiem aizslīd daudz naudas. Tāds darbs būtu jādara katrā ģimenē. Tas prasīs smalkjūtību un pareizu pieeju, tomēr tā būs vislabākā audzināšana, kādu vien bērni var saņemt. Un ja visi mazie bērni pienestu Kungam savus ziedojumus, tad viņu dāvanas būtu kā urdziņas, kas, savienojoties un plūstot uz priekšu, pārvērstos varenā straumē. (10)
Nolieciet mazu naudas lādīti uz kamīna malas vai kādā citā drošā un redzamā vietā, kur bērni var nolikt savus ziedojumus Kungam... Tā viņus var audzināt Dievam. (11) [389]
Māciet bērniem maksāt desmito un pienest ziedojumus. — Kungs ne tikai pieprasa desmito kā Viņam piederošu daļu, bet Viņš arī pastāsta kā to priekš Viņa atlikt. Viņš saka: „Godā Kungu ar savu mantu un ar visu savu ienākumu pirmajiem augļiem.” Tev nav teikts, ka mums savi līdzekļi jāizlieto personīgām vajadzībām un Kungam jāatdod atlikums, kaut arī tā būtu godīga desmitā daļa. Vispirms atsevišķi ir jānoliek Dieva daļa. Norādījums, kuru Svētais Gars ar apustuļa Pāvila starpniecību sniedz par dāvanām, uzskatāms kā pamatlikums, kas attiecas arī uz desmito: „Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā.” Šī pamācība attiecas uz bērniem un vecākiem. (12)
Kļūda, kuru reizēm pielaiž bagāti tēvi. — Apstākļi, kuros ir nolikts bērns, bieži vien uz to atstāj spēcīgāku iespaidu nekā pat vecāku priekšzīme. Ir tādi bagāti ļaudis, kas sagaida, ka viņu bērni būs tādi, kādi viņi paši bija savā jaunībā, un vaino šīs paaudzes samaitātību, ja tas tā nav. Tomēr viņiem nav tiesību to gaidīt no saviem bērniem, ja viņi tos nenoliek apstākļos, kas līdzinātos tiem, kādos viņi paši dzīvoja. Tēva dzīves apstākļi viņu padarīja par tādu, kāds tas ir. Jaunībā viņu spieda nabadzība un tas bija spiests čakli un neatlaidīgi strādāt. Viņa raksturu veidoja stingrā trūkuma skola. Viņam vajadzēja no daudz kā atteikties, izmantot laiku darbam, būt vienkāršam savā gaumē. Apģērba un uztura sagādei viņam vajadzēja likt lietā visas savas spējas. Viņš bija spiests mācīties taupīt.
Tēvi pūlas sagādāt saviem bērniem bagātus apstākļus, bet ne tādus, kādos paši uzsāka savu dzīvi. Tā ir parasta kļūda. Ja bērniem šodien būtu jāmācas tādā pat skolā, kādā mācījušies viņu tēvi, tad tie kļūtu tikpat derīgi kā [390] viņi. Tēvi ir izmainījuši savu bērnu apstākļus. Tēvu skoloja nabadzība, bērnus apņem līdzekļu pārpilnība. Tiek piepildītas visas viņu iegribas. Viņu tēva raksturu veidoja barga vienkāršības un taupības skola, kur vērtēts tika katrs sīkums. Viņa dēla ieradumus un raksturu veidoja ne pagātnes (skola) apstākļi, bet pašreizējais stāvoklis — ērtības un izlutinātība... Ja visur valda greznība, kā lai to liedz viņam? (13)
Vecāku labākais novēlējums bērniem. — Vislabākais novēlējums, ko vecāki var atstāt bērniem, ir lietderīga darba iemaņas un tādas dzīves piemērs, ko raksturo nesavtīga labdarība. Ar tādu dzīvi vecāki parāda naudas īsto vērtību, kurai nozīme ir tikai tad, ja ar to var apmierināt savas vajadzības un palīdzēt citiem, kā arī veicināt Dieva darbu. (14)
1. — Review and Herald, 1894. g. 13. novembris.
2. — Padomi vecākiem, skolotājiem un studentiem – 168. 169. lpp.
3. — Liecības draudzei VI – 214. 215. lpp.
4. — Manuskripts 2. lpp., 1903. g.
5. — Vēstule 11. lpp., 1888. g.
6. — Vēstule 50. lpp., 1895. g.
7. — Vēstule 103. lpp., 1900. g.
8. — Vēstule 356. lpp., 1907. g.
9. — Jaunatnes instruktors, 1904. g. 1. novembris.
10. — Review and Herald, 1900. g. 25. decembris.
11. — Manuskripts, 128. lpp., 1901. g.
12. — Review and Herald, 1896. g. 10. novembris.
13. — Manuskripts 58. lpp., 1899. g.
14. — Liecības draudzei III – 399. lpp.
