Dievs ir gādājis par mūsu sabiedriskajām vajadzībām. — Izredzētās tautas audzināšanas iekārtā redzam, ka dzīve, kuras centrā atrodas Dievs, tiešām ir pilnvērtīga dzīve. Viņš ir gādājis, lai tiktu apmierināta ikkatra vajadzība, kādu Viņš Pats cilvēkā iepotējis; Viņš cenšas attīstīt katram cilvēkam dāvāto spēju.
Būdams visa skaistuma autors, Kas Pats mīl skaistumu, Dievs ir sagādājis, lai arī Viņa bērni varētu apmierināt savu mīlestību un skaistumu. Viņš ir gādājis arī par viņu sabiedriskajām vajadzībām, par laipnu un izpalīdzīgu biedrošanos, kas tik daudz palīdz izkopt līdzjūtību un darīt dzīvi gaišāku un patīkamāku. (1)
Biedrošanās iespaids. — Ikviens atradīs sev biedrus vai izveidos biedriskas attiecības. Un tieši proporcionāls draudzības stiprumam būs iespaida lielums, kādu draugi atstās viens uz otru, vai un uz labu vai uz ļaunu. Visiem būs biedri, visi atstās iespaidu un savukārt tiks iespaidoti. (2)
Dieva Vārds piešķir lielu nozīmi biedrošanās iespaidam pat starp pieaugušiem. Cik daudz lielāks tad ir tās spēks uz bērnu un jauniešu raksturiem un attīstības stāvoklī atrodošos prātu! Viņu veidotā draudzība, viņu pieņemtie principi un viņu izveidotie ieradumi izšķirs jautājumu par to lietderību šeit un viņu likteni nākotnē...
Jauniešiem nenovēršami būs biedri, un viņi katrā ziņā izjutīs to ietekmi. Dvēseles vieno noslēpumainas saites, tā ka viena sirds atsaucas otrai. Viena uzskatus, izjūtas un garu pieņem otrs. Šāda biedrošanās var būt svētība vai lāsts. Jaunieši var viens otru stiprināt, izkopjot [456] savu uzvedību, savas tieksmes un zināšanas; vai arī, atļaujoties kļūt bezrūpīgi, viņi viens uz otru var atstāt demoralizējošu iespaidu. (3)
Tiešām patiesi var teikt: „Pasaki man, kādi ir tavi draugi, un es pateikšu, kāds esi tu pats.” Jaunieši paši to nesaprot, cik lielā mērā viņu izraudzītie biedri var ietekmēt viņu raksturu un viņu labo slavu. Parasti tiek meklēti biedri ar radniecīgu gaumi, radniecīgiem ieradumiem un dzīves veidu. Kas priekšroku dod nezinošai un netiklai sabiedrībai, rāda, ka viņu pašu raksturs ir nepilnvērtīgs. Viņa gaume un ieradumi sākumā var stipri atšķirties no to cilvēku gaumes un ieradumiem, kuru sabiedrību viņš meklē; tomēr, sadzīvē sajaucoties ar šo šķiru, izmainās gan viņa domas, gan jūtas; viņš upurē savus pareizos principus un nejūtami, tomēr nenovēršami noslīd līdz savu biedru līmenim. Kā straume vienmēr paņem daļu no tās zemes, cauri kurai tā tek, tā arī jaunieša principi un ieradumi iegūst tās sabiedrības rakstura nokrāsu, kurā viņš uzturas. (4)
Dabīga tendence ir slīdēt lejup. — Ja jauniešus varētu pārliecināt draudzēties ar skaidriem, apdomīgiem un laipniem biedriem, tad iegūtā ietekme būtu apsveicama. Ja izraudzītos biedrus, kas bīstas Kungu, tad to iespaids viņus tuvinātu patiesībai, pienākumam un svētumam. Patiesu kristiešu dzīve ir spēks uz labu. Un uz otru pusi, kas biedrojas ar vīriem un sievām, kuru tikumība ir apšaubāma, kuru principi slikti un dzīve ļauna, tie arī paši drīz vien ies to pašu ceļu. Dabīgās sirds tieksmes ir lejup vedošas. Kas biedrojas ar smējējiem, drīz vien arī pats kļūs par smējēju; un kas izvēlas nekrietnus biedrus, noteikti arī pats kļūs nekrietns. Paklausīt bezdievīgo padomam ir pirmais solis, kas [457] noved pie stāvēšanas uz grēcinieku ceļa un sēdēšanas smējēju biedrībā. (5)
Pasaules jauniešiem mīlestība uz sabiedrību un izpriecām kļūst par visu pārvaldošu kaislību. Liekas, ka viņu esamības lielais mērķis ir ģērbties, viesoties, apmierināt savu iekāri un kaislības un griezties līdzi sabiedriskās izlaidības karuselim. Viņi ir nelaimīgi, ja paliek vienatnē. Pāri pār visu tie kāro apbrīnu un glaimus un cenšas sabiedrībā radīt par sevi plašu interesi; ja šīs ilgas netiek apmierinātas, tad dzīve tiem liekas neizturama. (6)
Kas mīl sabiedrību, tie bieži ļaujas šai savai tieksmei, līdz tā kļūst par visu pārvaldošu kaislību... Viņi nespēj ilgstoši lasīt Bībeli un pārdomāt Debesu lietas. Viņi ir nožēlojami un nelaimīgi, ja nav nekā satraucoša. Viņos pašos nav spēka būt laimīgiem, bet laimes izjūtā viņi ir atkarīgi no citu tikpat neapdomīgu un bezrūpīgu jauniešu sabiedrības. Spēkus, kurus varētu atdot citiem mērķiem, viņi izšķiež ģeķībās un garīgā izlaidībā. (7)
Kristīgas sadraudzības svētības. — Dieva ļaudis visā visumā pārāk maz ir izkopuši kristīgu sabiedriskumu... Kas noslēdzas sevī, kas negrib, ka viņus skubina ar draudzīgu biedrošanos iepriecināt citus, tie zaudē daudz svētību; jo savstarpējā saskarē cilvēks tiek slīpēts un izsmalcināts; sabiedriskā sadzīvē veidojas pazīšanās un tiek noslēgta draudzība, kas rada siržu vienotību un mīlestības atmosfēru, kas patīkama Debesīm.
Sevišķi tiem, kas ir baudījuši Kristus mīlestību, vajadzētu izkopt savas sabiedriskās spējas, jo šādā veidā viņi var mantot dvēseles Pestītājam. Kristus nav jāapslēpj [458] sirdī, nav jāieslēdz tur kā kāda iekārojama manta, svēta un jauka, lai paši vien par to priecātos; Kristus mīlestība nav jāparāda arī tikai tiem, kas iepatikušies. Audzēkņus vajadzētu mācīt būt Kristum līdzīgiem, parādot laipnu interesi un draudzību cilvēkiem, kuru apstākļi ir trūcīgāki, kaut arī tie nebūtu viņu pašu izraudzītie biedri. Jēzus vienmēr un visās vietās parādīja cilvēces ģimenei mīlošu interesi, izplatot ap sevi priecīgas dievbijības gaismu. (8)
1. — Audzināšana – 41. lpp.
2. — Liecības draudzei IV – 587. lpp.
3. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 220. lpp.
4. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 221. lpp.
5. — Liecības draudzei IV – 587. lpp.
6. — Liecības draudzei V – 112. lpp.
7. — Liecības draudzei IV – 624. lpp.
8. — Liecības draudzei VI – 172. 173. lpp.
