Ziemassvētki kā brīvdiena. — „Nāk Ziemassvētki!” — šie vārdi atskan visā pasaulē no austrumiem līdz rietumiem un no ziemeļiem līdz dienvidiem. Jauniešiem, pieaugušiem cilvēkiem un pat gados veciem tas ir lielas līksmības un prieka laiks. Bet kas tad ir Ziemassvētki, ka tiem vajadzētu veltīt tik lielu uzmanību?...
Divdesmit piektais decembris tiek pieņemts par Jēzus Kristus dzimšanas dienu, un tā ievērošana kļuvusi populāra un pārgājusi ieradumā. Tomēr nav nekādas drošības, ka mēs ievērojam patieso mūsu Pestītāja dzimšanas dienu. Vēsture mums par to nesniedz nekādus drošus apgalvojumus. Arī Bībele nenorāda precīzu laiku. Ja Kungs atzītu, ka šīs atziņas ir nepieciešamas mūsu pestīšanai, tad Viņš to būtu pateicis caur Saviem praviešiem un apustuļiem, lai mums šajā jautājumā viss būtu skaidrs. Bet Rakstu klusēšana rāda, ka tas mums ar gudru nolūku ir apslēpts.
Savā gudrībā Kungs nedarīja zināmu vietu, kur Viņš apglabāja Mozu. Dievs viņu apglabāja. Dievs viņu uzmodināja un uzņēma Debesīs. Šai slepenībai vajadzēja pasargāt ļaudis no elku kalpības. Viņu, pret kuru tie sacēlās tā aktīvajā kalpošanas laikā, kuru tie izaicināja gandrīz vairāk kā cilvēkam iespējams panest, pēc nāves tie bija gatavi pielūgt gandrīz kā Dievu. Tādā pašā nolūkā Dievs nedarīja zināmu arī Kristus tiešo dzimšanas dienu, lai tai neveltītu godu, kas jādod Kristum kā pasaules Pestītājam — kā Tam, Kas jāuzņem, Kuram jāuzticas, uz Kuru jāpaļaujas, kā Tam, Kas pilnīgi var izglābt visus, kas nāk pie Viņa. [478] Dvēseles pielūgsme jāveltī Jēzum kā Bezgalīgā Dieva Dēlam. (1)
Šī diena nav jāatstāj neievērota. — Tā kā divdesmit piektais decembris tiek ievērots Kristus dzimšanas dienas atcerei un tā kā bērni ar vārdiem un priekšzīmi ir mācīti, ka tā tiešām ir bijusi prieka un līksmības diena, tad jums būs grūti paiet garām šim laika posmam, neveltot tam nekādu uzmanību. To iespējams izmantot ļoti labiem nolūkiem.
Pret jaunatni jāizturas ļoti uzmanīgi. Ziemassvētkos tos nevajadzētu atstāt vienus, lai tie paši meklē izklaidēšanos niekos, izpriecās un uzjautrinājumos, kas var kaitēt viņu garīgumam. Vecāki var vadīt šo lietu, pievēršot savu bērnus domas un ziedojumus Dievam, Viņa darbam un dvēseļu glābšanai.
Nevajadzētu noslāpēt un despotiski noliegt vēlēšanos izklaidēties un papriecāties, bet gan vadīt un pārraudzīt, pieliekot nopietnas pūles no vecāku puses. Viņu vēlēšanos dot dāvanas var ievirzīt šķīstos un svētos kanālos. Darot labu līdzcilvēkiem un papildinot tā lielā un varenā darba mantu namu, kura dēļ Kristus nāca uz šo zemi. Viņa darbu iezīmēja pašaizliedzība un pašuzupurēšanās. Lai šīs īpašības raksturo arī to cilvēku darbu, kas apliecina mīlestību Jēzum, jo Viņā ir sakopotas visas mūsu mūžīgās dzīvības cerības. (2)
Dāvanu apmaiņa kā labvēlības pierādījumi. — Strauji tuvojas brīvdienas ar savām dāvanu apmaiņām, un veci un jauni nopietni domā, ko viņi varētu dāvāt saviem draugiem kā atceres un labvēlības zīmi. Ir patīkami saņemt dāvanas, kaut arī pavisam mazas, no tiem, kurus mēs mīlam. Tās pierāda, ka neesam aizmirsti, un saista mūs vēl ciešām kopā... [479]
Ir pareizi savstarpēji apmainīties ar mīlestības un atceres veltēm, ja netiek aizmirsts mūsu labākais draugs Dievs. Dāvanas vajadzētu meklēt tādas, kas saņēmējam būtu patiesi noderīgas. Es ieteiktu grāmatas, kas palīdzētu izprast Dieva Vārdu vai vairotu mīlestību uz Bībeles priekšrakstiem. Sagādājiet kaut ko priekš lasīšanas šajos garajos ziemas vakaros. (3)
Bērniem ieteicamas grāmatas. — Daudziem nav ne grāmatu, ne laikrakstu par tagadējo patiesību. Tas ir plašs lauks, kur droši var ieguldīt naudu. Ir daudz mazu bērnu, kurus vajadzētu apgādāt ar lasāmvielu. Ikkatrā ģimenē droši var ienest visas šīs dārgās grāmatas, kā „Saulstaru sērija”, „Zelta graudu sērija”, „Poēmas”, „Sabata lasījumi” utt. (Piezīme: Šīs grāmatas pārdošanā vairs nav dabūjamas) Sīknauda, ko daudzkārt izdod par saldumiem vai rotaļlietām, var sakrāt šo sējumu nopirkšanai...
Lai tie, kas saviem bērniem un mazbērniem, saviem brālēniem un māsīcām grib pasniegt vērtīgu dāvanu, iegādājas augstāk minētās bērnu grāmatas. Jauniešiem liela vērtība būs „Jāzepa Bēta dzīve”; arī trīs „Praviešu Gara” sējumi. (Piezīme: Tie ir E. G. Vaitas darbi pirms „Laikmetu Cīņas sērijas” izdošanas) Šos sējumus vajadzētu ienest ikkatrā mūsu zemes ģimenē. Dievs no Debesīm ir devis gaismu, un nevienai ģimenei nevajadzētu palikt bez tās. Lai jūsu [480] pasniegtās dāvanas ir tādas, kas izlietu gaismas starus pār teku uz Debesīm. (4)
Jēzu nedrīkst aizmirst. — Brāļi un māsas, domājot par dāvanām, ar ko savstarpēji vienam otru apveltīt, es vēlos pieminēt mūsu Debesu Draugu, lai jūs neaizmirstu Viņa prasības. Vai Viņš nepriecātos, redzot, ka mēs neesam Viņu aizmirsuši? Jēzus, Dzīvības Kungs, atdeva visu, lai pestīšanu noliktu mūsu sniedzamības robežās... Viņš izcieta pat nāvi, lai mums varētu dot mūžīgu dzīvību.
Tieši caur Kristu mēs saņemam visas svētības... Vai arī mūsu Debesu Labvēlim nevajadzētu pasniegt pateicības un mīlestības apliecinājumus? Nāciet, brāļi un māsas, un, saskaņā ar savām iespējām, pienesiet ziedojumus Dievam. Dziediet Viņam savās sirdīs, un lai jūsu lūpas slavē Kungu. (5)
Ziemassvētki — laiks Dieva pagodināšanai. — Pasaule šīs brīvdienas pavada vieglprātībā un pārspīlējumos, ēšanā un ārišķībās... Nākošajos Ziemassvētkos un Jaungadā savu nevajadzīgo iegribu apmierināšanai sliktāk kā prom aizsviesti tiks tūkstoši dolāri. Bet mums ir dota priekštiesība atšķirties no šī izvirtušā laikmeta dzīves veida un ieradumiem; tā vietā, lai izdotu naudu tikai ēstkāres apmierināšanai un nevajadzīgiem izrotājumiem vai apģērbu gabaliem, mēs tuvojošās brīvdienas varam izmantot Dieva pagodināšanai un slavēšanai. (6)
Kristus jāizceļ visaugstāk; bet pie Ziemassvētku ievērošanas slava tiek novērsta no Viņa un veltīta mirstīgam cilvēkam, kura grēcīgais, kļūdainai raksturs lika Viņam nākt uz mūsu pasauli. [481]
Jēzus, Debesu Majestāte, ķēnišķīgais Debesu Valdnieks, nolika Savu ķēnišķību, atstāja Savu godības troni, Savu augstā Virspavēlnieka vietu un nāca mūsu pasaulē, lai kritušajam, morāliskajos spēkos novājinātajam un grēkos samaitātajam cilvēkam sniegtu dievišķu palīdzību...
Vecākiem pastāvīgi vajadzētu saviem bērniem norādīt uz šīm lietām un rindu pēc rindas, priekšrakstu pēc priekšraksta mācīt tiem viņu pienākumu pret Dievu — ne viņu pienākumus ar dāvanām un ziedojumiem slavēt un pagodināt vienam otru. (7)
Ievadiet bērnu domas jaunā gultnē. — Var izdomāt daudz ko citu, kas būtu ļoti piemērots un maksātu daudz mazāk par nevajadzīgām dāvanām, kuras tik bieži pasniedz mūsu bērniem un radiniekiem; tā var parādīt laipnību un ienest mājā prieku un laimi.
Izskaidrojot bērniem dāvanu vērtības izmaiņu, jūs tos varat pamācīt, ka līdz šim viņu priekus esat vērtējuši augstāk par Dieva godu. Sakiet viņiem, ka, saskaņojoties ar tradīcijām un ieradumiem, pasniedzot dāvanas, kam to nevajag, jūs vairāk esat domājuši par saviem priekiem un viņu vēlmju apmierināšanu kā par Dieva darba progresu. Līdzīgi senatnes gudrajam vīram, jūs Dievam varat pienest savas vislabākās dāvanas un ar saviem upuriem Viņam parādīt, ka jūs vērtējat Viņa Dāvanu grēcīgajai pasaulei. Pamudiniet tos pienest Dievam ziedojumus par Viņa vienpiedzimušā Dēla dāvināšanu, ievadiet bērnu domas jaunā, nesavtīgā gultnē. (8) [482]
„Vai mums jādedzina Ziemassvētku eglīte.” — Dievam ļoti patiktu, ja Ziemassvētkos ikkatram lūgšanas namam būtu sava Ziemassvētku eglīte, uz kurām tad pakārtu lielus un mazus ziedojumus šo lūgšanas namu vajadzībām. Īpašie norādījumi rakstā atstāti tāpēc, ka attiecīgie principi derīgi arī mūsu dienām) Mums pienākušas vēstules, kurās jautāts: Vai Ziemassvētku eglīte mums ir vajadzīga? Vai ar to mēs nepielīdzināmies pasaulei? Mēs atbildam: Jūs te varat rīkoties līdzīgi pasaulei, ja jums ir vēlēšanās to darīt, vai arī rīkoties, cik vien iespējams, savādāk. Tas nav nekāds sevišķs grēks, ja izraugāmies kādu smaržīgu zaļumu un noliekam to mūsu lūgšanas namos, bet grēks slēpjas motīvos, kas mums liek tā rīkoties, un kokam piekārto dāvanu izlietošanā.
Koks var būt tik augsts un tā zari tik plati, kā tas vislabāk atbilstu attiecīgajam gadījumam; bet tā zarus vajadzētu apkraut ar jūsu labdarības zelta un sudraba augļiem, pienesot to kā jūsu Ziemassvētku dāvanu Viņam. Lai jūsu ziedojumus svēto lūgšanas. (9)
Bezpalīdzīgo labā Ziemassvētku un Jaungada svinības var un arī vajadzētu rīkot. Dievs tiek pagodināts, ja mēs dodam to cilvēku atbalstīšanai, kam jāuztur lielas ģimenes. (10)
Ar ziedojumiem apkrauts koks nav nekas grēcīgs. — Lai vecāki nenostājas tā, it kā sabatskolas skolnieku iepriecināšanai lūgšanas namā ienests zaļš kociņš būtu grēks, ja to var padarīt par lielu svētību. Domas pievērsiet labdarīgiem mērķiem. Uzjautrināšanās nekādā gadījumā nedrīkstētu būt par šādu sanāksmju vienīgo mērķi. Kaut arī būtu daži, kas šos gadījumus gribētu pārvērst par bezrūpīgas vieglprātības brīžiem un kuru prāti neuzņemtu dievišķos iespaidus, tomēr citu cilvēku domām un raksturiem šie brīži būs sevišķi svētīgi. Es jūtos pilnīgi apmierināta, ja daudzo demoralizējošo [483] sanāksmju vietā tiek atrasti nevainīgi atvietojumi. (11)
Šajā dienā rūpējieties par nevainīgiem priekiem. — Vai jūs necelsieties, mani brāļi un māsas, un Dieva bijībā neapjozīsieties pienākumiem, iekārtojot šo lietu tā, lai nebūtu jūtams sausums un intereses trūkums, bet daudz, daudz nevainīga prieka, kas nestu Debesu zīmogu? Es zinu, ka trūcīgākā šķira tādiem priekšlikumiem atsauktos. Arī visbagātākajiem vajadzētu parādīt interesi un pienest dāvanas un ziedojumus proporcionāli līdzekļiem, kurus Dievs tiem uzticējis. Lai Debesu grāmatās tiek ievests pārskats par tādiem Ziemassvētkiem, kādi nekad nav bijuši šo dāvinājumu labā, kurus pienesīs Dieva darba atbalstīšanai un Viņa valsts uzcelšanai. (12)
1. — Review and Herald, 1884. g. 9. decembris.
2. — Review and Herald, 1884. g. 9. decembris.
3. — Review and Herald, 1882. g. 26. decembris.
4. — Review and Herald, 1879. g. 11. decembris.
5. — Review and Herald, 1882. g. 26. decembris.
6. — Review and Herald, 1879. g. 11. decembris.
7. — Review and Herald, 1884. g. 9. decembris.
8. — Review and Herald, 1894. g. 13. decembris.
9. — Review and Herald, 1879. g. 11. decembris.
10. — Manuskripts 13. lpp., 1896. g.
11. — Review and Herald, 1884. g. 9. decembris.
12. — Review and Herald, 1884. g. 9. decembris.
[484]
