Grēcīgo atvietojiet ar nevainīgo. — Jaunietis nevar būt tikpat nopietns un apdomīgs kā vecs vīrs un bērns tikpat prātīgs kā viņa sencis. Tā kā grēcīgas izpriecas ir nosodāmas, kā tam arī jābūt, tad to vietā lai vecāki, skolotāji un audzinātāji sagādā nevainīgus priekus, kas neaptraipa un nesamaitā tikumību. Neapspiediet jauniešus ar stingriem noteikumiem un ierobežojumiem, kas viņos izsauktu nomāktības sajūtu un liks tiem visu nokratīt; lai pēc iespējas ātrāk aizietu ģeķības un iznīcības tekās. Vadības grožus turiet stingrās, laipnās un apdomīgās rokās, virzot un pārraugot viņu spriedumus un nodomus, tomēr tik laipni, gudri un mīļi, lai viņi vienmēr justu, ka jūs tiem vēlat vislabāko. (1)
Pastāv tādi uzjautrināšanās veidi kā dejošana, kāršu spēle, šahs, dambrete utt., kurus mēs nevaram atzīt par labiem, jo Debesis tos nosoda. Šāda uzjautrināšanās paver durvis lielam ļaunumam. Tās neatstāj labu, dziedinošu iespaidu, bet uzbudina un dažos cilvēkos pamodina kaislības uz šīm spēlēm, vadot tos azartā un izlaidībā. Visas šādas spēles kristiešiem vajadzētu nosodīt un aizvietot ar kaut ko pilnīgi nekaitīgu. (2)
Kaut arī mēs savus bērnus atturam no pasaulīgiem priekiem, kas tiecas samaitāt un nomaldināt, tomēr mums tiem vajadzētu sagādāt nevainīgus priekus, vadot viņus jaukās tekās, kur nav nekādu briesmu. Neviena Dieva bērna dzīvei nevajadzētu būt bēdīgai vai skumjai. Dievišķām pavēlēm seko dievišķi apsolījumi, un parādiet, ka tas tā arī ir. Gudrības ceļi ir „jauki ceļi, un visās viņas tekās ir miers”. (3) [499]
Ja mēs izvairāmies no nepareizā un mākslotā, atmezdami zirgu skriešanās sacīkstes un kāršu spēles, loterijas, alkohola un tabakas lietošanu, mums jāsagādā tādi prieka veidi, kas ir šķīsti, cēli un izdaiļojoši. (4)
Piemērota vieta vingrošanai. — Daudzās skolās vingrošana ieņem labu un piemērotu vietu, bet bez rūpīgas sadraudzības tā bieži tiek novesta līdz pārspīlējumiem. Vingrošanas zālēs, cenšoties sasniegt lielus panākumus, daudzi jaunieši ir sevi savainojuši uz visu mūžu.
Vingrošanas zālē, lai arī cik labi to izvadītu, nevar aizvietot atpūtu svaigā gaisā, un tāpēc mūsu skolām jāpiedāvā labākas iespējas. (5)
Spēles ar bumbu — galvenie vadošie principi. — Es nenosodu vienkāršas bumbu spēles vingrinājumus; bet to pat tās vienkāršībā var pārspīlēt.
Es ar nepatiku atraujos no gandrīz drošajiem rezultātiem, kas seko šāda veida priekiem. Tie skubina izdot naudu, kuru vajadzētu izlietot patiesības gaismas izplatīšanai un aiznešanai cilvēkiem, kas bez Kristus iet bojā. Šīs izpriecas un līdzekļu izdošana savai patikai, kas soli pa solim vada uz sevis izcelšanu, kā arī šo spēļu mācīšanās prieka dēļ ieaudzina mīlestību un patiku uz lietām, kas nav labvēlīgas kristīga rakstura pilnveidošanai.
Veids, kā tās izvada koledžās, nenes Dieva zīmogu. Tās nestiprina intelektu, tās neizdaiļo un nešķīsta raksturu. Daudzi pavedieni tās saista ar pasaules ieradumiem un tās dzīvi. Šīs spēles saista un aizrauj dalībniekus, ka Debesīs viņus vairāk apzīmē par izpriecas nekā par Dieva mīlētājiem. Prāta stiprināšanas vietā, lai studenti savu [500] darbu vieglāk varētu paveikt, lai viņi kā kristieši būtu vairāk sagatavoti kristīgo pienākumu pildīšanai, piedalīšanās šajās spēlēs piepilda galvu ar domām, kas prātu novirza no studijām...
Vai šajās spēlēs viss tiek darīts tikai Dievam par godu? Tur netiek domāts par Dieva ceļiem un Viņa nodomiem. Inteliģentas būtnes pārbaudes laikā ar savām nodarbībām atsakās no Dieva atklātās gribas un aizvieto to ar cilvēcīgo aģentu spekulatīvajiem izdomājumiem; sātans stāv klāt saviem aģentiem un piepilda tos ar savu garu... Debesu Kungs Dievs protestē pret kaislību sakurināšanu šajās tik aizraujošajās spēlēs, kur notiek dzīšanās pēc pārākuma. (6)
Daudzu atlētisko sporta veidu problēma. — Enerģiska fiziska piepūle skolniekam ir nepieciešama. Nav daudz ļaunumu, no kuriem vairāk būtu jābaidās kā no kūtruma un bez mērķtiecības. Tomēr atlētisko sporta veidu nosliece izraisa rūpes cilvēkos, kas no sirds vēl jauniešiem labu. Skolotāji jūtas satraukti, redzot šo sporta veidu ietekmi uz studentu progresu skolā, tā arī uz viņu sasniegumiem vēlākā dzīvē. To iespaids netiecas atbalstīt iejūtību, augstsirdību vai patiesu vīrišķību.
Dažas no vispopulārākajām izpriecām, kā futbols un bokss, kļuvušas par brutalitātes skolām. Tajās attīstās tās pašas īpašības kā senajās Romas spēlēs. Tieksme pēc pārākuma, lepošanās ar brutālu spēku, kā arī nevērība pret dzīvību atstāj uz jauniešiem demoralizējošu iespaidu, kas tiešām ir drausmīgs.
Citas atlētiskās spēles, kaut ne tik brutālas, tomēr ir gandrīz tikpat apšaubāmas pārspīlējumu dēļ, līdz kuriem tās tiek novestas. Tās stimulē patiku uz izpriecām un uz [501] uzbudinājumiem, palielinot nepatiku derīgam darbam, kā arī vēlēšanos izvairīties no praktiskajiem pienākumiem un atbildībām. Tās tiecas izpostīt patiku uz vienkāršo, reālo dzīvi un tās klusajiem, mierīgajiem priekiem. Un tā paveras durvis izlaidībai un bez likumībai ar tās šausmīgajām sekām. (7)
Kad dzīve nebija tik sarežģīta. — Agrākos laikos Dieva vadīto ļaužu dzīve bija vienkārša. Viņi dzīvoja pie dabas krūts. Viņu bērni dalījās vecāku grūtajos darbos un pētīja dabas mantnīcas skaistās un noslēpumainās lietas. Lauku un mežu klusumā tie pārdomāja tās varenās patiesības, kas līdzīgi svētai mantai tika nodotas no vienas paaudzes otrai. Tāda skola izaudzināja stiprus vīrus.
Šajā laikmetā dzīve kļuvusi mākslotāka un cilvēki deģenerētāki. Kaut arī mēs pilnībā nevaram atgriezties pie agrāko laiku vienkāršajiem ieradumiem, tomēr varam no tiem mācīties, kā atpūtai atvēlēto laiku padarīt šim vārdam atbilstošu — par patiesu miesas, gara un dvēseles atspirgšanas laiku. (8)
Ģimenes izbraukumi. — Lai apvienojas vairākas ģimenes, kas dzīvo pilsētās vai ciemos, pārtrauc fiziski un garīgi nogurdinošos darbus un izbrauc uz laukiem kāda skaista ezera krastā vai jaukā birztalā ar skaistiem dabas skatiem. Viņiem līdzi vajadzētu ņemt vienkāršu veselīgu uzturu, vislabākos augļus un labības produktus un uzklāt galdu zem kāda ēnaina koka vai arī zem zilās debess. Izbraukums, fiziskā piepūle un dabas skati ierosinās ēstgribu, un viņi varēs baudīt azaidu, ko apskaustu pat ķēniņi. [502]
Šādos gadījumos vecākiem un bērniem vajadzētu justies brīviem no rūpēm, darba un nomāktības. Vecākiem kopā ar saviem bērniem atkal vajadzētu kļūt par bērniem, cenšoties darīt viņiem visu tik patīkamu, cik vien tas iespējams. Veltiet visu dienu atpūtai. Kam darbs saistīts ar telpām un sēdēšanu, fiziskās kustības svaigā gaisā atstās ļoti labu iespaidu uz veselību. Visiem, kas vien iespējams, vajadzētu šādu atpūtas izbraukumu uzskatīt par savu pienākumu. Pazaudēt nevar neko, bet daudz var iegūt. Pie sava darba tie var atgriezties ar jaunu spēku un drosmi, lai čakli pildītu savus pienākumus, un būtu labāk sagatavoti pretoties slimībām. (9)
Atrodiet laimi dabas burvīgumā. — Nedomājiet, ka Dievs vēlas, lai jūs atteiktos no visa, kas jūs šeit varētu darīt laimīgus. Viss, ko Viņš vēlas, lai mēs atstātu, ir tas, kas paturēts nenāktu mums par labu un nedarītu mūs laimīgus.
Tas Dievs, Kas stādīja skaistos kokus un ietērpa tos krāšņajā lapotnē, Kas mums devis brīnišķi skaistos ziedus un Kura gudros un jaukos darbus mēs redzam visā dabā, Tas negrib mūs darīt nelaimīgus; šīs lietas Viņš nav devis, lai tās mums nepatiktu un lai mēs par tām nepriecātos. Viņš vēlas, lai mēs justos laimīgi dabas burvīgumā, kuru Viņš Pats ir radījis.
Derīgas sabiedriskas sanāksmes. — Sanāksmes kopējām pārrunām tiek padarītas ļoti derīgas un pamācošas, ja sanāksmes dalībnieku sirdīs kvēlo Dieva mīlestība, ja tie sastopas, lai apmainītos domās par Dieva Vārdu vai lai pārrunātu metodes Viņa darba virzīšanai uz priekšu un citu cilvēku aplaimošanai. Ja šajās sanāksmēs Svēto Garu gaida kā mīļu viesi, ja nekas [503] netiek teikts, lai Viņu apbēdinātu un aizraidītu, tad pagodināts tiek Dievs, un kopā sanākušie cilvēki jūtas atspirdzināti un stiprināti. (11)
Mūsu sanāksmes jāizvada tā un mums pašiem jāuzvedas tā, lai, atgriežoties mājās, sirdsapziņa nepārmestu mums kādu apvainojumu Dievam vai cilvēkam, nepārmestu, ka kaut kādā veidā esam nodarījuši pārestību cilvēkiem, ar kuriem mēs satikāmies, vai atstājuši uz viņiem kaitīgu iespaidu. (12)
Jēzus priecājas par nevainīgas laimes ainām. — Jēzus norāja visādu savu iegribu apmierināšanu, bet pēc Savas dabas Viņš bija sabiedrisks. Viņš pieņēma visu ļaužu viesmīlību, apmeklēja bagāto un nabago, mācīto un nemācīto mājokļus, cenzdamies pacelt viņu domas no ikdienas dzīves jautājumiem uz garīgām un mūžīgām lietām. Ne ar ko Viņš neattaisnoja izlaidību un pārmērības, un Viņa uzvešanos neaptraipīja nekāda pasaulīgas vieglprātības ēna; tomēr Viņš priecājās par nevainīgas laimes ainām un ar Savu klātbūtni atzina saviesīgas sanāksmes. Kāzas jūdiem bija iespaidīgs notikums, un to līksmība nebija nepatīkama Cilvēka Dēlam... Jēzus domās kāzu svinību līksme norādīja uz tās dienas priekiem, kad Viņš Savu līgavu pārvedīs Tēva mājās un atpestītie kopā ar savu Glābēju apsēdīsies pie Jēra kāzu mielasta. (13)
Viņa priekšzīme sarunās un uzvedībā. — Sava darba sākumā, farizeju vai muitnieku ielūgts uz pusdienām vai mielastu, Viņš pieņēma šo ielūgumu... Tādos gadījumos Kristus vadīja galda sarunas un sniedza daudzas dārgas mācības. Klātesošie Viņā klausījās; jo vai Jēzus nebija dziedinājis viņu slimniekus, [504] iepriecinājis noskumušos un ņēmis viņu bērnus Savās rokās un svētījis. Muitnieki un grēcinieki jutās pievilkti, un, kad Viņš atvēra Savas lūpas, lai runātu, visu uzmanība pievērsās Viņam.
Kristus mācīja Saviem mācekļiem, kā izturēties ticīgo un neticīgo sabiedrībā. Ar Savu priekšzīmi Viņš mācīja, ka, apmeklējot publiskas sanāksmes, tiem nedrīkst trūkt vārdu, ko teikt. Tomēr Viņa sarunas ļoti atšķīrās no tām, kādas agrāk tika dzirdētas mielastos. Ikkatrs Viņa teiktais vārds klausītājiem bija dzīvības smarža uz dzīvību, un tie klausījās ar sasprindzinātu interesi, it kā vēlēdamies sadzirdēt kā teiktos vārdus, tā šo vārdu nolūku. (14)
Elena G. Vaita un patīkamas sabiedriskas sanāksmes. — Sava garā austrumu ceļojuma noslēgumā es nonācu tieši laikā, lai Jaungada priekšvakaru pavadītu Heldsbergā. Koledžas zāle bija sagatavota sabatskolas sapulcei. Ciprešu vītnes, rudens lapas, zaļumi un ziedi veidoja gaumīgu rotājumu; liels zvans no pastāvīgi zaļojošiem augiem karājās zāles velvē ieejas tuvumā. Jaungada koku rotāja ziedojumi par labu trūcīgiem un zvana iegādei... Šajā gadījumā nekas netika teikts, kam būtu jāapgrūtina kāda cilvēka sirdsapziņa.
Daži man jautā: „Māsa Vaita, ko jūs par to visu domājas? Vai tas saskan ar mūsu ticību?” Es viņiem atbildēju: „Tas saskan ar ¬manu ticību.” (15)
Pievelciet jauniešus ar valdzinošu spēku. — Dievs vēlas, lai ikviens nams un ikviena draudze izplatītu spēcīgu, valdzinošu iespaidu, kas vilktu bērnus prom no pasaules pavedinošiem [505] priekiem un no tādu cilvēku sabiedrības, kuru tieksmes ir samaitājošas. Mācieties mantot jauniešus Jēzum. (16)
1. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 335. lpp.
2. — Liecības draudzei I – 514. lpp.
3. — Review and Herald, 1884. g. 29. janvāris.
4. — Īpašas liecības, „Living by principle”, 1898.- 19. 20. lpp.
5. — Audzināšana – 210. lpp.
6. — Piezīmju grāmatas lapas I sējums Nr. 30.
7. — Audzināšana – 210. 211. lpp.
8. — Audzināšana – 211. lpp.
9. — Liecības draudzei I – 514. 515. lpp.
10. — Review and Herald, 1986. g. 25. maijs.
11. — Jaunatnes instruktors, 1897. g. 4. februāris.
12. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 337. lpp.
13. — Visu laikmetu ilgas – 150. 151. lpp.
14. — Labdarīgā kalpošana – 287. lpp.
15. — Review and Herald, 1884. g. 29. janvāris.
16. — Review and Herald, 1884. g. 29. janvāris.
