Pārspīlēti uzskati par atpūtu. — Ir cilvēki ar slimu iztēli, kam reliģija šķiet līdzīga tirānam, kas pār visiem valda ar dzelzs rīksti. Tie pastāvīgi skumst par savu samaitātību un vaid par iedomāto ļaunumu. Viņu sirdīs nav mīlestības; viņu sejās iegūlušies drūmi vaibsti. Viņi saraujas no jauniešu vai citu cilvēku nevainīgajiem smiekliem. Viņi domā, ka katra veida atpūta un izklaidēšanās ir grēks un ka garam pastāvīgi jāatrodas nopietnā un stingrā sasprindzinātībā. Tā ir viena galējība. Citi atkal domā, ka veselības labad jācenšas izdomāt vienmēr jauni izpriecu un izklaidēšanās veidi. Viņi pierod pie satraukumiem un bez tiem vairs nejūtas labi. Tādi cilvēki nav īsti kristieši. Viņi noiet otrā galējībā. Patiesi kristietības principi visiem paver laimes avotu, kura augstums un dziļums, garums un platums nav izmērojams. (1)
Atspirdzināt garu un dot jaunu spraigumu miesai. Ar nevainīgu izklaidēšanos censties atspirdzināt garu un piedot jaunu spraigumu miesai ir kristiešu priekštiesība un pienākums; tad viņiem būs iespējams savus fiziskos un garīgos spēkus izlietot Dievam par godu. Mūsu atpūtai nav jābūt bezprātīgai līksmībai, kas beidzot pārvēršas bezjēdzībā. Mēs to varam iekārtot tā, lai tā nāktu par labu un paceltu cilvēkus, ar kuriem mēs saejamies, un darītu mūs un viņus spējīgākus sekmīgāk pildīt mums kā kristiešiem atbilstošos pienākumus. (2) [494]
Man rādīja, ka Sabata ievērotāji tā tauta strādā pārāk daudz, neatļaujoties pārmaiņas un atpūtas brīžus. Atpūta ir nepieciešama ļaudīm, kas strādā fizisku darbu, un vēl svarīgāka tā ir tiem, kuru darbs galvenokārt ir garīgs. Ne mūsu pestīšanai, ne Dieva godam nav vajadzīga pastāvīga un saspringta prāta nodarbināšana, pat ne ar reliģiskiem tematiem. (3)
Atpūtas jautājuma kārtošanā lielu lomu spēlē mājas un skolas apkārtne. Šīs lietas jāņem vērā, izvēloties mājas vai skolas vietu. Kam garīgā vai fiziskā veselība interesē vairāk par naudu vai sabiedriskiem ieradumiem un tās prasībām, tiem priekš saviem bērniem un viņu apkārtnes vajadzētu meklēt dabas pamācošās un atpūtu sniedzošās vietas. (4)
Atpūta nepieciešama labākam darbam. — Fiziskos vingrinājumos pavadītais laiks nav pazaudēts... Visu organisma un miesas spēku proporcionāla vingrināšana ir nepieciešama to labākam darbam. Ja pastāvīgi piepūlē smadzenes un citus dzīvās mašinērijas orgānus atstāj bezdarbībā, tad rodas zaudējumi kā fiziskos, tā garīgos spēkos. Fiziskai sistēmai tiek laupīts tās veselīgais tonis, un prāts zaudē savu svaigumu un spraigumu, un rezultātā rodas slimīga uzbudinātība. (5)
Rūpīgi jānoregulē gulēšanas un strādāšanas laiks. Mums jāņem laiks miegam, laiks atpūtai un laiks pārdomām... Sātības principi aptver daudz plašāku diapazonu, nekā daudzi to domā. (6)
Studentiem nepieciešama atpūta. — Kas nododas studijām, tam vajadzīga atpūta. Prātu nedrīkst pastāvīgi noslogot ar saspringtu domāšanu, [495] jo tā nolietojas viss smalkais, garīgais mehānisms. Kā miesai, tā prātam ir vajadzīgas kustības. (7)
Uzmanības pievēršana atpūtai un fiziskiem vingrinājumiem reizēm, bez šaubām, pārtrauks regulārā skolas darba stingri nosprausto gaitu, tomēr šie pārtraukumi neko neaizkavēs. Prāta un miesas atspirgšanā, nesavtīga gara atbalstīšanā un skolnieku un skolotāju savstarpējā sadarbībā, pateicoties kopējām interesēm un sadraudzībai, izlietotais laiks un pūles atmaksāsies simtkārtīgi. Radīsies arī veselīga iespēja izmantot nemierīgo enerģiju, kas jauniešiem bieži vien ir kā briesmu avots. Kā aizsargs pret ļaunumu cilvēka ieinteresēšana labās lietās ir vairāk vērta kā neskaitāmi noteikumi un disciplināras barjeras. (8)
Kantora darbinieki, kam nepieciešamas atpūtas dienas. — Es redzēju, ka tikai nedaudzi saprot pastāvīgo nogurdinošo darbu, kādam pakļauti atbildīgie darbinieki izdevniecībā. Dienu no dienas un nedēļu pēc nedēļas viņi ir ieslēgti telpās, un nepārtraukta garīgo spēku sasprindzinātība noteikti grauj viņu veselību un mazina dzīvības spēkus. Šiem brāļiem draud pēkšņa sabrukuma briesmas. Viņi nav nemirstīgi, un, turpinot strādāt tādā pat garā, viņi ātri izsmels savus spēkus un būs zuduši darbam.
Brāļi A, B un C mums ir dārgas dāvanas. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņi, sevi ieslēdzot telpās nepārtrauktam, intensīvam darbam, sagrautu savu veselību... Viņiem dzīvē nav bijis gandrīz nekādu pārmaiņu, izņemot tās, ko tiem sniegušas dažādas slimības. Viņiem nepieciešamas biežas pārmaiņas, bieži vajadzētu visu dienu veltīt tikai atpūtai kopā ar savām ģimenēm, kas gandrīz pilnīgi ir šķirtas no viņu sabiedrības. Visi varbūt nevarēs atstāt darbu [496] vienā un tai pašā laikā; bet savus pienākumus viņiem vajadzētu iekārtot tā, ka aiziet var viens vai divi, atstājos citus savā vietā, lai pēc tam savukārt palikušajiem būtu iespēja atbrīvoties.
Es redzēju, ka šiem brāļiem A, B un C rūpes par veselību vajadzētu uzskatīt par savu reliģisko pienākumu. Kungs neprasa, lai tie jau tagad kļūtu par mocekļiem Viņa darba dēļ. Par tāda upura pienešanu viņi atalgojumu nesaņems; jo Dievs vēlas, lai tie dzīvotu. (9)
Meklējiet līdzekļus nevainīgai, pamācošai atpūtai. — Pastāv atpūtas veidi, kas ļoti labvēlīgi iedarbojas kā uz prātu, tā uz miesu. Apgaismots, izprotošs prāts atradīs daudz līdzekļu atpūtai un priekam ne tikai pie nevainīgiem, bet pat pie pamācošiem avotiem. Atpūta svaigā gaisā un Dieva darbu aplūkošana dabā sniegs vislielāko labumu. (10)
Es ticu, ka meklējot atspirgšanu garam un jaunus spēkus miesai, Dievs no mums prasa, lai mēs visu savus spēkus vienmēr izlietotu vislabākā veidā. Mēs varam sanākt kopā, — kā šodien, un darīt visu Dievam par godu. (Piezīme: Izvilkums no uzrunas, kas sniegta apmēram divi simti cilvēku lielai sabiedrībai pie Gognaka ezera, Betlkrīkas tuvumā, kāda atpūtas izbraukuma laikā, 1870. g) Mēs varam un mums vajag organizēt šādu atpūtu tā, lai kļūtu derīgāki sekmīgākai mūsu pienākumu izpildei un lai mūsu iespaids uz tiem, ar kuriem saejamies, kļūtu vēl svētīgāks. Sevišķi tā tam jābūt līdzīgos gadījumos kā šis, kas mūs visus iepriecina, mēs varam atgriezties mājās ar atspirdzinātu prātu un spēkus atguvušu miesu, gatavi no jauna ķerties pie darba ar labāku cerību un lielākus drosmi. (11) [497]
Dieva aicinājums jauniešiem. — Dievs aicina katru jaunieti: „Mans bērns, dod Man savu sirdi; Es piepildīšu tavas ilgas pēc patiesas laimes.” Dievs vēlas jauniešus darīt laimīgus, un tieši tāpēc Viņš grib, lai tie savas sirdis nodotu Viņa apsardzībā, ka visas cilvēkiem dotās spējas tiktu saglabātas spraigā, veselīgā stāvoklī. Viņiem jau ir Dieva dotā dzīvības dāvana. Viņš liek pukstēt sirdij; Viņš stiprina visas spējas. Skaidrs prieks nepazemos nevienu no Dieva dāvanām. (12)
1. — Liecības draudzei I – 565. lpp.
2. — Veselības reformētājs, 1871. g. Jūlijs.
3. — Liecības draudzei I – 514. lpp.
4. — Audzināšana – 211. 212. lpp.
5. — kristīgās audzināšanas pamati – 418. lpp.
6. — manuskripts 60. lpp., 1894. g.
7. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 333. lpp.
8. — Audzināšana – 213. lpp.
9. — Liecības draudzei I – 515. 516. lpp.
10. — Liecības draudzei IV – 653. lpp.
11. — Liecības draudzei II – 586. lpp.
12. — Jaunatnes instruktors, 1887. g. 5. janvāris.
