Standarti ir pazemināti. — Kristīgi vecāki ļāvuši attīstīties savu bērnu pasauli mīlošajām tieksmēm. Viņi ir atvēruši durvis izpriecām, kuras, vadoties no pamatlikumiem, tie kādreiz aizliedza. (1)
Pat kristīgie vecāki paši pārāk daudz ir attaisnojuši savu patiku uz izpriecām. Vecāki ir pieņēmuši pasaules uzskatu, ir saskaņojušies ar vispāratzītajām domām, ka bērniem un jauniešiem pirmie gadi jāpavada kūtrumā, savtīgās izpriecās un ģeķīgā savu iegribu apmierināšanā. Tā radīta patika satraucošiem priekiem, un bērnu un jauniešu prātā uzbudinošas izrādes kļuvušas mīļas; bet pret saprātīgiem un derīgiem dzīves pienākumiem radusies nepatika. Savu dzīvi viņi vairāk ievirza dzīvnieku pasaules rāmjos. Viņi neko nedomā par Dievu un mūžības īstenībām, bet lidinās līdzīgi taurenim, kam lemts īss dzīvības laiks. Viņi nerīkojas kā saprātīgas būtnes, kam ļauts savu dzīvi pielīdzināt Dieva dzīvei un kam būs jādod Viņam atskaite par ikkatru sava dzīves laika stundu. (2)
Mātēm jāizdomā un jāvada bērnu uzjautrināšanās un izklaidēšanās. — Tā vietā, lai sūtītu savus bērnus prom no sevis un nejustos traucēta no viņa trokšņošanas un apgrūtināta no nepieciešamības parādīt uzmanību viņu daudzajām iegribām, māte sapratīs, ka savu laiku tā nevar labāk izlietot kā ar jautrību vai vieglu, patīkamu nodarbošanos nomierinot un ievirzot pareizās sliedēs bērnu nemierīgos, rosīgos prātus. Māte saņems bagātīgu atmaksu par savām [527] pūlēm un laiku, ko tā būs patērējusi, izgudrojot saviem bērniem nevainīgas izpriecas.
Mazi bērni mīl sabiedrību. Parasti viņi vieni paši nejūtas priecīgi; un mātei vajadzētu saprast, ka pa lielākai daļai viņas bērniem, kad tā ir mājās, jāatrodas tajā pašā telpā, kur strādā viņa pati. Tā viņa tos varēs uzraudzīt un būs spējīga nokārtot mazās nesaskaņas, ja viņi to prasīs, un labot viņu nepareizos ieradumus vai savtīguma un kaislību parādīšanu, kā arī ievirzīt viņu domas pareizā gultnē. Bērni domā, ka tas, kas iepriecina viņus, patiks arī mātei, un pilnīgi dabīgi, ka savās grūtībās tie padomu meklē pie mātes. Un viņai nevajadzētu ievainot sava bērna jūtīgo sirdi, izturoties pret šo lietu vienaldzīgi vai atsakoties no apgrūtinājuma, ko šīs mazās lietas tai var sagādāt. Kas mātei var būt mazas lietas, viņiem ir lielas. Un īstā laikā izteikts pamācošs vai brīdinošs vārds bieži nesīs sev līdz lielu svētību. (3)
Neaizliedziet nevainīgus priekus. — Laika un izdomas trūkuma dēļ daudzas mātes nesagādā saviem bērniem nevainīgus priekus; bet čaklie pirksti un nogurušās acis uzcītīgi dara savu darbu tikai kāda izrotājuma izgatavošanai, kaut kā tāda, kas labākā gadījumā bērnu jaunajās sirdīs modina tikai iedomību un tieksmes uz pārspīlējumiem. Bērniem pieaugot par vīriem un sievām, šāda priekšzīme izaudzēs lepnuma un morālas bezvērtības augļus. Mātes skumst par savu bērnu kļūdām, bet nesaprot, ka viņas ievāc ražu no sēklām, ko pašas sējušas.
Dažas mātes pret saviem bērniem neizturas vienādi. Reizēm viņas tos tiem par ļaunu lutina un tad atkal aizliedz nevainīgu priecāšanos, kas bērnu sirdis ļoti ielīksmotu. [528] Viņas neatdarina Kristu. Viņš izprata bērnu izjūtas un dalījās ar tiem viņu priekos un bēdās. (4)
Kā Vaita kundze audzināja savus bērnus. — Ja bērni lūgs atļauju pievienoties dotajai sabiedrībai vai kādam izpriecas izbraukumam, tad sakiet viņiem: „Es, bērni, jums nevaru atļaut turp iet; apsēdieties šeit, un es jums pastāstīšu — kāpēc. Es strādāju priekš mūžības un priekš Dieva. Dievs man devis jūs un uzticējis manai gādībai. Es jums, mani bērni, stāvu Dieva vietā; tāpēc man vajag jūs uzmanīt un sargāt, kā cilvēkam, kam Dieva dienā par to būs jāatbild. Vai vēlaties, lai jūsu māte Debesu grāmatās tiek ierakstīta kā tāda, kas nav pildījusi pienākumu pret saviem bērniem, kā tāda, kas ļāvusi ienākt ienaidniekam un ieņemt vietu, kurā jāstāv man pašai? Bērni, es jums rādīšu pareizo ceļu, un, ja jūs tad izvēlēsieties novērsties no savas mātes un iet pa bezdievības ceļiem, tad jūsu māte nebūs vainīga, bet savu grēku dēļ cietīsiet jūs paši.”
Tā es audzināju savus bērnus, un, pirms es biju beigusi runāt, viņi sāka raudāt un sacīja: „Vai tu lūgsi par mums?” Es nekad neesmu atteikusies lūgt par viņiem. Es nometos viņiem līdzās uz ceļiem un lūdzu kopā ar tiem. Tad es aizgāju no viņiem un lūdzu par tiem, kamēr saule norietēja un visu garu nakti, lai ienaidnieka valdzinošā vara tiktu salauzta, un es uzvarēju. Kaut arī tas man maksāja veselas nakts darbu, tomēr es jutos bagātīgi atalgota, kad mani bērni apķērās man ap kaklu un sacīja: „Ak, māmiņ, mēs esam tik priecīgi, ka tu neļāvi mums iet, kad mēs vēlējāmies. Tagad mēs redzam, ka tas būtu bijis slikti.” [529]
Vecāki, šādā veidā jāstrādā arī jums, jo tas ir jūsu darbs. Šim darbam jums jāpieķeras ar visu sirdi, ja gribat redzēt savus bērnus izglābtus Dieva valstībā. (5)
Grūtību problēmas pirms pilngadības sasniegšanas. — Tagadējā sabiedrības stāvoklī nav viegli savaldīt bērnus un uzaudzināt tos saskaņā ar Bībeles pareizajiem likumiem. Ierobežojumi bērnu bieži dara nepacietīgus, un tie izvēlas paši savu ceļu, grib nākt un iet, kā tiem pašiem patīk. Īpaši vecumā no desmit līdz astoņpadsmit gadiem viņi tiecas domāt, ka tiem nenotiks nekas ļauns, apmeklējot pasaulīgo jauniešu sanāksmes. Tomēr piedzīvojuši kristīgi vecāki briesmas var saskatīt. Viņi pazīst savu bērnu īpatnības un saprot, kādu iespaidu šīs lietas atstās uz viņu prātu; un, gribot tos glābt, viņiem tie jāattur no šīm satraucošajām izpriecām. (6)
Modrība un piesardzība sevišķi nepieciešama pēc atgriešanās. — Kad bērni paši nolemj atstāt pasaules priekus un kļūt par Kristus mācekļiem, kāda nasta tad tiek novelta no gādīgo, uzticīgo vecāku sirdī; un tomēr pat tad nedrīkst apsīkt vecāku pūles. Šie jaunieši tad tikai uzsāk nopietnu karagājienu pret grēku un dabīgās sirds samaitātību, un viņiem īpašā kārtā nepieciešams vecāku padoms un viņu modrās rūpes. (7)
Kur paslēpta iespēja pasargāt bērnus no pasaulīgo prieku vilinājumiem. — Cik daudzi vecāki žēlojas, ka nevar noturēt bērnus mājās, ka tiem nepatīk māja! Jau agrā bērnībā viņos pamostas ilgas pēc svešu cilvēku sabiedrības; un, sasniedzot pietiekošu vecumu, tie nokrata [530] visu, kas viņiem šķiet kā važas un nesaprātīgi ierobežojumi; viņi neņem vērā ne mātes lūgšanas, ne tēva padomus. Apstākļu izpēte parasti atklātu, ka grēks guļ pie vecāku durvīm. Viņi māju nav padarījuši tādu, kādai tai vajadzētu būt — pievilcīgu, patīkamu, patiesas mīlestības, priecīgu skatu un laipnu vārdu apmirdzētu patvēruma vietu.
Jūsu bērnu izglābšanas noslēpums atrodams patīkamā un pievilcīgā mājā. Vecāku nodošanās savām iegribām nepiesaistīs bērnus ne Dievam, ne mājai; bet stiprs, dievbijīgs iespaids, atbalstot pareizu audzināšanu un nevainojamu dzīvi, izglābtu daudzus bērnus no bojā ejas. (8)
Tas ir vecāku pienākums — uzmanīt savu bērnu nākšanu un iešanu. Viņiem tos vajadzētu atbalstīt un gādāt, lai māja kļūtu pievilcīga; viņiem jāļauj bērniem redzēt, ka vecāki rūpējas un interesējas par tiem. Māja viņiem jāizveido patīkama un priecīga. (9)
1. — Manuskripts 119. lpp., 1899. g.
2. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 20. jūlijs.
3. — Svinīgs uzsaukums – 136. 137. lpp.
4. — Lielā Ārsta pēdās – 389. 390. lpp.
5. — Manuskripts bez datuma – 70. lpp.
6. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 327. lpp.
7. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 327. lpp.
8. — Review and Herald, 1884. g. 9. decembris.
9. — Liecības draudzei I – 400. 401. lpp.
[531]
