Man tika atklāta Dieva lielā mīlestība un labvēlība, nododot nāvē Savu Dēlu, lai cilvēks varētu atrast piedošanu un dzīvot. Es redzēju Ādamu un Ievu, kuriem bija priekštiesība uzturēties skaistajā un pievilcīgajā Ēdenes dārzā un kuriem bija atļauja ēst no visu koku augļiem, izņemot vienu. Taču, kad čūska kārdināja Ievu un tā pierunāja savu vīru, viņi abi ēda no aizliegtā koka. Tie pārkāpa Dieva norādījumu un kļuva par grēciniekiem. Šī vēsts izplatījās Debesīs, un visi mūzikas instrumenti uz laiku apklusa. Eņģeļi ļoti noskuma un baidījās, ka Ādams un Ieva atkal ēdīs no dzīvības koka un līdz ar to kļūs par nemirstīgiem grēciniekiem. Tomēr Dievs sacīja, ka Viņš pārkāpējus (126) no dārza izraidīs. Viņš pavēlēja ķerubiem ar liesmojošu zobenu apsargāt ceļu uz dzīvības koku. Cilvēks pie tā vairs nevarēja piekļūt un nevarēja lietot augļus, kas nodrošināja nemirstību.
Kad kļuva zināms, ka cilvēks ir zudis, ka Dieva radīto pasauli piepildīs postam, slimībām un nāvei nolemtas mirstīgas būtnes, un ka šo stāvokli nav iespējams mainīt – Debesīs iesākās sēras. Visai Ādama dzimtai bija jāmirst. Es redzēju arī Jēzu un Viņa sejas izteiksmē ievēroju dziļu līdzjūtību un skumjas. Drīz vien Viņš tuvojās ārkārtīgi spožajai gaismai, kas aizsedza Devu. Mani pavadošais eņģelis sacīja: „Viņam ar Devu ir slepena saruna.” Laikā, kuru Jēzus pavadīja pie Deva, eņģeļu nemiers arvien pieauga. Trīs reizes Jēzu apņēma Dieva godības pilnā gaisma. Kad pēc trešās reizes mēs viņu atkal uzlūkojām, Viņa sejas izteiksme bija pavisam mierīga. Tā bija brīva no visām skumjām, raizēm un staroja tādu pievilcību, ko vārdos nemaz nav iespējams izteikt. Tad Viņš eņģeļu pulkam paziņoja, ka ir atrasta iespēja, kā glābt pazudušo cilvēku. Viņš sacīja, ka par to ir ļoti lūdzis Savu Tēvu un saņēmis atļauju par cilvēku cilti nodot Savu dzīvību. Tā uzņemoties ikviena grēkus un izciešot nāvi, pateicoties Viņa izlietajām asinīm, tie varēs atrast piedošanu par pagātnes pārkāpumiem un ar paklausību atkal atgriezties zaudētajā dārzā, no kurienes tika izraidīti. Tad tiem no jauna pavērsies pieeja pie brīnišķajiem, nemirstību nodrošinošajiem dzīvības koka augļiem, uz kuriem tagad nebija nekādu tiesību.
Tad Debesis piepildīja neizsakāms prieks, un eņģeļu pulki sāka dziedāt slavas un apbrīnas pilnu pielūgsmes dziesmu. Daudz spēcīgākos, augstākos toņos kā jebkad agrāk, tie, ar koklēm pavadot, dziedāja par Dieva lielo žēlastību un (127) neaptveramo labvēlību, nododot savu mīļoto Dēlu par dumpīgo cilvēku cilti. Pēc tam slava un apbrīna tika izteikta par Jēzus pašaizliedzību un uzupurēšanos; Viņš izšķīrās atstāt Dieva tuvumu un uzņemtos ciešanas, mokas un apkaunojošu nāvi, sagādāt dzīvību citiem.
Eņģelis sacīja: „Vai jūs domājat, ka Dievs savu mīļoto Dēlu nodeva bez kādas cīņas? Ak, nē!” Dievs Debesīs pārdzīvoja šo izšķiršanos, jo bija jāizvēlas – ļaut vainīgajiem cilvēkiem pazust, vai atdot par tiem nāvē Savu Dēlu. Arī eņģeļi tik ļoti interesējās, kā cilvēkiem palīdzēt, ka starp viņiem atradās tādi, kas bija gatavi atstāt godību un atdot dzīvību par bojā ejošo cilvēku. „Bet ar to vien nepietiktu,” paskaidroja mani pavadošais eņģelis. Izdarītais likumu pārkāpums bija tik liels, ka ar eņģeļa dzīvību to nevarēja izlīdzināt. No bezcerīgā posta un pilnīgas bojā ejas cilvēku glābt vairs nespēja nekas cits, kā vienīgi aizvietojošā Dieva Dēla nāve.
Tomēr eņģeļiem tika uzticēts uzdevums veidot sakarus starp Debesīm un Zemi. Tiem ar dziedinošu balzāmu bija jāstiprina Dieva Dēls Viņa ciešanu pilnajā dzīvē. Viņi Jēzum kalpoja. Tāpat viņiem bija pienākums gādāt par žēlastības saņēmējiem, aizsargājot tos no ļaunajiem eņģeļiem un tumsas, ko sātans pastāvīgi ap tiem izplatīja. Es redzēju, ka Dievam nebija iespējams mainīt Savus likumus, lai glābtu pazudušo cilvēci, tāpēc Viņš ļāva par tās pārkāpumiem mirt Savam mīļotajam Dēlam.
