(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1905. gada 2. augustā.)
Pirms pasaulei bija likti pamati, Dieva vienpiedzimušais Dēls Kristus, gadījumā, ja Ādams grēkotu, apsolījās kļūt par cilvēces Glābēju. Ādams krita, un Viņš, kurš jau pirms pasaules radīšanas bija Tēva godības līdzdalībnieks, atstāja augsto stāvokli, nolika savu valdnieka tērpu un ķēniņa kroni, lai kļūtu par mazu bērnu Bētlemē un, ejot caur tiem pašiem apstākļiem, kur Ādams paklupa un krita, izglābtu bojā ejošās cilvēciskās būtnes. Viņš sevi pakļāva visām tām kārdināšanām, ar kurām ienaidnieks vēršas pret ikvienu cilvēku, tomēr šie sātana uzbrukumi Viņu nespēja novērst no uzticības Tēvam. Dzīvojot bez grēka, Viņš pierādīja, ka arī ikvienam Ādama dēlam un meitai ir iespējams pretoties tā kārdināšanām, kurš pirmais pasaulē ienesa grēku.
Kristus ikvienam sagādāja spēku uzvarēt. Viņš uz šo pasauli atnāca kā cilvēks, lai dzīvotu starp cilvēkiem. Viņš pieņēma cilvēciskās dabas tieksmes, lai tiktu kārdināts un pārbaudīts. Savā cilvēcībā Jēzus bija dievišķās dabas līdzdalībnieks. Nākdams miesā, Viņš titulam “Dieva Dēls” piešķīra jaunu nozīmi. Eņģelis Marijai sacīja: “Visaugstākā spēks tevi apēnos, [227] tāpēc Tas, kas no Tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lūkas 1:35) Būdams cilvēciskas būtnes dēls, Viņš par Dieva Dēlu kļuva jaunā izpratnē. Tāds nu Viņš tagad bija mūsu pasaulē – kā Dieva Dēls, tomēr caur dzimšanu savienots ar cilvēcei.
Kristus nāca cilvēka miesā, lai gan nekritušo pasauļu, gan kritušās pasaules iedzīvotājiem parādītu, cik bagātīgi ir gādāts par to, lai cilvēciskās būtnes spētu dzīvot, uzticoties savam Radītājam. Viņš izturēja kārdināšanas, ar kādām sātanam bija atļauts pret Viņu vērsties, un atvairīja visus tā uzbrukumus. Jēzus tika ārkārtīgi apbēdināts un smagi pārbaudīts, tomēr Dievs Viņu neatstāja bez atzinības. Kad Jānis Viņu kristīja Jordānā, tad, no ūdens izkāpjot, uz Viņu kā spoža zelta balodis nolaidās Dieva Gars un balss no Debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mat. 3:17) Un tieši pēc šī paziņojuma Gars Viņu aizveda tuksnesī. Marks saka: “Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem.” (Marka 1:12,13) “Šajās dienās Viņš nekā nebija ēdis.” (Lūkas 4:2)
Sastapšanās ar kārdināšanu
Tas bija Dieva Gars, kas Jēzu aizveda tuksnesī, lai Viņš tur tiktu kārdināts. Jēzus pats kārdināšanu neizaicināja. Viņš gāja uz tuksnesi, lai kādu laiku varētu pavadīt vienatnē, lai pārdomātu savu misiju un darbu. Gavējot un lūdzot, Viņam vajadzēja sagatavoties iet asinīm slacīto taku. Kā lai Viņš iesāk postītāja izmocīto cietumnieku atbrīvošanu? Ilgā gavēņa laikā Tam tika atklāts viss cilvēces atpestīšanas plāns.
Ieejot tuksnesī, Jēzu apņēma Tēva godība. Juzdamies vienots ar Dievu, Viņš bija pacelts pāri cilvēciskajam nespēkam. Bet godība drīz nozuda, un Viņš tika atstāts cīņai ar kārdināšanām. Tās varēja uzbrukt jebkurā brīdī. Viņa cilvēciskā daba no gaidāmā konflikta vairījās; četrdesmit dienas Viņš gavēja [228] un lūdza. Bada novājinātam un garīgās cīņas nomocītam, “tik nejauks bija viņa vaigs un ne pēc cilvēka, un viņa ģīmis ne pēc cilvēka bērniem”. (Jes. 52:14, pēc Glika) Tā bija sātana izdevība. Viņš domāja, ka tagad gan Kristu varēs uzvarēt.
It kā atbildot uz Viņa lūgšanu, pie Pestītāja atnāca kāda būtne gaismas eņģeļa izskatā un sniedza sekojošu paziņojumu: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” (Mat. 4:3)
Jēzus sātanam atbildēja ar vārdiem: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mat. 4:4) Ikvienā kārdināšanā Viņa cīņas ierocis bija Dieva Vārds. Sātans prasīja, lai Kristus savu dievību apliecina, darot brīnumu. Bet izturēšanās, kas ir pārāka par visiem brīnumiem – stipra paļaušanās uz “Tā saka Kungs” – bija zīme, kuru nevarēja apstrīdēt. Kamēr Kristus tā stājās pretī sātanam, kārdinātājs Viņu nespēja uzvarēt.
Mūsu vienīgā drošība ir tuvas attiecības ar Dieva Vārdu. Tie, kas uzticīgi meklē Rakstos, sātana maldus neatzīs par Dieva patiesību. Nevienam nav jākļūst Dieva un Kristus ienaidnieka izteikto spekulatīvo pieņēmumu pārvarētam. Mums nav jāapspriež jautājumi, par ko Dieva Vārds klusē. Viss, kas nepieciešams mūsu glābšanai, ir skaidri uzrakstīts. Dienu no dienas mums Bībele jāpadara par savu padomdevēju.
Kristus jau no mūžības bija vienots ar Tēvu un, arī cilvēka dabu uzņemoties, Viņš joprojām bija viens ar Dievu. Viņš ir kā ķēdes posms, kas cilvēci savieno ar Mūžīgo. “Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tā arī Viņš tāpat to ir pieņēmis.” (Ebr. 2:14) Tikai pateicoties Kristum, mēs varam kļūt par Dieva bērniem. Visiem, kas uz Viņu paļaujas, Jēzus piešķir spēku dzīvot kā Dieva dēliem un meitām. Tā ikviena sirds pārvēršas par dzīvā Dieva templi. Tāpēc ka Kristus pieņēma cilvēka dabu, Zemes bērni var kļūt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Viņš ar Evaņģēliju ir izvedis gaismā dzīvību un nemirstību. [229]
