(Raksts publicēts The Review and Herald, 1909. gada 28. janvārī)
Pagājušajā naktī pamodos no miega ļoti nomākta. Es mūsu brāļiem un māsām biju nodevusi vēsti, kas saturēja brīdinājumus un pamācības attiecībā uz dažu cilvēku darbu, kuri aizstāvēja maldīgas teorijas par Svētā Gara saņemšanu un Tā izpausmēm cilvēkos.
Es biju pamācīta, ka fanātisms, līdzīgs tam, ar kādu mums nācās sastapties pēc laika paiešanas 1844. gadā, no jauna parādīsies mūsu vidū vēsts pēdējās dienās un ka tagad mums šim ļaunumam jāstājas pretī tikpat noteikti kā sākotnējos piedzīvojumos.
Mēs stāvam uz lielu un svinīgu notikumu sliekšņa. Pravietojumi piepildās. Debesu grāmatās tiek atzīmēts vēsturisks pārskats par savādiem un dīvainiem notikumiem, – par notikumiem, kas vēsta Dieva lielās dienas tuvumu. Pasaulē viss ir nonācis nenoteiktības stāvoklī. Tautas ir saniknotas un spēcīgi gatavojas karam. Tauta pret tautu un valsts pret valsti kaļ slepenus plānus. Dieva lielā diena ļoti steidzas. Bet, lai gan tautas sakopo spēkus karam un asins izliešanai, joprojām ir spēkā eņģeļiem dotā [222] pavēle turēt četrus vējus, kamēr Dieva kalpi tiek apzīmogoti uz viņu pieres.
Pasaule tagad sastopas ar Dieva likumu pārkāpšanas neizbēgamajām sekām. Pabeidzis radīšanas darbu, Kungs septītajā dienā dusēja un šo dusas dienu iesvētīja, nošķirot to kā dienu, kas cilvēkam jāveltī Viņa pagodināšanai. Bet šobrīd pasaule visā visumā Jehovas pavēli ignorē. Dieva dusas dienas vietā ir iecelta cita diena. Cilvēks ir atļāvies iet savu ceļu, un pretī Dieva Vārda skaidrajām mācībām izvirzīt savu gribu, tādā veidā pasauli ieraujot dumpī un grēkā.
Pretošanās Dieva bauslībai iesākās Debesu pagalmos ar sedzošo ķerubu Luciferu. Sātans apņēmās kļūt līdzīgs Dievam un būt pirmais Debesu padomēs. Sacelšanos viņš iesāka ar sev pakļautajiem eņģeļiem, cenšoties starp tiem izplatīt neapmierinātību. Viņš strādāja tik viltīgi, ka, pirms šie slepenie nodomi tika atklāti, viņš jau bija mantojis daudzu uzticību. Pat Dievam lojālie eņģeļi nespēja pilnībā izprast viņa raksturu, ne arī saskatīt, kur tāds darbs var novest. Kad sātanam jau bija izdevies par sabiedrotajiem iegūt daudzus eņģeļus, tas savu lietu izteica Dievam, norādot, ka eņģeļi, lūk, vēlas, lai viņš ieņemtu Kristus vietu.
Ļaunais savu darbu turpināja, līdz neapmierinātības gars nobrieda par aktīvu sacelšanos. Tad Debesīs norisinājās karš, un sātanu ar visiem, kas viņam simpatizēja, izmeta ārā. Sātans bija tiecies pēc pārvaldes Debesīs, bet cīņu zaudēja. Dievs vairs ilgāk viņam nevarēja piešķirt godu un varu, tāpēc to, līdz ar Debesīs ieņemamo amatu, viņam atņēma.
Kopš tā laika sātans un viņa piekritēju armija mūsu pasaulē vienmēr ir bijuši Dieva ienaidnieki, kas karo pret patiesību un taisnību. Turpinot sniegt cilvēkiem, tāpat kā savā laikā eņģeļiem, nepareizu informāciju par Kristu un Dievu, ļaunais pasauli ir pārvīlis savā pusē. Pat tā saucamās kristīgās draudzes ir nostājušās kopā ar pirmo lielo atkritēju. [223]
Velns sevi uzdod par šīs pasaules pārvaldnieku, un tādā veidā viņš pēdējā no trim lielajām kārdināšanām tuksnesī tuvojās arī Kristum. “Ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi,” viņš sacīja Pestītājam, “to visu” – norādot uz pasaules valstīm, kam sātans bija pievērsis Jēzus skatu – “es Tev gribu dot.”
Kristus jau Debesu pagalmos zināja, ka, lai cilvēce kādreiz varētu būt brīva no pakļautības sātanam, ir jāpienāk laikam, kad šim ļaunumam būs jāstājas pretī un tas jāuzvar. Un, kad tāds laiks pienāca, Dieva Dēls nolika ķēniņa kroni un valdnieka apģērbu, savu dievību ietērpa cilvēcībā un atnāca uz šo Zemi, lai stātos pretī ļaunuma lielkungam un to uzvarētu. Mūsu Glābējam virs Zemes vajadzēja dzīvot kā visām cilvēciskajām būtnēm, par savu daļu pieņemot cilvēku likstas, bēdas un kārdināšanas, jo tikai tā Viņš varēja kļūt par mūsu Aizstāvi Tēva priekšā. Kā Bētlemes Bērnam Kristum nācās savienoties ar cilvēku cilti, lai ar nevainojamu dzīvi no silītes līdz krustam rādītu, ka, nožēlojot grēkus un ticot Viņam, ikviens cilvēks var atgūt Dieva labvēlību. Kristus visiem piedāvāja glābjošu žēlastību un grēku piedošanu. Ja cilvēki atjaunos lojālas attiecības ar Dievu un vairs negrēkos, tiem tiks piedots.
Cilvēciskajā vājumā Kristum vajadzēja stāties pretī tādas būtnes kārdināšanām, kurai eņģeļu sabiedrībā Dievs bija piešķīris vislielāko varu. Tomēr Kristus cilvēciskums bija savienots ar dievību, un šajā spēkā Viņš varēja izturēt visās pret Viņu izvirzītajās sātana kārdināšanās, un tomēr saglabāt sevi grēka neaptraipītu. Tieši šo spēku uzvarēt Kristus vēlas dot ikvienam Ādama dēlam un meitai, kas ticībā pieņem Viņa rakstura taisnās īpašības.
Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai katram, kas Viņu pieņem, būtu spēks dzīvot Viņa taisno dzīvi. Kristus pierādīja, ka cilvēkam ticībā ir iespējams satvert Dieva spēku. Viņš atklāja, ka, nožēlojot un uzticoties Viņa taisnībai, grēcinieks var tikt salīdzināts ar [224] Dievu un kļūt par dievišķās dabas līdzdalībnieku, gūstot virsroku pār pagrimumu, ko pasaulē rada iekāre.
Šodien sātans mums liek priekšā tās pašas kārdināšanas, ar kādām tas griezās pie Kristus, piedāvājot mūsu padevību atalgot ar pasaules valstu godību. Bet pār cilvēku, kurš Jēzu uzskata par savas ticības iesācēju un pabeidzēju, ienaidnieka kārdināšanām nav varas. Viņš nevar piespiest grēkot nevienu, kurš ticībā pieņem Tā tikumus, kas visās lietās tika kārdināts tāpat kā mēs, tomēr bez grēka.
“Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” Tas, kurš nožēlo savu grēku un pieņem Dieva Dēla piedāvāto dzīvību, nav uzvarams. Ticībā satverot dievišķo dabu, tas kļūst par Dieva bērnu. Viņš lūdz, viņš uzticas. Kārdināts un pārbaudīts, tas pieprasa spēku, kuru sagādāja Kristus, un, pateicoties Viņa žēlastībai, uzvar. To vajadzētu saprast ikvienam grēciniekam. Tam jānožēlo savi pārkāpumi, jāpaļaujas uz Kristus spēku un jāpieņem šis spēks, lai tiktu izglābts un pasargāts no grēka. Cik gan pateicīgiem mums vajadzētu būt par Kristus dāvāto priekšzīmi!
Necentieties izvairīties no krusta
Var nākties sastapties ar daudzām sarežģītām cilvēku radītām teorijām un spekulatīviem minējumiem, bet tam, kurš beidzot vēlas kļūt par uzvarētāju, jābūt pietiekoši pazemīgam, lai paļautos uz dievišķo varu. Kad mēs tā satveram Bezgalīgā spēku un nākam pie Kristus, sakot: “Man nav nekā, ko maksāt; es uzticos vienīgi Tavam krustam”, tad dievišķie spēki var ar mums sadarboties, skaidrojot un darot svētu mūsu dzīvi.
Lai neviens necenšas izvairīties no krusta, jo, vienīgi pateicoties krustam, mēs kļūstam spējīgi uzvarēt. Tikai pieļaujot bēdas un pārbaudījumus, dievišķie spēki mūsu dzīvē var padarīt darbu, kas veido Kristum līdzīgu mīlestību, mieru un laipnību.
Ik dienas cilvēka sirdī jāveic liels darbs, pētot Dieva Vārdu. Mums jāapgūst īstas ticības vienkāršība. Tas atmaksāsies. Tāpēc tieksimies pēc noteiktas virzības uz priekšu garīgā izpratnē! Lai mūsu [225] padomdevējs vienmēr ir dārgais Vārds! Mums katru brīdi jāstaigā uzmanīgi, cieši turoties pie Kristus. Dzīvē ir nepieciešams Viņa Gars, žēlastība un ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli.
Mums skaidri jāsaprot dievišķās prasības – ko Kungs sagaida no saviem ļaudīm. Nevienam nav jāpaliek neziņā par bauslību, kas ir Viņa rakstura noraksts. Ar Dieva pirkstu uz akmens plāksnēm rakstītie vārdi Viņa gribu atklāj tik pilnīgi, ka nevienam no Viņa ļaudīm nav jāmaldās. Dieva valstības likumi bija tik skaidri izteikti, lai tos vēlāk atklātu visām tautām un valodām kā Viņa pārvaldes sistēmas principus. Būtu labi, ja mēs pētītu šos likumus, kas uzrakstīti 2. Mozus grāmatas 20. nodaļā un 31. nodaļā no 12. līdz 18. pantam.
Kad notiks tiesa un tiks atvērtas grāmatas, lai katru cilvēku tiesātu atbilstoši ierakstiem šais grāmatās, tad pasaules priekšā kā taisnības standartu noliks akmens plāksnes, kuras Dievs ir paslēpis līdz tiesas dienai. Tad ikviens ieraudzīs, ka viņa glābšanas priekšnoteikums ir paklausība Dieva pilnīgajai bauslībai. Nevienam nebūs iespējams atvainot grēku. Pamatojoties uz šīs bauslības taisnīgajiem principiem, cilvēki saņems spriedumu uz dzīvību vai nāvi. [226]
