Man tiek jautāts par bauslību Vēstulē galatiešiem. Kura bauslība ir pamācītāja, kas mūs vada pie Kristus? Es atbildu: abas – kā ceremoniālā bauslība, tā arī morālais desmit baušļu kodekss.
Kristus bija visas jūdu reliģiskās un pārvaldes sistēmas pamats. Ābela nāve bija sekas tam, ka Kains nevēlējās pieņemt Dieva plānu, lai paklausības skolā tiktu glābts ar Jēzus Kristus asinīm, ko simbolizēja uz Viņu norādošo upuru pienešana. Kains atteicās izliet asinis, kuras simboliski norādīja, ka reiz nākotnē par pasaules grēkiem tiks izlietas Kristus asinis. Visu šo ceremoniālo iekārtojumu bija izplānojis Dievs, un Kristus kļuva par šīs sistēmas pamatu. Ceremoniālā bauslība kā pamācītāja vadīja grēcīgās cilvēcīgās būtnes uz pārdomām par Glābēju – visas jūdu reliģiskās un pārvaldes sistēmas pamatu.
Visiem ar svētnīcu saistītajiem kalpotājiem pastāvīgi tika norādīts uz Kristus Starpnieka lomu cilvēces labā. Šī kalpošana bija domāta, lai katrā sirdī pamodinātu mīlestību uz Dieva bauslību, kas ir Viņa valstības pamatlikumi. Upuru pienešanai vajadzēja uzskatāmi liecināt par Dieva mīlestības atklāsmi ciešanām pakļautā un mirstošā upurī – Kristū, kas, nevainīgs būdams, uzņēmās vainīgā cilvēka grēku, pats kļūdams par grēku. [234]
Pārdomājot lielo atpestīšanas tēmu, mēs ieraugām Kristus darbu. Ne tikai apsolītā Gara dāvana, bet arī šī upura starpnieciskā daba un raksturs ir temati, kam mūsu sirdī vajadzētu radīt cēlus, svētus un augstus priekšstatus par katrai cilvēciskai būtnei saistošo Dieva bauslību. Pavisam sīka pārkāpuma dēļ – aizliegtā augļa ēšanas – dēļ, cilvēku un Zemi piemeklēja šo svēto likumu pārkāpšanas sekas. Saprotot Vidutāja darba būtību, ikkatram cilvēkam vajadzētu baidīties no visniecīgākās nepaklausības Dieva prasībām.
Ikvienam vajadzētu skaidri izprast, kas ir grēks, jo mums nepieciešams izvairīties no vismazākās noslieces pārkāpt robežu, kas paklausību šķir no nepaklausības.
Kungs vēlas, lai katrs Viņa radījums saprastu mūžīgā Dieva Dēla lielo darbu, nododot par pasauli savu dzīvību. “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka mēs tiekam saukti Dieva bērni. Pasaule mūs tāpēc neatzīst, ka tā Viņu nav atzinusi.” (1. Jāņa 3:1)
Kad grēcinieks Kristū ierauga bezgalīgās un nesavtīgās mīlestības un labvēlības iemiesojumu, tad tā sirdī pamostas pateicības izraisīta vēlēšanās sekot Viņa vadībai. [Manuscript, 87, 1900.]
It īpaši morāles bauslība
“Tātad bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti.” (Gal. 3:24) Šajā tekstā Svētais Gars apustulim liek runāt īpaši par morāles bauslību. Tieši bauslība ir tā, kas atklāj grēku un liek izjust vajadzību pēc Kristus, lai steigtos pie Viņa pēc piedošanas un miera, kas iegūstams, nožēlojot savus pārkāpumus pret Dievu un uzticoties Kungam Jēzum Kristum.
Nevēlēšanās atsacīties no aizspriedumu pilniem uzskatiem, lai pieņemtu šo patiesību, lielā mērā bija par pamatu pretestībai, ar kādu Mineapolisā sastapās brāļu Vagonera (E. Dž.) un Džounsa (A. T.) sniegtā Kunga vēsts. Izraisot šo pretestību, [235] sātanam izdevās no mūsu ļaudīm atturēt lielu daļu Svētā Gara īpašā spēka, ko Dievs ilgojās tiem sniegt. Ienaidnieks tos aizkavēja saņemt tiem paredzēto svētību, lai viņi pasaulei patiesību nevarētu pasludināt tā, kā to darīja mācekļi pēc Vasarsvētkiem. Ļaudis pretojās gaismai, kurai ar savu godību vajadzēja apgaismot visu Zemi, un lielā mērā tās izliešanos pasaulē aizturēja mūsu pašu brāļu rīcība.
–––––––––––-
Desmit baušļu likumi ir jāaplūko ne tik daudz no aizliedzošās puses, kā no žēlastības viedokļa. To aizliegumi ir droša garantija paklausībā iegūstamajai laimei. Pieņemot tos kopā ar Kristu, šie likumi darīs skaidru mūsu raksturu un sniegs prieku visos mūžības laikmetos. Paklausīgajiem tie ir kā aizsargmūris. Mēs tajos saskatām Dieva laipnību, kas, atklājot cilvēkiem nemainīgos taisnības principus, cenšas mūs pasargāt no pārkāpumu ļaunajām sekām.
Mums Dievs nav jāuzskata par Būtni, kas tā vien gaida, lai sodītu grēcinieku. Grēcinieks būtībā soda pats sevi. Viņa paša rīcība veido virkni apstākļu ar noteiktām sekām. Katrs pārkāpums atsaucas uz pašu grēcinieku, izmainot raksturu un sagatavojot ceļu nākošajam pārkāpumam. Izvēloties grēku, cilvēki šķiras no Dieva un pārrauj sakarus ar svētību kanālu, un tad iznākumā seko sabrukums un nāve.
Baušļi atklāj Dieva uzskatus. Kad mēs tos pieņemam Kristū, tie kļūst par mūsu uzskatiem. Tie paceļ mūs pāri dabīgo noslieču un tieksmju varai, pāri kārdināšanām, kas noved pie grēka. “Kas Tavu bauslību mīl, tiem ir liels miers, un tie nekur neklūp.” (Ps. 119:165)
Netaisnībā nav miera; ļaunie cilvēki atrodas kara stāvoklī ar Dievu. Bet, kas pieņem bauslības taisnību Kristū, tas iegūst saskaņu ar Debesīm. “Žēlastība un uzticība sastopas; taisnība un miers skūpstās.” (Ps. 85:11) [Letter 96, 1896.] [236]
